"Tu ko, traka esi? Tur taču krievus nemīl!" - aptuveni šādus vārdus Darja Doncova dzimtajā Krievijas pilsētā Kazaņā dzirdēja no katra otrā paziņas, kam izstāstīja par saviem plāniem iestāties universitātē Latvijā. Portāla TVNET krievu valodas versija pēta, kāda ir ārvalstu studentu dzīve Rīgā.

"Es neticu stereotipiem, tāpēc vienkārši paraustīju plecus un ar smaidu uz lūpām ignorēju viņu biedēšanu.

Kāds gan viņiem bija pārsteigums, kad patiesība izrādījās pavisam citāda, nekā viņi stāstīja," raksta tagadējā biznesa augstskolas "Turība" studente.

Latvija ir visai iecienīta ārvalstu studentu vidū. Vairums uz mācībām Latvijā ierodas no Indijas, Pakistānas un Šrilankas, taču liels ir arī Krievijas studentu skaits. Kāpēc viņi brauc uz Latviju? Un ar kādām neērtībām vai - tieši otrādi - privilēģijām krievu studenti saskaras Latvijā?

Savā pieredzē dalās krievu studente Darja Doncova, kura biznesa augstskolā "Turība" studē žurnālistiku:

Pirms šīm sarunām vairākas reizes reizes biju viesojusies Latvijā un ne reizi nesaskāros ar diskrimināciju pret mani vai kādu citu tūristu no Krievijas. Cilvēki vienmēr bija laipni un draudzīgi un pie pirmās izdevības pārslēdzās uz krievu valodu, ja manīja, ka viņus nesaprotu. Citos gadījumos palīdzēja angļu valodas zināšanas.

Protams, ceļot ir viena lieta, bet iekļūt universitātē un dzīvot - pavisam cita. Daudzi jaunieši no krievvalodīgajām valstīm izvēlas Latviju kā valsti, kurā iegūt izglītību.

Tam šeit ir visi priekšnosacījumi. Privātajās augstskolās ir programmas angļu valodā, kā arī teju visur ir iespēja runāt dzimtajā valodā. Tas ir vilinoši. Un es nebiju nekāds izņēmums.

Es uzaugu Kazaņā - lielā pilsētā Krievijas centrālajā daļā. Lai arī tā ir tālu no Maskavas un Sanktpēterburgas, Kazaņā dzīvo vairāk nekā miljons cilvēku, tur valda liela rosība un steiga, visiem rūp pašu dzīve, un apkārtējos viņi tikpat kā nepamana.

Pirmā atšķirība, ko pamanīju starp Rīgu un Kazaņu, bija vecpilsēta. Kā galvaspilsētas centrā var būt tāds skaistums?

Kazaņas centrā tikai būvē mājas, ceļus un tirdzniecības centrus. Pastaigām atvēlēta tikai viena vieta - liela gājēju iela. Bet vesels gājēju kvartāls? Par tādu es varētu tikai sapņot.

Sākumā daudz staigāju pa Vecrīgu un domāju, ka varētu to darīt mūžīgi. Tagad, protams, esmu tur retāk. Bet pie sevis pasmaidu katru reizi, kad redzu, kā tūristi tur raugās visapkārt, piedzīvo veco māju skaistumu un staigā pa vecpilsētas šaurajām ieliņām.

FOTO: personīgais arhīvs

Mans nākamais spilgtākais iespaids - rīdzinieku pieklājība un nesteidzīgums, lai cik dīvaini tas būtu.

Pirmajās reizēs, kad pirku vilciena biļetes, pie kases bieži kaut ko sajaucu, jo bija grūti pārslēgties no rubļiem uz eiro, un "bremzēju". Cilvēki pacietīgi gaidīja, kamēr tikšu skaidrībā, kaut arī paši droši vien steidzās. Dažu mēnešu laikā pieradu pie šādas attieksmes, un brīvdienās aizbraukusi mājās uz Kazaņu, biju šokā.

