Lāčplēša diena. Atgādinām interesantākos un svarīgākos faktus No TVNET arhīva

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka strēlnieki atpūtā. Tīreļpurva apkārtne, 1916.\nLatvijas Kara muzeja kolekcija (Rīga). \n

FOTO: Publicātes foto

Svētdien svinam 11. novembri, Lāčplēša dienu, kad, pateicoties uzvarai pār Bermontu 1919. gada novembrī, Latvijā kā dominējoša nostiprinājās tā valstiskā konstrukcija, kuras pamati tika likti 1918. gada 18. novembrī. Svētdien, kā allaž, iedegsim arī sveci.

Kas bija Bermonts un kā izveidojās tā karaspēks?

Pāvels Bermonts (jeb Bermonts-Avalovs) bija Krievijas impērijas armijas virsnieks, pēc revolūcijas Krievijā un boļševiku nākšanas pie varas viņš sāka aktīvu darbību, lai ar militāru spēku boļševikus padzītu.

1919. gada pirmajā pusē viņš Vācijā (pamatā no krievu karagūstekņiem) saformēja militāru spēku un ar Vācijas atbalstu 1919. gada vasarā ieradās Latvijā.

Šeit viņš septembrī sevi pasludināja par Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas virspavēlnieku,

viņam pieslējās arī daudzi vietējie 18.novembrī proklamētās Latvijas Republikas pretinieki, tostarp Latvijā esošās vācu armijas karaspēka daļas.
 

Par ko bija strīds?

Bermonts sevi pozicionēja kā cīnītāju pret boļševismu, tajā pašā laikā viņam un īpaši viņa sabiedrotajiem, vietējai vācu aristokrātijai un dažiem latviešiem, kuru līderis bija Andrievs Niedra, kā dadzis acī bija 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Pagaidu valdība Kārļa Ulmaņa vadībā.

Ulmaņa oponenti jau vismaz divas reizes (puča laikā Liepājā, kā arī Cēsu kauju laikā) bija mēģinājuši tikt no viņa vaļā, taču tas nebija izdevies.

Ulmanis bija ne tikai saglabājis savas varas pozīcijas, bet arī iemantojis Rietumu sabiedroto pārstāvju Baltijā uzticību.

Bermonts pieprasīja, lai viņa karaspēku brīvi ielaiž Rīgā, ar solījumu, ka tas dosies karot ar boļševikiem. Latvijas Pagaidu valdība bija labi informēta par Bermonta un kompānijas plāniem sagrābt varu, tāpēc kategoriski noraidīja iespēju ielaist savā kontrolē esošajā teritorijā Bermonta karaspēku.

Izcēlās militārs konflikts, sākotnējā fāzē bermontieši iekaroja lielu daļu Zemgales un Kurzemes, kā arī Rīgas Pārdaugavu.

 

Bermonta karaspēks bija skaitliski lielāks un labāk bruņots

Lai gan reizēm literatūrā Bermonta pārspēks tiek pārspīlēts, tomēr jāatzīst, ka tā armija bija krietni lielāka nekā Latvijas un tās sabiedroto spēki.

Karavīru biju vismaz divas reizes vairāk, īpaši liels bija smagās tehnikas un aviācijas pārspēks.

Ir ziņas, ka Bermonta rīcībā bija 120 lidmašīnas, turpretī Latvijas armijai tikai divas.
 

Kāpēc bermontieši zaudēja?

Galvenais iemesls bija zemā motivācija.

Armijas algotņu lielāka daļa īsti nesaprata, par ko un pret ko viņi karo.

Viņiem tika solīta cīņa pret boļševikiem, taču viņi bija iestiguši Latvijā un cīnījās pret mazas nācijas nacionālo karspēku, kuras pretinieki arī bija boļševiki.

Lielu lomu nospēlēja aptuveni mēnesi ilgais ierakumu karš 1919. gada oktobrī, kad sākās Bermonta armijas morālais sabrukums. Solīto ātro uzvaru vietā karavīri pārliecinājās par citu realitāti, un kaujas spējas strauji kritās.

