Ja kāda valsts nākotnē hipotētiski varētu izaicināt ASV globālo ietekmi, tad tā noteikti varētu būt Ķīna. Tās iekšzemes kopprodukts pagaidām ir otrais lielākais pasaulē, un valsts nākotnes attīstība var ietekmēt mūs visus – arī Latviju. Lai noskaidrotu, kādas vēsmas mums sola Ķīnas varas pieaugums un vai no tā spēsim kaut ko iegūt, portāls TVNET intervēja Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas Studiju centra vadītāju un Latvijas Ārpolitikas institūta (LIIA) pētnieci Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu.

Latvijas sinoloģei Unai Aleksandrai Bērziņai-Čerenkovai Ķīna vienmēr ir bijusi tuva sirdij. Papildus Taibei pavadītām bērnu dienām un studijām Pekinā, Šanhajā un Fudaņas universitātē, jaunajai sievietei ir izdevies iemācīties ķīniešu valodu, kuru pasaulē uzskata par vienu no sarežģītākajām. Savu pieredzi Una ir spējusi likt lietā Rīgas Stradiņa universitātē, kur viņa pagaidām vada Ķīnas Studiju centru un nodod tālāk savas zināšanas ieinteresētajiem ķīniešu valodas studentiem. Šajā universitātē Una ir ieguvusi arī maģistra un doktora grādu politikas zinātnē. Vienlaikus viņa aktīvi sadarbojas arī ar Latvijas Ārpolitikas institūtu (LIIA), kur ir gan pētniece, gan arī «Jaunā zīda ceļa» programmas vadītāja.

Starp ķīniešiem un latviešiem lielu atšķirību nav. Mūs visus uztrauc gan mūsu bērnu izglītošana, gan veselība, gan arī mūsu valsts starptautiski, uzskata eksperte.

Ķīna mums ir salīdzinoši liela eksotika. Kā nonāci saskarsmē ar šo valsti un tās ārpolitiku?

Ar Ķīnu saskarsmē nonācu jau salīdzinoši agrā vecumā. Mana mamma ir Ķīnas vēsturniece un tulko tekstus no senķīniešu valodas. Tādējādi ķīniešu valoda mūsu mājās ir skanējusi vienmēr un hieroglifu jeb ķīnzīmju grāmatas ir mētājušās visapkārt.

Man nekad nav bijis no Ķīnas atrāviena vai sajūtas, ka tas man ir kaut kas svešs.

Kad man palika 10 gadi, man bija iespēja arī doties uz Taibeju un mācīties tur skolā. Tas bija tāpēc, ka mamma tajā laikā strādāja projektā vienā no turienes universitātēm. Tie gan bija tikai trīs mēneši, bet man tajā laikā uzreiz izdevās sākt runāt ķīniski, kas man iedeva spēcīgu valodas pamatu, atbrīvoja no bailēm un iedvesa pārliecību, ka visi cilvēki ir vienādi. Turklāt vienādi neatkarīgi no kādas salas vai ziemeļu pilsētas tie nāktu.

Runājot par Ķīnas ārpolitiku, līdz tam es nonācu pakāpeniski. Šī interese galvenokārt izkristalizējās maģistrantūras ietvaros. Jau iepriekš biju ieguvusi bakalaura grādu sinoloģijā, taču, pabeidzot šo izglītību, man kļuva skaidrs, ka es nevaru neko vairāk pateikt par pasauli, kuru man ir vienmēr gribējies skaidrot. Sapratu, ka gribu iegūt kādu papildinājumu pašreizējai pieredzei, tāpēc vienu brīdi domāju par ekonomikas studijām. Taču diemžēl es esmu briesmīgs matemātiķis (smejas). Rezultātā iestājos Rīgas Stradiņa universitātes politikas zinātnes programmā. Savukārt tad sapratu, ka vispār tajā ir maz teoriju, kuras varētu izmantot Ķīnas politikas skaidrošanai. Vēlējos izmantot savas iepriekšējās zināšanas, lai šādu teoriju piemeklētu. Tā nu ar Ķīnu strādāju vēl līdz šim.

FOTO: SIPA/Scanpix

Tu minēji ķīniešu valodas mācīšanos. Vai sākotnēji bija grūti?

