Kā ir mīlēt "pliku baznīcas žurku" jeb par izvēlētā partnera cenu zīmi kaklā (3)

Mēs maksājam par stāvvietu, apkuri un internetu. Iegādājamies fitnesa zāles abonementu un vietu ārpilsētas klubā. Apmaksājam reklāmu Facebook, stomatologa vizīti un bankas pakalpojumus. ASV par naudu var noalgot sievu, vīru un pat veselu ģimeni. Ķīnā par pieciem dolāriem var nopirkt līdzjūtību. Jeruzalemē par miljons dolāriem – vietu Olīvu kalnā.

Kam nav cenas?

Mana klasesbiedrene jau kopš bērnības bija pieradināta pie preču-naudas attiecībām, raksta Irina Govoruha portālā econet.ru. Viņai apsolīja velosipēdu par to, ka viņa bez trijniekiem pabeigs ceturksni. Braucienu uz jūru tad, ja izlasīs “Karu un mieru”, un šopingu, ja sakārtos savu istabu. Viņa cītīgi visu izpildīja un saņēma savas apsolītas balvas.

Tādā veidā viņa kļuva par dārga auto īpašnieci, saņēma dāvanā dzīvokli elitārā rajonā, mājas kinozāli un oriģinālo Burberry mēteli.

Meitene bija radusi pie šāda jautājuma uzstādījuma (dots pret dotu, pakalpojums pret pakalpojumu) un nespēja iedomāties, kā gan kāds viņu varētu mīlēt bez aktīvas naudas vienību kustības.

Mīlēt tikai par to, ka elpo, žāvājas, domā un ģērbjas vienkāršā mājas kleitā, nevis spīdoši nokārto kandidāta disertāciju. Mīlēt, kad smejas un raud, klausās klaviermūziku, ko sarakstījis kurlais Bēthovens, smilkst no galvassāpēm vai slepus skatās multenes par sniegavīru-pastnieku un no plastilīna lipina Alpu vijolītes.

Mīlēt taču noteikti vajag par kaut ko īpašu. Par to, ka atvēra savu salonu. Vinnēja tenderī, iemācījās arābu valodu. Nopirka zemesgabalu uz Marsa. Izdomāja bezskaņas piena atsūcēju ar iemontētu saldējamo kameru un patentēja selfie stick statīvu ar iebūvētu deserta karoti. 

Vārda «bezmaksas» viņas leksikā nebija. Vien termini “barteris”, “darījums” un “līgums”. Vien jēdziens “cena”, un tieši tāpēc arī vīrieši viņas dzīvē parādījās tikai un vienīgi ar cenu zīmi kaklā.

Pirms pāris gadiem viņa iemīlējās kādā no populāra vokālā šova finālistiem.

Puisis izrādījās gudrs, talantīgs, harismātisks, lielisks seksā un ļoti nabags – kā baznīcas žurka. Viņa to apģērba no galvas līdz kājām. Aizveda uz Romu, parādīja viņam Santorini ar zilajiem ģimeņu baznīcu kupoliem un ūdens šovu Lasvegasā.

Atrada viņam labu producentu, dārgu stilistu un horeogrāfu. Iemācīja pieklājīgi izskatīties filmēšanas kadrā. Izmainīja matu griezumu, piekoriģēja akcentu un sāka gaidīt pelnītās atbildes jūtas. Tikai puisis izrādījās diezgan vēss, pieklājīgs, bet tāds viegli attālināts. Paralēli satikās ar savu kursabiedreni un par savas patroneses naudu vadāja to uz kalniem un jūru.

Frāze «visu var nopirkt un visu var pārdot» mūsu apziņā ir iesēdusies jau sen. Japānā jau sen ir aktieri, kuri par 240 dolāriem lūdz piedošanu. Jūtas štatā var noīrēt mīļu kucēnu, bet Austrālijā – vecmāmiņu.

Ir cilvēki, kuri par naudu ir gatavi mūsu vietā stāvēt rindās, kopt mūsu mājdzīvniekus, būt mūsu personīgie paparaci. Tēlot draugu, brāli, dēlu vai mīļāko.

Kā saka Stīvens Kings: “Kāda cena, tāda arī vīnam garša.” Tā ka, iespējams, patiešām visam ir sava cena.

Taču kā ar to, kam cenas nav?