 

FOTO: Ieva Lūka/LETA

Latvija pasludina, ka ir karastāvoklī ar Vāciju

Šo var uzskatīt par lielāko bermontiādes kuriozu. Vācija, kura cerēja uz savas ietekmes saglabāšanu Baltijā, mēģināja glābt Bermonta armiju, pasludinot, ka karaspēks pāriet Vācijas valdības aizsardzībā.

Latvijas valdība paziņoja, ka tādā gadījumā Latvija atrodas karastāvoklī ar Vāciju.

Faktiski tas nozīmēja kara pieteikumu, taču Vācija uz šo Latvijas valdības paziņojumu nekā nereaģēja, izveidojās visai neveikla diplomātiska situācija.

 

Uzvarai pār Bermontu bija ļoti liela starptautiska nozīme

Tā nostiprināja sabiedrotajos pārliecību, ka 18. novembrī proklamētā Latvijas Pagaidu valdība ir galvenais spēlētājs Latvijas teritorijā.

Sabiedrotie jau iepriekš simpatizēja Ulmaņa valdībai, taču viņu galvenās intereses Baltijas reģionā bija nevis nacionālu valstu izveide, bet cīņas organizēšana pret Padomju Krieviju.

Tikai tad, kad zuda cerības padzīt boļševikus Krievijā, tā sauktās Rietumu lielvalstis atzina Baltijas valstis de jure. Tas notika tikai 1921. gada janvārī, laikā, kad jau bija ievēlēta un pilnā sparā darbojās Latvijas Satversmes sapulce.

Gadījumā, ja uzvarējis būtu Bermonts, sabiedrotie, visticamāk, Ulmani aizmirstu un sāktu sadarboties ar uzvarētājiem.
 

Lielākā un vienīgā mūsu uzvara

Mūsu nācijas pastāvēšanas vēsturē šī ir vienīgā reize, kad esam guvuši tāda mēroga militāru panākumu, balstoties pamatā uz saviem spēkiem.

Arī bermontiādē palīdzēja sabiedrotie (rietumvalstis ar karakuģiem un bruņojumu, kā arī igauņi), taču galveno kaujas smagumu iznesa tieši Latvijas karaspēks.

 

Tikām vaļā no vāciešiem

Bermonta pusē nostājās liela daļa vietējās vācu aristokrātijas, kā arī vācu karaspēka daļas. Tas ļāva Latvijas Pagaidu valdībai ignorēt iepriekš izteikto solījumu piešķirt zemi ikvienam, kas karojis par Latvijas neatkarību, tanī skaitā vāciešiem no Vācijas.

Tāpat konfrontācija ar vāciešiem ļāva īstenot radikālāku agrāro reformu, nacionalizējot muižu zemi un mežus, sagraut vācu kontrolē esošās kredītiestādes, ar to atbrīvojot latviešu zemniekus no iepriekšējām kredītsaistībām.

Vācieši par agrārreformu Latvijas valsti iesūdzēja starptautiskajā tiesā, taču Latvija tiesas procesā guva spožu uzvaru.
 

Lāčplēša Kara ordenis

Par ordeņa dibināšanas dienu simboliski pieņemts uzskatīt 1919. gada 11. novembri, tomēr pirmoreiz apbalvošana ar šo ordeni notika tikai 1920. gada 11. novembrī, kad Satversmes sapulce jau bija pieņēmusi likumu par Lāčplēša Kara ordeni (1920. gada 18. septembrī).

Pirmie ordeņi 1920. gada 13. augustā ar Ministru kabineta lēmumu tika piešķirti septiņiem augstākajiem Latvijas armijas komandieriem – ģenerālim Pēterim Radziņam, pulkvežiem Mārtiņam Peniķim, Krišjānim Berķim, Jūlijam Jansonam, Jānim Apinim, pulkvežleitnantiem Oskaram Dankeram un Jānim Puriņam.

Uz augšu