Grūti bija rakstīt. Tas gan ir nopietni jāmācās un «jākaļ». Pati vēl līdz galam neesmu to apguvusi. Teiksim, lai izlasītu kvalitatīvu Ķīnas literatūras darbu, man ir nepieciešama elektroniskā vārdnīca. Tomēr, manuprāt, tas ir patīkams process, jo hieroglifi ir vizuāli patīkami. Runāt ir daudz vieglāk, jo ķīniešu valodā nav locījumu, laiku un sarežģītu gramatisku konstrukciju. To pierāda arī mūsu studenti Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centrā.

Kāda vispār bija sajūta, dzīvojot Ķīnā? Vai nejuti lielu mentalitātes atšķirību?

Manā izpratnē mentalitātes atšķirību nav. Mūs visus uztrauc vieni un tie paši jautājumi.

Mēs dzīvojam globālā vidusšķiras ciematā, un visiem tās pārstāvjiem ir vienas un tās pašas trauksmes – bērnu izglītība, veselība, savas valsts tēls starptautiski un nedrošība par to.

Tas, kas uztrauc ķīniešus, tikpat lielā mērā uztrauc arī latviešus. Piemēram, abas nācijas uzdod jautājumus: Vai mūs saprot ārzemēs? Vai mūs novērtē? Kāpēc par mums ir tik slikts viedoklis? Kāpēc ir jāraksta, ka mūsu tūristi ir vissliktākie?

FOTO: EPA/Scanpix

Protams, atšķirības ir veidos, kā funkcionē valstis. Piemēram, izglītības sistēma Ķīnā ir tikai uz pareizām un nepareizām atbildēm balstīta. Tāpat tajā netiek attīstītas analītiskās spējas, bet gan prasmes atcerēties lielus informācijas apjomus. Indivīds tiek daudz mazāk izcelts un ir arī daudz mazāk pamanāms.

Teiksim, nododot asinis slimnīcā, tu nevis ienāc kabinetā pie māsiņas, kura pasaka – tūlīt būs dūriens, bet gan iebāz roku mazā lodziņā un pat neredzi, ko tev tur izdara.

Tu tikai izņem laukā roku ar vati virsū. Šāda pieeja varētu eksistēt arī tāpēc, ka cilvēku tur vienkārši ir ārkārtīgi daudz.

Principā Ķīnas sabiedriskā dzīve ir balstīta uz masām...

Tieši tā! Tomēr tajā pašā laikā ķīnieši ir diezgan efektīvi un pieļauj maz kļūdu. Minēto nāciju raksturo bailes no haosa, kuras jau nāk no Ķīnas tradicionālās filozofijas – luan (radusies vēl pirms konfuciānisma). Turklāt tā uzsver, ka valdības pienākums būtu no šāda haosa izvairīties un visu maksimāli strukturēt. Haoss asociējas ar ko ārkārtīgi sliktu visiem.

FOTO: AFP/SCANPIX

Tu minēji, ka ķīniešiem ir svarīgi, ko par viņiem domā citi. Vai tas attiecas arī uz tādu mazu nāciju kā latviešiem? Vai ķīnieši vispār zina, kur Latvija atrodas?

Ja kādā, kaut vai mazākajā valstī, notiek kas pozitīvs saistībā ar Ķīnu (piemēram, kāds kultūras pasākums vai notikums), tas iegūst ievērojamu atspoguļojumu valsts lielākajos medijos. Valsts sabiedrībai tiek ziņots, ka kaut kur pasaulē – nav svarīgi, vai Latvijā, Lietuvā vai citur, mēs tiekam uztverti ar pozitīvām sajūtām un redzēti kā draugi. Tas savukārt izraisa pozitīvas sajūtas Ķīnas cilvēku vidū. Starp citu, apzīmējums «draugs» Ķīnas politikā ir kas ārkārtīgi augsts. Daudz augstāks nekā, teiksim, anglosakšu pasaulē.

Atbildot uz tavu otro jautājumu, jāmin, ka situācija pēdējos gados ir ievērojami uzlabojusies. Uzlabojusies tā ir tāpēc, ka 2012. un 2013. gada mijā Ķīnā notika varas maiņa un valsts pārvaldes groži tika nodoti pašreizējā Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Sjī Dziņpina rokās. Viņa ārpolitiku raksturo vēlme Ķīnai pasaules kartē kļūt pamanāmākai un vairs nebūt kautrīgajam milzim (kāda tā bija viņa priekšgājēja Hu Dziņtao laikā). Lai to panāktu, Ķīna ir aktīvi sākusi paplašināt savu starptautisko kontaktu loku. Rezultātā ir aktivizējies 16+1 formāts (ietilpst trīs Baltijas valstis, Polija, Centrāleiropas valstis un lielākā daļa Balkānu valstu).

