“Teic man lielu dzērājiņ’...” jeb latvietis un alkohols (29)

Saskaņā ar euronews.com publiskotajiem datiem, 2017. gadā Igaunijas iedzīvotāji 5.2% no saviem ienākumiem tērēja alkohola iegādei, un tas ir augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Igaunijai seko Latvija ar 4.9%, bet trijnieku noslēdz Lietuva ar 4%. Pētot datus par alkohola patēriņu Latvijā, statistika nav iepriecinoša - reģistrētā absolūtā alkohola patēriņš litros 2017. gadā uz vienu 15 gadus vecu un vecāku Latvijas iedzīvotāju bija 12.6 litri. Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) datiem, laika posmā no 2005. līdz 2017. gadam tas ir augstākais reģistrētais rādītājs, turklāt šim rādītājam pēdējos gados ir tendence pieaugt.

Kā norāda narkoloģe Dr. Ilze Maksima, pieņēmums, ka no alkoholisma cieš tikai bezpajumtnieki un citi dzīves pabērni, ir absolūti maldīgs. Ikdienā pēc palīdzības pie narkologa vēršas dažāda vecuma, dzimuma un sociālo slāņu pārstāvji. Lai gan vairums pacientu ir vīrieši, no alkoholisma Latvijā cieš arī ne mazums sieviešu.

“Tas stāvoklis, kādā pie narkologa vēršas sievietes, nereti ir smagāks nekā vīriešiem,” norāda Dr. Maksima, piebilstot, ka alkoholisms sievietēm attīstās ātrāk nekā vīriešiem, turklāt sievietēm ir tendence ilgāk savu slimību slēpt un neatzīt. Reizēm sievietes cenšas alkoholismu ārstēt pašas, piemēram, ņemot talkā nomierinošus medikamentus, bet rezultātā iedzīvojas jaunā atkarībā.

“Nereti sievietes kļūst par līdzatkarīgajām,” turpina Dr. Maksima, “cenšoties glābt alkoholiķi vīru vai dēlu, sieviete izdeg un, meklējot glābiņu, pati sāk lietot alkoholu. Tās ir briesmīgas ciešanas, kuras pastiprina kauna sajūta gan par sevi, gan alkohola varā esošo ģimenes locekli.”

Tāpat ārste uzsver, ka alkoholisms ir nevis izlaidība, bet gan slimība, kurai attīstoties, tā kļūst aizvien spēcīgāka un to uzvarēt vien ar gribasspēku nav īsti iespējams.

Taču sabiedrības nostāja pret alkoholiķiem bieži vien ir nevis līdzcietīga, bet gan vīpsnājoša un nosodoša. “Šāda attieksme alkoholiķus stigmatizē,” piebilst ārste, norādot, ka narkologs nekad nevērtē cilvēka kļūdas, bet gan veselības stāvokli un veidus, kā slimniekam palīdzēt un viņu ārstēt.

Lūgta skaidrot iemeslus augstajam alkohola patēriņam Latvijā, Dr. Maksima norāda, ka problēmu veido vairāki aspekti. Piemēram, sabiedrībai gluži vienkārši trūkst informācijas par alkoholismu kā slimību un veidiem, kā šo slimību atpazīt un ārstēt; tāpat iedzīvotāji nereti pavirši izturas pret faktu, ka alkoholismu veicina arī iedzimtība. Dr. Arons piebilst, ka viens no būtiskākajiem iemesliem lielajam alkohola patēriņa ir no paaudzes paaudzē pārmantotās tradīcijas un dažādi vēsturiskie aspekti. Tāpat vēlmi patērēt alkoholu izraisa cilvēka ekonomiskais stāvoklis, ienākumu trūkums, neapmierinātība ar savu dzīvi un neticība sev un nākotnei, uzskaita Dr. Arons.

Alkohola patēriņu arīdzan veicina grādīgo dzērienu plašā pieejamība veikalos un spēcīgais alkohola nozares lobijs.

Šampaniešu, vīnu, viskiju un alus reklāmas skatītāju “programmē” domāt, ka, lietojot tieši šo produktu, viņa dzīve būs tikpat aizraujoša, jautra un piedzīvojumiem bagāta kā reklāmas varoņiem. Realitātē nereti patērētājs nākamajā rītā attopas ar sāpošu galvu, tukšu maku un neskaidrām atmiņām par iepriekšējās dienas notikumiem - nekā no reklāmas solītās spozmes.

“Jā, alkohols stimulē ekonomiku, ienes budžetā brangu naudu no akcīzes nodokļa, taču realitātē tas iznīcina tautu,” saka Dr. Maksima, piebilstot, ka no politiķu puses trūkst tālredzīga redzējuma, kā cīnīties ar alkoholismu Latvijā.

Uzklausot narkoloģes teikto, rodas iespaids, ka valsts, tāpat kā alkoholisma nomocīts cilvēks, negrib un negrib atzīt, ka problēma viņā patiešām pastāv. Vaicāta, kā cīnīties ar alkoholismu valstiskā līmenī, Dr. Maksima uzsver, ka vajag novērst cēloņus, nevis censties sadzīvot ar sekām, kuras narkologi novēro ik dienu.

Ārstes ieskatā būtu jāsāk ar sabiedrības izglītošanu, kontrabandas apkarošanu un alkohola cenu celšanu. “Novēršot cēloņus, mums vairs nebūtu jākaunas par šādu statistiku,” saka ārste.

Runājot par sabiedrības izglītošanu, Dr. Maksima kā labu piemēru min uz cigarešu paciņām izvietotos brīdinošos attēlus. Viņasprāt, būtu vērtīgi, ja pēc alkohola reklāmām tiktu pārraidīti īsi video, kuros tiktu parādīts alkohola nodarītais posts. “Tādējādi mēs dotu cilvēkam iespēju saprast un izvēlēties, kā tad īsti rīkoties ar savu veselību,” saka ārste.

Ieslīgšana alkohola atkarībā ir bezatbildīga rīcība pret savu veselību un labklājību, saka ārste un norāda: ja cilvēks konstatē, ka viņa ģimenes loceklis, draugs vai kolēģis pār mēru sācis lietot alkoholu, tad nekavējoties par to ir jārunā; nekādā gadījumā nedrīkst izlikties, ka šīs problēmas nav. Tāpat nevajag kautrēties vērsties pie palīdzības pie speciālista.

Dr. Arons norāda, ka viņa pieredzē visefektīvākā metode alkoholisma ārstēšanā ir multidisciplinārā pieeja, respektīvi, ārstēšanā tiek lietots vairāku metožu kopums - gan medikamenti, gan psihologs, gan grupu terapijas u.c. “Nav tādas vienas brīnummetodes, kas var izārstēt no alkoholisma,” uzskata ārsts.

Gan Dr. Maksima, gan Dr. Arons pret jēdzienu “nevainīga iedzeršana” izturas ar skepsi, jo viņu pieredze rāda, ka robeža starp alkohola patēriņu mazos daudzumos ļoti strauji var pārvērsties nopietnā alkoholismā.

“Alkohols pēc būtības ir depresants, kas nomāc smadzeņu labsajūtas attīstību. Alkohola patērēšanas laikā sajūta it kā ir laba, bet, kad iedarbība beidzas, cilvēks bieži vien attopas vēl depresīvākā stāvoklī nekā pirms lietošanas,” skaidro Dr. Maksima, piebilstot, ka sarežģījumi darbā un ģimenē ir jārisina, drosmīgi ķeroties pie problēmas saknes, nevis cenšoties nebūšanas “aizkrāsot” ar pudeles palīdzību.