Klauna ceļamaize: lai ir ko apskaut; neņem sviestmaizi lielāku par savu muti! (1)

1. Lai tev blakus ir tikai tie, kurus vēlies apskaut

Ar tiem, kurus apskaut nevēlies, nekas nesanāks, – saka Poluņins. – Un visās manās komandās ir bijuši tikai tie, bez kuriem es vispār nevaru. Kā izdodas neapnikt viens otram?

Ir kāda viltība. Es speciāli daru tā, lai mākslinieki nevarētu visu laiku būt kopā. Es viņus uz laiku nošķiru vienu no otra.

2. Nedari to, kas tev nepatīk

Es aizgāju strādāt cirkā du Soleil. It kā ļoti laba vieta, labākais cirks pasaulē, viss noorganizēts lieliski. Bet nevaru. Pusgadu bija lieliski. Kamēr mēs radījām, mēģinājām, trenējāmies… Bet pēc tam viss pārvērtās par mazu rūpnīciņu, kurai vienkārši bija jāražo produkcija. Neinteresanti.

Es mocījos, sāku staigāt pie dakteriem, sākās depresija…

Tad es palūdzu: lūdzu, lūdzu, atlaidiet mani, man kontrakts ir uz gadu, es vairāk nevaru. Man teica: atrodi savā vietā kādu līdzvērtīgu un mēs tevi atlaidīsim. Es izskrēju uz ielas un iekāpu taksī, un pēkšņi notika brīnums. Takša šoferis bija Jura Medvedevs. Viņš agrāk strādāja Maskavas Tagankas teātrī, bija lielisks mīms. Viņš sapņoja kļūt par klaunu, bet ar taksi braucot piepelnījās. Es viņam saku: “Jura, tu no rītdienas strādā cirkā du Soleil par klaunu!”

Ja nebūtu sēdējis, viņš noteikti no laimes būtu noģībis. Viņam tas bija sapņu darbs. Man aizbēgt no turienes – glābiņš.

3. Nerunā par slikto

Mums komandā ir tāds princips. Tas ir aizliegts. Nekad neapspriežam, ko kurš sliktu izdarījis. Runājam tikai: “Kāds tu esi malacis, cik brīnišķīgi šodien nostrādāji! Un to cik tu labi izdarīji!” Ir jāiedvesmo vienam otru, dažkārt pat sameloties drīkst, bet sajūsmināties noteikti vajag…

4. Neņem sviestmaizi lielāku par savu muti

Katram cilvēkam ir noteikts daudzums spēka, un tikai šo spēku patēriņš var padarīt laimīgu atmosfēru. Es skaidri zinu, ka mākslinieks nevar strādāt vairāk par astoņām nedēļām pēc kārtas. Tāpēc devītā nedēļa mūsu kolektīvā vienmēr ir atpūta.

5. Pārvērt savu dzīvi par mākslas darbu

Līdz 50 gadiem man nebija māju. Pēc tam skatos, mana sieva ir sākusi skumt…

Sapratu, vajadzīga māja! Sākās ilgs process. Izskatīju desmit pasaules pilsētas, kur, manuprāt, varētu laimīgi dzīvot. Katrā padzīvoju mazliet un sapratu, ka labākā vieta ir Parīze.

Bet Parīzi es nemīlu, jo tur ir nemitīga grūstīšanās.

Tāpēc atzīmēju rādiusu – pusstundas braucienā no pilsētas (citādi draugi ciemos nebrauks) un sāku meklēt. Pie kam mājai noteikti vajadzēja būt ar dzirnavām. Tā es biju safantazējies. Un atradu. Mūsu dzeltenajās dzirnavās katrai istabai ir savs vārds un sava dvēsele. Piemēram, istabiņā “Pie vecmāmiņas” mēs esam savilkuši simtiem dažādu priekšmetu no krāmu tirgiem. Vai “Pasaku tornis”  – kas ir ideāla bērnu istaba. Un vēl ir dārzi. Tur arī mēs visu ko esam izfantazējuši. Reiz man sagribējās, lai zāliens mainītu krāsas. Neviens dārznieks neņēmās to paveikt, redziet, tā zālīte ar šito kopā nesadzīvošot.

Bet es ņēmu un izdarīju. Man ir liels zāliens, apmēram 50m diametrā, kas katras divas nedēļas maina krāsu: zaļš, dzeltens, sarkans, rozā…

Autors Antons Pikus

Avots econet.ru