Neskatoties uz to, ka attiecības ar Ķīnu tajā tiek veidotas pēc principa Ķīna kā skolotājs un pārējā klase, Pekina izdarīja kādu ārkārtīgi būtisku lietu – ieguldīja resursus, lai palielinātu sabiedrībā esošo informācijas apjomu par Baltijas valstīm.

Tas tika darīts gan caur medijiem, gan arī palielinot mūsu valstu iedzīvotāju savstarpējos kontaktus. Parādījās dažādi projekti, norisinājās studentu un pētnieku apmaiņas, tika piešķirtas stipendijas studijām Ķīnā. Turklāt šāda Ķīnas iniciatīva ir nostrādājusi abos virzienos. Pie mums mēs tagad jau arī zinām par šo valsti daudz vairāk.

Tātad ķīniešu priekšstats par Latviju varētu būt «draudzīga valsts kaut kur Austrumeiropā». Vai tā?

Jā. Taču nedrīkst aizmirst arī Eiropas Savienību. Viņi mūs redz arī kā šīs organizācijas dalībvalsti. Starp citu, būtiski arī tas, ka mēs ķīniešiem esam veiksmīgi pozicionējušies kā proaktīva valsts. Kāpēc proaktīva? Jo esam aktīvi lobējuši savas intereses 16+1 formātā un to izmantojuši lai nodotu savu ziņu Pekinai. Mūsu ziņa savukārt ir šāda: par spīti tam, ka 16+1 Ķīna uzskata par Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu formātu, mēs esam ziemeļvalstis. Būtiski, ka Pekina mūsu vēlmi ir atzinusi un piekritusi, ka mēs ar to sadarbojamies arī NB8 formātā (Skandināvija un Islande + trīs Baltijas valstis).

FOTO: EPA/Scanpix

Politiskajās aprindās arī pastāv diskusijas, ka Latvija varētu ievērojami iegūt no Ķīnas jaunajiem infrastruktūras produktiem. Vai mēs nākotnē varētu gaidīt jaunas kravas no Āzijas?

Atzīšu, prioritāte Ķīnai mēs nebūt neesam. Viss būs atkarīgs no tā, cik viņi būs ieinteresēti politiski. Ķīnas gadījumā tas ir svarīgāk par ekonomisko ieinteresētību, jo viņi var vēlēties šeit būt klāt neatkarīgi no spējas pelnīt. Ja šāda vēlēšanās būs, transports noteikti būs veids, kā viņi to darīs. Vēl ļoti lielu lomu spēlēs arī mūsu spēja izteikt Ķīnai gana vilinošu piedāvājumu. Šeit jāatceras, ka Pekinā uz mums skatās kā uz daļu no trīs Baltijas valstu reģiona, un šajā reģionā Rīga ir vienīgā pilsēta, kura apvienos sevī vairākas transporta mezglu īpašības – 1) neaizsalstoša osta, 2) platsliežu dzelzceļš, 3) gaidāmais šaursliežu dzelzceļš, 4) lielākā reģionālā starptautiskā lidosta un lielākā lokālā aviokompānija, 5) gaidāmais Salaspils loģistikas terminālis.

Tā vien šķiet, ka mēs attiecībā pret konkurentiem esam ļoti labā pozīcijā. Piemēram, Tallinai ir osta, taču tai ir cita specifika un arī kravu apgrozījums ir daudz mazāks. Lietuvai Klaipēdā arī ir osta, taču to neskars Rail Baltica projekts un pilsētā netiks būvēta lidosta.

Vienlaikus mēs nedrīkstam aizmirst arī par Liepājas un Ventspils ostu attīstību, jo tikai ar Rīgu mēs nespēsim būt konkurētspējīgi un īstenot mūsu lielo mērķi – kalpot par transporta vārtiem uz Skandināvijas tirgiem.

Visbeidzot nedrīkstam aizmirst, ka mums vēl arvien ir sauszemes robeža ar Krieviju un, ja mēs kaut ko gribam no Ķīnas, ar šo valsti nāksies sadarboties šā vai tā.

FOTO: AP/Scanpix

Principā, lai transporta sektors varētu pilnvērtīgi attīstīties, Krievija ir neatsverams spēlētājs?