Kazaņas metro žetoni arī jāpērk kasēs. Es stāvēju pie lodziņa, bet mani tikmēr stumdīja un grūstīja, pāri man stiepa rokas un deva naudu, bet pēc žetona saņemšanas spraucās uz vilcienu, lai tikai tiktu ātrāk par citiem. Un tie cilvēku pūļi sastrēgumstundās!

Pēc mierīgās Rīgas man šķita, ka esmu nonākusi kaut kādā zvērudārzā, kur katram jācīnās par vietu zem saules.

Salīdzinājumā ar viņiem es biju lēna un mierīga. Un līdzsvarotāka. Pateicoties dzīvei rimtajā Latvijas galvaspilsētā!

FOTO: personīgais arhīvs

Kazaņu un Rīgu var salīdzināt bezgalīgi, jo tās ir tik atšķirīgas. Laika apstākļi, cilvēki, dzīve - viss ir atšķirīgs. Ja man būtu jāizvēlas, nedomājot varētu teikt, ka Rīga man ir piemērotāka.

Man nepatīk steidzīgais dzīves ritms un mūžīgā kustība, kad nav laika pat atvilkt elpu. Dažreiz skumstu pēc Kazaņas, taču atliek aizbraukt turp brīvdienās, lai saprastu, ka izvēlējos pareizi.

Runājot par tā saucamo diskrimināciju pret krieviem, man šīs baumas joprojām šķiet izdomātas.

Nezinu, varbūt man palaimējies ar satiktajiem cilvēkiem un tas paslīdējis man garām.

Viena no ērtībām, dzīvojot Latvijā, ir tā, ka daudzas vienkāršas lietas var darīt krievu valodā. Piemēram, autovadītāja eksāmenu varēju kārtot krievu valodā, mācības autoskolā un komunikācija ar instruktoru nebija problēma. Kad vajag izdarīt ko sarežģītāku, piemēram, samaksāt rēķinus vai atrisināt kādu problēmu, varu paļauties uz to, ka, visticamāk, saņemšu palīdzību dzimtajā valodā.

Esmu runājusi ar daudziem studentiem, kuri studējuši vai joprojām studē Rīgā, tostarp arī ārzemniekiem, kuri pārcēlušies uz šejieni tikai uz vienu semestri. Viņiem, protams, bija grūtāk pierast pie dzīves šeit. Viņi žēlojās, ka viņus nesaprot cilvēki, kuri nerunā angliski, un viņiem dažkārt šķita, ka nespēj atrast kopīgu valodu.

Nesen gadījās kāds dīvains gadījums, kurā man nācās palīdzēt tādam studentam. Līdz universitātei ved vilciens. Kopmītnes atrodas tik tuvu universitātei, ka nelielo attālumu var mērot kājām. Apmēram pusnaktī mani pamodināja telefona zvans.

Studente no Spānijas brauca ar pēdējo vilcienu, bet pabrauca garām mūsu pieturai, izkāpa nākamajā un apmaldījās! Viņa centās izsaukt taksometru, bet viņu nesaprata, kad angļu valodā mēģināja izskaidrot, kur tieši atrodas. Tikko pamodusies, piezvanīju un krievu valodā izskaidroju situāciju.

Man iedeva taksista numuru, un es centos ar viņu visu sarunāt. Kaut kā man izdevās panākt, ka viņi saprot viens otru, un viņa nokļuva kopmītnēs. Viss beidzās labi. Bet šo gadījumu viņa joprojām atceras ar bailēm un vairs nepalaiž garām vajadzīgo pieturu.

Neskatoties uz to, ka ārvalstu studentiem mēdz rasties grūtības, viņi slavē Rīgas un Latvijas skaistumu un ērtības, ko tās sniedz. Neesmu dzirdējusi nevienu negatīvu viedokli.

Savukārt krievvalodīgie jūtas kā laimējuši loterijā. Viņi var atbraukt uz brīnišķīgu eiropeisku valsti, pabūt jaukā atmosfērā un tajā pašā laikā ar visiem runāt un justies komfortabli.