Pasaulē ir novērojama ne pārāk izteikta, taču zināma tendence jaunām valstīm censties iegūt kodolieročus, un pastāv jaunas kodolsacensības risks, ja tos iegūs Irāna vai arī vājināsies ASV drošības garantijas Austrumāzijā, intervijā portālam TVNET norādīja žurnāla The Economist apskatnieks un Austrumeiropas jautājumu eksperts Edvards Lūkass.
Bruņošanās sacensībā varētu iesaistīties arī jau esošās kodolvalstis. Tas varētu notikt gadījumā, ja Ķīna, ASV un Krievija sāktu neregulētu stratēģiska līmeņa (tādu, kuri ir paredzēti tāldarbības triecieniem (nereti citā kontinentā) kodolieroču veidošanu. «Šajā sacensībā varētu būt ļoti slikti komunikācijas kanāli, jo nepastāvētu nekādi regulējošie līgumi. Vēlos ilustrēt šo piemēru ar Stratēģisko ieroču samazināšanas līgumu (START), kurš tika parakstīts vēl Aukstā kara beigu gados un faktiski ir uzskatāms par pēdējo šīs ēras bruņojuma kontroles režīma pīlāru. Problēma ir tāda, ka šis līgums beidzas 2021. gadā un mums jau tagad būtu jāsāk sarunas par tā pagarināšanu.
Tomēr tā vien izskatās, ka neviena no līgumā iesaistītajām pusēm nav ieinteresēta šādu dialogu sākt.
Tas ir ļoti bēdīgi, jo pasaule šādā situācijā kļūs tikai nedrošāka un varam ciest mēs visi. Vienlaikus vēlos uzsvērt, ka šajās sarunās vajadzētu iekļaut arī Ķīnu, jo tai ir būtiskas spējas kosmosa un kibertelpā,» uzsver Lūkass.
Vienlaikus pasaulē ir novērojama arī kodoltehnoloģiju strauja attīstība. Mēs redzam gan aktīvus mēģinājumus veidot jaunas vidējās darbības rādiusa kodolraķetes, gan arī situāciju, kurā kodolieroči kļūst daudz precīzāki. NATO satrauc arī Krievijas mēģinājumi palielināt savas īsās darbības rādiusa kodolspējas. Tā veido kodolieročus, kurus var izmantot turpat uz vietas kaujaslaukā, lai atbalstītu citus savus bruņotos spēkus. Aliansei šāda tipa kodolieroču nav nemaz tik daudz. Vienlaikus attīstās arī pretraķešu aizsardzības sistēmu tehnoloģijas, kas liek uzdot jautājumus, vai kāda valsts nevarētu iegūt iespēju izdarīt kodoltriecienu un nesaņemt prettriecienu. Tāpēc es domāju, ka mums ir ārkārtīgi daudz par ko runāt un tas arī būtu jādara, saka Lūkass.
Nenoliedzami, ka kodolsaspīlējuma mazināšanai nepalīdz arī ASV un Krievijas pašreizējā konfrontācija un Līguma par tuvā un vidējā darbības rādiusa raķešu likvidāciju (INFT) sabrukums. «Trampa aiziešanas galvenais iemesls bija Maskavas veiktie līguma nosacījumu pārkāpumi – sauszemes raķetes veidošana, kuras rādiuss pārsniedz atļauto robežu. Turklāt amerikāņi jau sen bija teikuši, ka gadījumā, ja Krievija to beigs darīt, līgums tiks saglabāts. Protams, lielu lomu arī spēlēja Ķīna, jo tā aktīvi cenšas iegūt dominanti Klusā okeāna Rietumu daļā. Tādēļ Vašingtona uzskata, ka tai šajā reģionā ir nepieciešams izvietot sauszemes raķetes ar rādiusu, kurš INFT ietvaros ir aizliegts. Tāpat nedrīkstam aizmirst arī par tagadējā ASV Nacionālās drošības padomnieka Džona Boltona domāšanas veidu. Viņš uzskata, ka ASV no kodoluzbrukumiem aizsargās nevis starptautiskas vienošanās, bet gan valsts kodolspēju attīstība. Saprotu šo domāšanu, taču tā tas nestrādā.
Gluži vienkārši tāpēc, ka tādā gadījumā pastāv daudz lielāks pārrēķināšanās risks un puse, kurai ir vājākas kodolspējas, var tikt nostādīta izvēles priekšā – vai nu izmantojam savus ieročus tagad vai arī zaudējam jebkurā gadījumā.
Es, protams, vēlētos, lai minētais līgums tiktu saglabāts, jo tā ietvaros bija iekļauts punkts par inspekcijām, kas mums būtu devis iespēju novērot Krievijas kodolieroču attīstību,» pauž Lūkass.
Atbildot uz jautājumu, vai bez INFT būs iespējams nodrošināt Baltijas gaisa telpas aizsardzību no kodolraķetēm, Lūkass norāda, ka to vajadzētu skatīt visa NATO kontekstā. «Alianses piektais pants nosaka, ka uzbrukums vienai tās dalībvalstij ir uzbrukums tām visām, tāpēc kodoltriecienam Norvēģijai būtu tāds pats svars kā triecienam Latvijai. Runājot par Krievijas sauszemes raķetēm Eiropā, NATO uz tām var viegli atbildēt. Alianses rīcībā jau ir daudz modernākas tuvās un vidējās darbības rādiusa raķetes, kuras var palaist gan no ūdens, gan arī no gaisa,» saka Lūkass. Vienlaikus eksperts gan norāda, ka jaunu kodolraķešu novietošanai Eiropā var būt nopietnas politiskas sekas, jo tās var šķelt Eiropas valstu vienotību. «Pastāv risks, ka mēs varētu atgriezties pagājušā gadsimta 80. gados, kad dažas Eiropas valstis teica, ka šādi ieroči nav vajadzīgi, bet dažas pauda pretējo viedokli. Amerikāņi tikmēr bija neizpratnē un uzdeva jautājumu – vai jūs gribat, lai mēs jūs aizsargājam, vai arī ne?» pauž Lūkass.
«Tikmēr Krievijai šī līguma sabrukšana gan ir ļoti izdevīga. Tās kodolarsenāls ir vēl arvien izteikti atkarīgs tieši no sauszemes raķetēm. Tādēļ INFT bija tikai traucēklis Kremļa kodolspēju attīstībai.
Turklāt krievi ir priecīgi, ka ir izdevies iedzīt vēl vienu ķīli starp ASV un Eiropas Savienību, kā arī būs iespējams atbildēt uz ASV pretraķešu aizsardzības sistēmu novietošanu Austrumeiropā,» saka Lūkass.
Komentējot jau sākumā minēto jautājumu par Irānas kodolambīcijām un Donalda Trampa lēmumu aiziet no 2015. gadā noslēgtā Kopīgā visaptverošā rīcības plāna (jeb Irānas «kodolvienošanās»), eksperts uzsver, ka to var vērtēt divejādi. No vienas puses tas kādu laiku faktiski likvidēja Teherānas iespēju iegūt kodolieročus, taču tajā pašā laikā noteikti ne šīs valsts kodolambīcijas. Tas nepalīdzēja nedz Izraēlai, kura izjūt šīs valsts elpu uz sava pakauša, nedz arī Saūda Arābijai, kura ir spiesta cīnīties ar irāņu atbalstītajiem šiītu grupējumiem Arābijas pussalā.