Tieši tā! Mūsu lielākā cerība šādā situācijā ir saistīta ar Ķīnas augošo ietekmi. Vai Pekina vēlēsies to izmantot, lai piespiestu Maskavu atļaut Baltijas transporta ceļiem pilnvērtīgi funkcionēt? Tas notiks tad, ja tie Ķīnai būs svarīgi.

Vai nav tā, ka Ķīnas infrastruktūras ambīcijas ir cieši saistītas ar tās straujo ekonomisko izaugsmi? Pēdējā laikā tā ir sākusi buksēt. Vai šī izaugsme varētu atgriezties agrākajā līmenī?

Man ir radies iespaids, ka Ķīnas ekonomika aug. Tā noteikti neaug pārgalvīgos tempos kā agrāk, bet pieaugums ir. Turklāt Ķīna ļoti aktīvi strādā, lai ekonomiku pārveidotu noturīgas un ilgtspējīgas izaugsmes virzienā. Šā iemesla dēļ tā pagaidām ļoti aktīvi iegulda informācijas tehnoloģiju attīstībā. Tā ir sapratusi, ka ir nepieciešams stāvēt uz vairākām kājām, lai izdzīvotu modernajā globālajā tirgū. Vairs nepietiek ar veco, labo pogas piešūšanas ekonomiku, un ir nepieciešami uz inovācijām balstīti risinājumi.

Turpinot šo pašu ekonomikas tēmu, kā tu redzētu iespējamo Ķīnas un ASV tirdzniecības karu un abu valstu attiecības kopumā? Vai  Trampa konfrontējošās nostājas dēļ konflikts ar Ķīnu ir neizbēgams un vai tas varētu ietekmēt mūs?

Būtu jāatceras: lai gan Tramps nenoliedzami rīkojas konfrontējoši, tomēr arī Sjī Dziņpins nav nekāds paraugbērns. Viņa politika ne velti tiek asociēta ar vārdu «pārliecība» (angļu val. assertiveness), un arī viņš nevēlas Vašingtonai piekāpties.

Es paudīšu viedokli, ka Ķīnas ietekmes pieaugums mums varētu palīdzēt izvairīties no milzīgām problēmām.

Lai ilustrētu šo pieņēmumu, atliek apskatīties uz Ziemeļkorejas kodoljautājuma attīstību. Kad sākās Kima Čenuna lielāki soļi uz dialogu ar ASV? Pēc tam, kad viņš bija pasēdējis trīs dienas ar Sjī Dziņpinu Pekinā. Kas notiek tagad? Ir runa par jaunu Trampa un Kima samitu, un Čenuns jau atkal ir Pekinā.

Runājot par šā brīža tarifu karu, tas būtu vairāk jāprasa ekonomistiem. Tomēr varu teikt to, ka Ķīnas ekonomika ASV ir ļoti svarīga un pašā Amerikā ir ļoti daudzi uzņēmēji, kuri uzskata, ka amerikāņu uzņēmēji šā kara rezultātā ir zaudējuši ārkārtīgi daudz. Domāju, ka viena no pusēm esošo situāciju agri vai vēlu deeskalēs. Visticamāk, ka tā varētu būt ASV. Varbūt kaut ko savā starpā sarunās abas puses.

Tomēr tev būtu jāpiekrīt, ka pašreizējā situācija abu valstu attiecībās ir tiešām nestabila un ASV situāciju eskalēt vēlas. Vēl nesen Tramps izstājās no Līguma par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu (INFT) likvidāciju. Saka, ka daļa no šā lēmuma ir saistīta arī ar vēlmi palielināt kodolarsenālu Klusajā okeānā, lai atbildētu uz Ķīnas kodolieroču izvietošanu.

Ir jautājums cik ilgi Tramps vispār paliks pie varas un vai viņam būs otrs termiņš.

Atšķirībā no Ķīnas, Amerika nav tik paredzama.

Katrā ziņā man atbildēt ir grūti. Es varu pastāstīt par to, kā sāncensība ar ASV tiek attēlota Ķīnas medijos – informācijā, kura tiek sniegta iekšējai patērēšanai.

Pekina, no vienas puses, jūtas stipra, varena un uzskata, ka neko lielu jau Amerika tiem nodarīt nevar. Drīzāk pati Ķīna ar sava ekonomiskā spēka palīdzību var sagraut ASV. No otras puses, valda zināma aizvainojuma sajūta – kāpēc mums dara pāri? Mums noteikti ir taisnība, taču neviens to līdz galam neredz. Mēs arī paši neko sliktu nedarām.

