Nācija pret Andri Kiviču (76)

Tramvajā, restorānā pie blakus galdiņa, stacijas tunelī, iemīļotajā radiostacijā: visur dzirdu «Kivičs, Kivičs». Katru dienu interneta mediji «tur roku uz pulsa», neļaujot izvairīties no divu cilvēku attiecību sāgas, izklaides sadaļās ievietojot pastāstiņus par millenium laika topa grupas mūziķi, no sērijas «Kivičs un Liktenīgais»; «Kivičs aizstāv mīļoto», «Kivičam vienreiz pietiek».

Viss sākās pēc tam, kad pērnā gada nogalē mūziķis Andris Kivičs paziņoja par attiecību sākšanu ar žurnālisti Lieni Skulmi.

Gan vienam, gan otram aiz muguras iepriekšējo attiecību pieredze, abiem vairāki bērni. Tāpat kā tūkstošiem citu četrdesmitgadnieku. Tātad notikums pats par sevi – nekas īpašs, varētu pat teikt, garlaicīgs. Tomēr kāpēc Andra un Lienes privātās dzīves pavērsiens izraisīja negāciju lavīnu?

Uzraudzīt un sodīt

«Baumām un aprunāšanai ir sociāla funkcija. Kopš cilvēces rašanās 99% laika cilvēki ir dzīvojuši kopienās, kurās viņiem pašiem bija jānodrošina kārtība,»

tenkošanas kā sena sociāla mehānisma nozīmi skaidro sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, kurš pirms dažiem gadiem pētīja naidīgumu un agresivitāti tiešsaistē.

Līdz ar to tenkas savienojumā ar aprunātā kauna sajūtu ir mehānisms, kas nodrošina, ka tiek ievērotas vispārpieņemtās normas.

«Mehānisms izveidojās nelielās grupās, kurās visi cits citu pazina no bērnu dienām, zināja otra dzīves nianses, līdz ar to nosodījums, kad tāds bija, pamatojās informācijā.»

Kas ir mainījies? Sociālantropologs saka, ka mūsdienu kibervidē savu nosodošo vai izsmejošo viedokli var izteikt ikviens, kurš padzirdējis kaut ko par polemikas objektiem, bet neko par viņiem nezina. «Pa roku galam kaut ko padzirdējuši, mēs metamies virsū, izmantojot kanālu, kas nodrošina to, ka, šajā gadījumā, piemēram, Kivičs nekavējoties par to uzzina.» 

Mēs varam savās virtuvēs no rīta līdz vakaram nosodīt Osamu bin Ladenu, bet viņam no tā ne silts, ne auksts. Cilvēku cietsirdība nav mainījusies – mainījušās ir tehnoloģijas.

Ļaunais prieks, ko sagādā aizvainojošie, moralizējošie, augstprātīgie, ciniskie komentāri, instinktu līmenī sagādā prieku «sodīt pārkāpējus». Piemēram, ir izpētīts, ka bērni ļoti ātri noskaidro, kādas ir vispārpieņemtās normas, un aktīvi iesaistās to pārkāpēju sodīšanā, turpina Klāvs Sedlenieks.

Jautāts, kur šajā notikumā ir «sociālo normu pārkāpums», pētnieks pieļauj, ka protestu izraisījusi pretruna starp Andra Kiviča publisko patriarhālo vērtību aizstāvja tēlu un viņa aiziešanu no ģimenes, kas sociālajos medijos tiek atspoguļota saldā, pozitīvā jaunu attiecību uzsākšanas mērcē. Te rodas nesakritība starp «vārdiem un darbiem», kas rada noteiktu attieksmi.

Padomā labāk par sevi!

Tāpat kā tūkstošiem citu cilvēku, viņi parādīja laimīgu savas dzīves brīdi, un diezin vai tajā brīdī varēja iedomāties, ka tas kļūs par nacionāla mēroga notikumu, iesāk «Draugiem Group» runasvīrs Jānis Palkavnieks. «Komentētājiem nav zināma pilna aina, viņi viedokli izsaka, pagrābjot vienu faktu. Un tas ir jautājums par katra iekšējo ētiku.» Pēc viņa domām, mobings internetā daudz neatšķiras no mobinga skolā vai darbā.

Palkavnieks atceras gadījumu pirms dažiem gadiem, kad komentētāju pūļi nikni uzbruka sievietei, kura portāla medniekiem autorizētajā daļā bija publicējusi fotogrāfiju ar nomedītu lūsi.

«Tas bija vājprāts! Viņai uzbruka par legālu lietu.»

Tomēr šajā gadījumā būtiska loma notikumu attīstībā ir bijusi tradicionālajiem medijiem. «Vakar klausījos radio, kur sāka apspriest Kiviča privāto dzīvi, pagriezu citu radiostaciju – tur tas pats. Interneta mediji katru dienu publicē kādu ziņu ar notikumu attīstību,» saka Palkavnieks.

Tieši tradicionālie mediji šai informācijai piešķir leģitimitāti, apliecinot, ka tā ir ziņa. Bet mēs esam pieraduši apspriest ziņas - «Rīgas satiksmes» vadības apcietināšanu, Eirovīziju, valdības veidošanu.

Ja privātās dzīves ainiņas tiktu apspriestas, piemēram, Kiviča feisbuka profilā, ažiotāžas nebūtu – informācija neizietu ārpus sociālo mediju burbuļa, uzskata Palkavnieks. «Ikdienā mēs katrs kaut ko iepostojam. «Man patika šī filma.» Zem ieraksta kāds komentē «Stulba filma.» Un tā tas paliek. Ja medijs uzrakstītu, ka divi strīdas par filmu, tā jau būtu ziņa. Lēmumu pieņem redaktors, un tālāk jau tas aiziet kā sniega bumba.»

Portāla Draugiem.lv pārstāvis uzskata, ka cietēji šajā gadījumā ir stāsta varoņi, bet skumjākais – viņu bērni.

«Principā mēs ar šādu attieksmi spārdām bērnus. Mēs nezinām, kādā stāvoklī atrodas iesaistītie – visticamāk, ir augsts stresa līmenis, dusmas, aizvainojums.»

Tiem, kas saka, ka Kivičs uzvedas ļoti jocīgi, Palkavnieks iesaka padomāt par savu dzīvi un atcerēties, kad paši esam uzvedušies superjocīgi. «Tikai, iespējams, mūsu izturēšanos ilgi atcerējās radu lokā, bet šajā gadījumā ir tūkstošiem cilvēku viedokļi.»

Par mobinga dažādajām sejām kiberlaikmetā lasiet portālā TVNET nākamnedēļ!