15 prasības, ko 1918. gada 18. novembrī jaunajai Latvijas valdībai izvirzīja LSDSP

Pirmā Tautas padomes plenārsēde 1918. gada novembrī.

FOTO: Wikimedia Commons

Šodien aprit simts gadi kopš 1918. gada 18. novembra – dienas, kad Latvijas Nacionālajā teātrī sapulcējās 38 Tautas Padomes locekļi no 8 partijām un pasludināja patstāvīgas Latvijas valsts nodibināšanos.

Pēc Latvijas himnas “Dievs, svētī Latviju” izpildīšanas un pirmā Latvijas Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa runas, kas lasāma izrakstā no Tautas padomes svinīgās sēdes protokola par Latvijas valsts pasludināšanu, vārds tiek dots frakcijas priekšstāvjiem. Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) vārdā Dr. Pauls Kalniņš nolasa visai kategorisku deklarāciju un jaunajai Latvijas valdība izvirza 15 šādas prasības:

1) Gādāt par kara pārvaldes līdzšinējo orgānu tūlītēju atcelšanu, visu politisko un gūstekņu atsvabināšanu.

2) Visu vietējo pašvaldību orgānu neatliekamu organizēšanu uz vispārējo, vienlīdzīgo, tiešo, aizklāto un proporcionālo vēlēšanu pamata, piedaloties abiem dzimumiem ar aktīvām un pasīvām vēlēšanas tiesībām, sākot no 20 g. vecuma:

a) uz laukiem - pagastu iedzīvotāju tūlītēju sapulču sasaukšanu pašvaldības iestāžu ievešanai;

b) pilsētās līdz vispārīgu vēlēšanu izveidošanai sastādīt pagaidu pašvaldības no iedzīvotāju politisko partiju priekšstāvjiem;

c) apriņķu pagaidu pārvaldes sastādīšanu no lauku un pilsētu izvēlētiem priekšstāvjiem.

3) Pārtikas komiteju tūlītēju sastādīšanu pie vietējiem pašvaldības orgāniem, kuri nokārto pārtikas jautājumu saskaņā ar centrāliestāžu nosacījumiem. Tūlīt apturama okupācijas varas rekvizēto uzturas līdzekļu un citu materiālu izvešana no Latvijas.

4) Plašu sabiedrības darbu organizēšanu. Bēgļu, atgriezušos gūstekņu un bezdarbnieku apgādāšanu uzņemas valsts un nokārto to saziņā ar vietējām pašvaldības iestādēm un strādnieku padomēm.

5) Latvijas tautas milicijas dibināšanu caur vispārīgiem iesaukumiem kārtības uzturēšanai un zemes apsardzībai. Milicija nedrīkst tikt izlietota kā ierocis politisko brīvību apspiešanai, nedz kļūt par vienas šķiras ieroci pret otru.

6) Visu atsevišķu kārtu privilēģiju tūlītēju atcelšanu.

7) Neaprobežotu apziņas, runu, preses, sapulču, streika un biedrošanās brīvību, dzīvokļu un personas neaizskaramību, pilnīgu kustības brīvību.

8) Vienādas tiesības visām valodām skolā un dzīvē. Nacionālām minoritātēm nacionāli personālu autonomiju.

9) Vēlētus tiesnešus.

10) Baznīcas atdalīšanu no valsts un skolas atdalīšanu no baznīcas.

11) Brīvas un obligatoriskas skolas līdz 16 gadiem visiem uz valsts rēķina. Tiesības piedalīties politiskās organizācijās jaunatnei.

12) Maksimālo darbalaiku 8 stundas ar 42 stundu nepārtrauktu atpūtu nedēļā.

13) Sociālu likumdošanu tiklab priekš pilsētas, tā arī laukstrādniekiem saskaņā ar Latvijas Sociāl.-dem. strādnieku partijas minimālās programmas prasībām.

14) Baznīcas, klosteru un domēņu zemju nacionalizāciju. Muižas zemju bezmaksas atsavināšanu, apturot tūliņ viņu pārdošanu, atdāvināšanu un ieķīlāšanu. Agrārjautājuma galīga izšķiršana atstājama Satversmes sapulcei.

15) Satversmes sapulces neatliekamu sasaukšanu (uz vispārīgo, vienlīdzīgo, tiešo, aizklāto un proporcionālo vēlēšanu pamata, piedaloties abiem dzimumiem ar aktīvām un pasīvām vēlēšanu tiesībām, sākot no 20 gadiem) Latvijas iekšējās dzīves un ārējo attiecību nokārtošanai.

Par spīti tam, ka sēde norisinājās pirms simts gadiem un LSDSP priekšsēdētāja teiktā runa ir visai kategoriska, kā jau to varētu gaidīt, izvirzītās 15 prasības nepauž neko tādu, kas būtu pretrunā demokrātiskas valsts pamatprincipiem. Diskusijas labad var mēģināt vilkt zināmas paralēles starp šīm prasībām un to, kādas ir tautas gaidas no mūsdienu valdības. Ja reiz Latvijai šodien aprit simts gadi, tad šāda neliela spēle būtu īpaši vērtīga.

Uz augšu