Izskatās no malas jau nedaudz kā situācija pirms Pirmā pasaules kara. No vienas puses, mums ir augoša lielvara, kura mēģina ieņemt savu, tās prāt, likumīgo vietu pie pasaules valdnieku galda, bet, no otras puses, mums ir spēlētāji, kuri negrib to pieļaut. Gluži kā savulaik Vācija pret Franciju, Lielbritāniju, Krieviju un ASV.

Man nekad nav paticis salīdzināt Ķīnu 21. gs. sākumā ar Vāciju pirms Pirmā Pasaules kara, jo Ķīna tomēr vienmēr ir bijusi vienota. Tā nav apvienojusies vienotā veselumā pirms dažiem gadu desmitiem no vairākām provincēm. Ķīnā centralizācijas filozofija ir bijusi novērojama jau visagrākajās dinastijās. Tas, starp citu, ir saistīts ar manis jau minēto cīņu pret haosu. Ķīnas skatījumā sadrumstalotība ir tikai haoss. Protams, Ķīnā ir bijuši arī decentralizācijas periodi, taču tos ir raksturojusi vēlme atgriezties pie vienotas varas. Savukārt ar Vāciju situācija bija pavisam cita.

Tā vēsturiski vienmēr ir bijusi sadrumstalota zeme, un tad, kad 19.gs. beigās notika apvienošanās, vācu sabiedrībā bija sajūta, ka daudz kas ir ticis nokavēts agrāko ķīviņu dēļ.

Tādēļ ir nepieciešams izmantot jauniegūto spēku un konkurēt ar pārējiem.

Šāda atšķirīgā vēsturiskā pieredze arī varētu būt izskaidrojums tam, kāpēc Ķīna savu globālo ietekmi izvēlas palielināt nevis ar ieročiem, bet gan ar infrastruktūras projektiem – piemēram, joslas un ceļa iniciatīvu.

Amerikāņi jau arī tagad saka, ka Ķīnas infrastruktūras projekti ir nopietns izaicinājums ASV ietekmei Āfrikā un ir nepieciešams atbildēt Pekinas mestajiem izaicinājumiem. Vai tomēr tas nenorāda, ka šīs valsts varas pieaugums nenorisinās tik pūkaini?

Protams, zemeslode ir par mazu divām un vairāk lielvarām. Tas nu ir skaidrs. Āfrika ir vēl viens lielvaru spēles lauks, un patiesi – Pekina aktīvi darbojas gan arābu Āfrikā, gan arī kontinenta vidienē – Centrālāfrikas Republikā. ASV loģiski, ka jūt spēka līdzsvara izmaiņas. Tomēr neuzskatu, ka Vašingtonas loma Āfrikā varētu tā vienkārši pazust. Vispār – Āfrika ir patālu. Amerikāņi ir vairāk uztraukušies par Ķīnas augošo ietekmi Latīņamerikas valstīs. Tajās ASV ir vēsturiska opozīcija, un šobrīd ir arī līdzekļi šīs opozīcijas finansēšanai. Ja mēs paskatāmies Baltā nama izplatīto komunikāciju attiecībā uz Ķīnu, tad Pekinas iesaiste Latīņamerikā tajā ir redzama ļoti bieži.

FOTO: Reuters/ScanPix

Izklausās gandrīz vai pēc Kubas krīzes scenārija 20. gs. 60. gados.

Jā, starp citu, amerikāņi ir mācījušies no savas agrākās pieredzes un bieži lieto apzīmējumus our backyard un China’s backyard.

Kā ar Ķīnas un ASV ietekmi Centrālāzijā? Vai šis reģions varētu būt vēl viens lielvaru sadursmes punkts?

Centrālāzijā ir nedaudz citāda situācija. Lai gan šis reģions ir interesants visiem, tur tomēr vairāk konkurē Ķīna un Krievija. Neskatoties uz to, ka Maskavai ir ierobežoti resursi tur darboties, tā uzskata Centrālāziju par savu ietekmes sfēru un civilizācijas daļu. Ķīna cenšas konkurēt ar savām investīcijām, taču ir spiesta cīnīties pret savu slikto reputāciju saistībā ar slikto izturēšanos pret savām musulmaņu kopienām – galvenokārt uiguriem un kazahiem. Savukārt par ASV visi tur zina, taču Vašingtona no turienes tomēr ir tālu.

