Kādreiz viņi bija strādnieki, taksisti, zvejnieki un tirgotāji. Taču pēc aizbraukšanas no Venecuēlas, kur patlaban milzu nabadzība un daudzi cilvēki nevar atļauties pat visvienkāršākās lietas, viņi atrada jaunu nodarbošanos - kokas lapu novākšanu kaimiņzemes Kolumbijas narkokarteļiem, vēsta aģentūra AFP.
Simtiem venecuēliešu strādā garas un nogurdinošas darba dienas kokas plantācijās. Samaksa ir daudz labāka nekā Venecuēlā, taču darbam ir divi nopietni trūkumi - grūtie darba apstākļi un apziņa, ka esi daļa no nelikumīgā narkotiku biznesa.
"Rodas problēmas ar rokām," saka 23 gadus vecais Eduars, kurš nevēlējās atklāt savu patieso identitāti. "Kad satver krūmu, rokas sāk asiņot." Viņš parāda ar audumu notītos pirkstus.
Viņš nekad nebūtu iedomājies, ka strādās narkobaronu labā - tāpat kā pārējie venecuēlieši, kuriem tagad tā ir ikdiena.
Divu mazu bērnu tēvs Eduars emigrēja uz Kolumbiju pirms diviem gadiem. Dzimtajā zemē viņš strādāja par taksometra-motocikla vadītāju. Hiperinflācijas dēļ cenas auga neprātīgā ātrumā, bet algas ne. Eduars iztērēja iekrājumus un saprata, ka vairs nespēs Venecuēlā nopelnīt naudu iztikai.
Viņš devās uz Katatumbo reģionu Kolumbijas pierobežā. Sākumā viņš strādāja būvniecībā, bet vēlāk pārgāja uz kokas plantāciju.
Desmit stundas garās darba dienas karstajā saulē ir nogurdinošas un atstāj rētas. Taču kokas lapu vācējs nopelna 126 eiro mēnesī - trīsreiz vairāk nekā būvniecībā. Tāpat kā pārējie venecuēliešu imigranti, viņš sev patur nelielu daļu algas, bet pārējo sūta Venecuēlā palikušajai ģimenei.
Katatumbo atrodas 16,5% no visām Kolumbijas nelikumīgajām kokas plantācijām. Reģionā darbojas vairāki bruņoti grupējumi un konflikti starp narkokarteļiem, kaujiniekiem un karavīriem nav retums.
36 gadus vecā Naikellija Delgado pirms vairāk nekā diviem gadiem ieradās Kolumbijā kopā ar māsu. Sākumā viņa atrada pavāres darbu, bet vēlāk sāka strādāt plantācijās, kur nopelna vairāk.
Delgado atminas, ka pēc pirmās darba dienas pat nespēja izmazgāt drēbes. Viņas rokas "klāja sēnīšu infekcija, āda bija mainījusi krāsu".
Sieviete jūtas vainīga par savu "pienesumu ļaunumam", taču cer uz Dieva piedošanu.
Jo vairāk laika venecuēliešu migranti pavada prom no ģimenes, jo lielāka kļūst viņu neapmierinātība ar Venecuēlas autoritāro prezidentu Nikolasu Maduro. "Mums nebūtu bijis jāaizbrauc no valsts, jāpamet savas ģimenes, ja viņi nebūtu mūs izputinājuši," saka 36 gadus vecais kokas lapu novācējs Endijs Fernandess.
Nelielajā Kolumbijas ciematā Pacelli dzīvo 3200 cilvēki. Pēdējo trīs gadu laikā ciematam piepulcējās apmēram 1000 venecuēlieši. Vairums no viņiem strādā plantācijās, pārņemot grūto darbu no vietējiem.
Par spīti saitēm ar organizēto noziedzību, kokas plantāciju darbiniekiem jāpakļaujas stingriem noteikumiem - nekādas prostitūcijas, narkotiku lietošanas vai ieroču nēsāšanas. Pat plantācijā tiek prasīta rekomendācija no iepriekšējā darba devēja Kolumbijā.
Par spīti tam, ka saķeršanās ar narkotiku kontrabandistiem var beigties bēdīgi, Fernandess ir pateicīgs par savu darbu. "Mēs priecājamies, ka esam to atraduši," saka vīrietis. "Ko mēs pretējā gadījumā darītu?"
/nginx/o/2019/03/19/11876955t1h6e11.png){kind=small}
