/nginx/o/2018/11/27/11607076t1h897a.jpg)
Česterfīldas dīvāns interjera pasaulē ir kā trencis vai augstpapēžu laiviņas sieviešu garderobē – šī mēbele nemainās, taču tie pat mūsdienu modernākajos dzīvokļos nereti tiek izvēlēti kā kompromiss starp klasiska un mūsdienīga stila dīvāniem. Šādus dīvānus pasaule pazīst jau 300 gadus, un tie turpina savu uzvaras gājienu.
Česterfīldas dīvāni vēl mūsdienās ir vieni no pieprasītākajiem un zināmākajiem dīvānu dizainiem. Šim dīvānam ir raksturīgs smagnējs korpuss, ieliektas sānu malas, kas tālāk saplūst ar tāda paša augstuma atzveltni. Īpaša Česterfīldas dīvāna “odziņa” ir tā polsterējums un dziļi iešūtās pogas, kas uz dīvāna veido dimanta formas rakstus. Oriģināli šie dīvāni bija apvilkti ar tumšu ādu, bet tos balstīja dekoratīvas ozolkoka kājas. Lai gan mūsdienās šim dīvānam nu ir radītas visdažādākās variācijas – dažādi audumi un tekstūras, tievākas un garākas kājas, smalkāka atzveltne uz sānu malas, taču to forma un dizains paliek nemainīgs.
Lai gan ir grūti noteikt, kad radās Česterfīldas dīvāni un, kas ir to autors, vairākas liecības vēsta, ka tie radušies 1700. gadu vidū. Tolaik šādi dīvāni piederēja britu lordam Filipam Stenhopam, ceturtajam Lielbritānijas pilsētas Česterfīldas grāfam. Lords Stenhops savulaik ir bijis tautā iemīļots rakstnieks un politiķis, un acīmredzot arī stila un dizaina ikona. Drīz vien teju katrs britu džentlmenis sāka šāda veida dīvānus savam mājoklim – tie bija ērti ilgai sēdēšanai un neburzīja kungu uzvalkus. Vēl kāda leģenda vēsta, ka lords uz nāves gultas savam sulainim lūdzis “iedot misteram Deirolsam krēslu”, lai krustdēls varētu apsēsties, taču sulainis esot to pārpratis un nodevis krustdēlam kunga iecienītā dīvāna prototipu. Tālāk par dīvāna dizaina izplatīšanu ir jāpateicas lorda krustdēlam, kas visiem saviem viesiem izrādījis tēvoča loloto mēbeli, tā to popularizējot.
Īpašs pavērsiens dīvāna izskatā bija 18. gadsimtā – Viktorijas laikmetā tas kļuva par ārkārtīgi populāru luksusa preci, kas rotāja tikai bagātāko augstmaņu savrupmājas un pat karaļnamu. Tieši tolaik mēbeles centās radīt ērtākas, savukārt to izskats un dizains kļuva sekundārs, tāpēc arī leģendārie Česterfīldas dīvāni kļuva ērtāki un vienkāršāki nekā iepriekš. 19. gadsimtā dīvānus pildīja ar zirgu astriem, bet to polsterējums tika veidots no ādas vai dārga samta, kas piestāvēja tikai dārgam un izsmalcinātam interjeram. Lai gan šīs mēbeles bija tikai bagātu ļaužu prieks, nepagāja ne mūžība, kad dīvāna daudzpusīgo potenciālu pamanīja arī vidusšķira.
Pēc 200 gadu nemainīga pieprasījuma pēc Česterfīldas dizaina dīvāniem tos pavisam noteikti var ierindot pie nemirstīgiem klasiskā dizaina elementiem. Neatkarīgi no tā, vai dīvāniem ir saglabāts klasiskais izskats vai tas ir modernizēts, tie vēl ilgi būs aktuāls dizaina priekšmets.