Pat saistībā ar Afganistānu?

Afganistānā amerikāņi ir klātesoši, taču es Centrālāziju vairāk saprotu kā postkomunistisko valstu kopu, un Afganistāna PSRS sastāvā nav bijusi.

Vai mēs varam teikt, ka ASV un Ķīna varētu būt mācījušās no vēstures un negribētu atkārtot agrākās cilvēces kļūdas?

Ķīna iegulda ļoti lielus līdzekļus, lai mācītos no vēstures. Brīdī, kad sabruka PSRS, Ķīnas pētnieciskajos institūtos tika organizētas vienības, kuras pētīja šā notikuma iemeslus un ceļus, kā no tiem izvairīties. Šādas vienības ir aktīvas vēl šodien, un Sjī Dziņpina valdīšana vispār ir Ķīnas domnīcu zelta laikmets.

Domnīcu Ķīnas izpratnē?

Tieši tā! Protams, tās nav neatkarīgu viedokli izsakošas domnīcas kā pie mums Rietumos, taču tās strādā uzdevumu ietvaros. Mēs tās varētu salīdzināt ar pētīšanas un attīstības (R&D) nodaļām lielajās korporācijās. Tās nekad neteiktu, ka, teiksim, kokakola ir slikta, bet gan nāktu klajā ar konkrētiem priekšlikumiem produkta uzlabošanai. Tāpat arī Ķīnas domnīcas nekad neteiktu – ziniet, komunisms ir slikts un tas būtu jālikvidē. Tā vietā tiek domāts, kā nepieļaut tā sabrukumu.

Starp citu, šādām korporatīvām domnīcām ir viens liels pluss – tās sadzird.

To ziņojumi tiek rakstīti nevis publikai kopumā, bet gan kādam konkrētam cilvēkam. Šis cilvēks savukārt ar ziņojumu iepazīstas un nepieciešamības gadījumā nodod to tālāk.

Esmu novērojusi arī situāciju, kurā šīs domnīcas ir gājušas vēl soli tālāk un sākušas slēptā veidā kritizēt arī Ķīnas valdību. Tas tiek darīts ārkārtīgi interesantā veidā. Piemēram, pētījumā tiek teikts, ka Amerika ir vāja un nevajadzētu pārspīlēt ASV draudus. Mums, izlasot šādu viedokli, liekas, ka viņš ir akls nacionālists un pilnībā nepārzina pasauli. Tomēr patiesībā viņš iesaka Ķīnas valdībai tik ļoti nebaidīties no Vašingtonas un ar agresīvām pretdarbībām neradīt Aukstā kara situāciju.

Principā domnīcas deeskalē..

Kā kura, taču šis profesors, kuru minēju savā piemērā, jā.

Nobeidzot, kā tu redzi Ķīnu nākamajos 20-30 gados? Kā šī valsts varētu attīstīties?

Es domāju, ka Ķīna turpinās uzsvērt savu varenību. Šajā saistībā ir stingrais ceļš un maigais ceļš. Maigais ceļš nozīmētu Ķīnas vēlēšanos parādīt, ka neesam sliktāki par citiem. Savukārt stingrais ceļš nozīmētu Ķīnas uzskatu, ka viņi ir par citiem labāki. Pagaidām Ķīnā ir redzami signāli par iespējamu virzīšanos gan viena, gan otra ceļa virzienā. Kuru ceļu Ķīna beigās izvēlēsies, būs atkarīgs no Sjī Dziņpina spējas palikt ilgstoši pie varas. Galu galā tieši partijas ģenerālsekretārs ir mūsdienu Ķīnas varas centrs. Ja uzvarēs otrais virziens, tad neizslēdzu, ka Pekina pasauli varētu arī sākt skatīt «mēs – civilizācija, jūs – barbaru valstis» kategorijās. Tomēr pie šī paša vēlētos arī uzsvērt, ka Ķīnai vismaz ar tās galveno sāncensi ASV lielu idejisku pretrunu jau nav. Ķīna nav nekāds pēdējais sociālisma perēklis. Naudas pelnīšana šajā valstī ir normāla lieta. Tā nav PSRS, kurā neizdevās apmierināt personiskās  vajadzības pēc privātās jahtas. Ķīnā tas ir iespējams.