Zaļi meži un lauki, kas glabā kara šausmas: Francijas pamestie ciemati

FOTO: AFP/SCANPIX

Pirmā pasaules kara laikā Francijas un Vācijas spēki Verdenas kaujas laikā nolīdzināja līdz ar zemi deviņus franču ciematus. 1916.gada artilērijas kauja ilga apmēram 300 dienas un naktis. Pēc cīņas zeme bija tik ļoti piesārņota ar svinu, arsēnu un toksiskām gāzēm, ka Francija nolēma - šie ciemi vairs nav apdzīvojami. Tie kļuva par kara upuriem, vēsta raidorganizācija BBC.

Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā simt gadi, taču tikai viens no iznīcinātajiem ciemiem ir atjaunots. Divi ir daļēji pārbūvēti, bet atlikušie seši stāv tukši tā dēvētajā Francijas "sarkanajā zonā" - 1200 kvadrātkilometru lielā teritorijā, ko Francijas valdība pēc kara pasludināja par pārāk bīstamu dzīvošanai. 

Lai arī "sarkanajā zonā" neviens nedzīvo, Francija izpostītajiem ciematiem devusi pašvaldību statusu. Tiem pat ir algoti mēri, kuru uzdevums ir uzņemt retos viesus un gādāt, lai ciemi neiegrimst pilnīgā aizmirstībā. Vairākās vietās ierīkoti muzeji un piemiņas vietas kritušajiem karavīriem.

FOTO: AFP/SCANPIX

Ārpus "sarkanās zonas" atrodas Duomo Nacionālā nekropole un apbedījumu vieta, kur atdusas apmēram 130 000 franču un vācu karavīru mirstīgās atliekas.

Taka, kas ved uz Flerī pie Duomo, kādreiz bija komunikāciju tranšeja. Kādreiz karavīri pa to skriešus nogādāja ziņojumus no viena bunkura uz otru. 

No zemes kā koka saknes laukā stiepjas savijušies metāla stieņi - tas ir līdz ar zemi nolīdzināts bunkurs. Tam apkārt mētājas nelieli akmentiņi un priežu skujas. Paņemot rokās vienu no akmeņiem, tas ir pārsteidzoši smags. Svins. Maza, aprūsējusi daļiņa no izsprāguša artilērijas lādiņa. 

Daži vēsturnieki Verdenas kauju dēvē par "gaļas mašīnu": stiprus, veselus vīriešus izsūtīja kaujas laukā, kur viņi nevarēja mēroties spēkiem ar smago, nāvējošo kara mašinēriju. Kauju piedzīvojušie stāsta, ka naktī skatu uz debesīm aizseguši biezi dūmi un zili, dzelteni un oranži munīcijas uzplaiksnījumi. Kritušos uzreiz nevarēja aizvākt no kaujaslauka, un dzīvajiem karavīriem vajadzēja dzīvot līdzās saviem mirušajiem biedriem.

FOTO: AFP/SCANPIX

Taču, stāvot zaļojošajā, mierpilnajā mežā, ir grūti iztēloties kara šausmas. Lēsts, ka šajā kaujā abas puses mēnesī zaudēja apmēram 70 000 karavīrus, tātad kopumā tā prasīja vairāk nekā 700 000 dzīvību (vēl 80 000 līdz 100 000 vīri uzskatīti par pazudušiem mežā).

Flerī pie Duomo mērs Žans Pjērs Laparra gādā, lai kara rēgi nenogrimtu aizmirstībā. Viņa vecvectēvs ciematā apmetās 1909.gadā, bet, sākoties karam, viņam ar sievu 1914.gadā nācās evakuēties. Viņu dēls - Laparras vectēvs - palika cīnīties.

No Flerī pie Duomo pāri palikuši vien sapostīti ēku pamati. Netālu dzīvojošais Laparra ciemiņus vadā pa šauru taku, kas izveidota pāri postažai. 

"Sarkanās zonas" ciemati ir "vislielākās ziedošanās simbols", stāsta mērs. 

"Jāzina, kas notika pagātnē, lai varētu no tā izvairīties nākotnē. Mēs nedrīkstam aizmirst," viņš uzsver.

Pamestajos ciematos tagad plaukst dzīvība. Vairāku gadu desmitu laikā tur tika sastādīti dažādi augi, tai skaitā tūkstošiem Austrijas priežu, ko Vīne sūtīja kā kara reparācijas. Gadsimta laikā koki absorbējuši pietiekami daudz zemes piesārņojuma, lai tur varētu zelt citi augi - pārvēršot "sarkano zonu" zaļajā zonā. Tomēr arsēna līmenis augsnē līdz pat 35 000 reižu pārsniedz normu, tāpēc tā ir tikai šķietamība.

Lietus joprojām mēdz atklāt dažādas pagātnes liecības - simt gadus zemē nogulējušu dakšas kātu, ķiveres, dažreiz pat kaulus. 

Uz augšu