Latvijas Radio un televīzijas apvienošana neveicinātu demokrātiju un neuzlabotu raidījumu kvalitāti

Mediju daudzuma nodrošinājums valstī – demokrātijas priekšnoteikums

Mediji nav parasta rūpniecības nozare, kurā, samazinot ražotņu skaitu, iespējams panākt lētāku raidījumu producēšanu un uzlabot publiskās telpas informatīvo piesātinājumu. No malas daudziem, iespējams, šķiet, ka televīzijas un radio pārraižu veidošana ir tas pats, kas kanēļmaizīšu vai pīrāgu cepšana. Iepērkot lētāk lielākā daudzumā lētākas izejvielas un iegādājoties automātiskās ražošanās sistēmas var samazināt viena pīrāga ražošanas izmaksas. Iegūstot lielāku peļņu. Diemžēl televīzijas vai radio radījumu producēšanas tehnoloģija stipri atšķiras no šī visiem tik plaši zināmā un saprotamā „pīrāga ražošanas” standarta.

Mediji nepavisam nav patēriņa preču ražotāji, bet gan garīgas – intelektuālās substances veidotāji, kas „produkta satura“ dēļ atrodas starp skolu, augstskolu, baznīcu un mākslu. Tāpēc „fabrikas loģika“ te nedarbojas. Ar šādu pieeju var vēl vairāk sabojāt radio un televīzijas stāvokli šodienas mediju sistēmā, nevis uzlabot ekonomiskumu vai satura kvalitāti.

Jā, pastāv arī šajā jomā automatizācijas sistēmu iespējamība (ziņu ražošanā), atslēdzot no producēšanas dzīvu cilvēku un nododot ekrānu un ēteru robotiem. Šādi tehnoloģiski meklējumi šobrīd pastāv, taču pagaidām neviens no šiem eksperimentālajiem atklājumiem nav apliecinājis savu dzīvotspēju un eksistences ilglaicīgumu. Cilvēkam nāksies arī turpmāk ar savu galvu un rokām pie datora ražot ētera un tīkla produkciju. Gandrīz tāpat kā agrāk.

Tas nozīmē, ka mums nevis jāsamazina, bet gan jāpalielina darbinieku skaits redakcijās, jo digitālo tehnoloģiju ienākšana strauji palielinās kanālu skaitu un katrai interesēšu grupai būs sava stacija, savs kanāls. Tas pieprasa būtiski mainīt žurnālistu izglītošanas sistēmu Latvijā, ieviešot jaunas mācību programmas, kas atbilst prakses kritērijiem nevis ministrijas ierēdņu un universitāšu administratīvā personāla ērtībām.

Laiks ir cits un vecās receptes vairs nedarbojas

Radio un TV apvienošanas profēti apgalvo, ka šādi būs iespējams samazināt ari radošo darbinieku skaitu, atstājot uz vietas tikai labākos. Kurš traucē šodien pieņemt darbā tikai labākos līdzstrādniekus? Izveidojot darba kvalitātes novērtēšanas sistēmu?

Visinteresantākais ir radio un TV apvienotāju galvenais arguments – ja mediju Latvijā būs mazāk, tad tie automātiski būšot labāki. Diemžēl šī loģika nāk no totalitārisma sistēmas un būtiski konfrontējas ar demokrātiskas valsts mediju telpas principiem. Padlatvijā bija viena centrālā komunistu avīze, viena jauniešu avīze un žurnāls, viena radio un TV stacija. Vairāk nevajadzēja, jo komunistu ideoloģijas propagandai mediju plurālisms nebija nepieciešams. Šo pašu loģiku šodien turpina Ziemeļkoreja, Kuba un Krievija. Taču demokrātiskā valstī, tādā kā Latvija, ir jānodrošina mediju telpas daudzveidīgums. To realizē avīzes, žurnāli, radio un televīzijas stacijas, kas pārstāv dažādas politisku, ekonomisko, intelektuālo un citu interesēšu grupas. Sabiedriskā televīzija un radio kā divi mediji realizē šo plurālisma prasību, nodrošinot divu radošo kolektīvu pienesumu Latvijas informatīvajai un kultūras telpai. Ja šos uzņēmumus apvienos, tad rezultātā pastiprināsies monopolizācijas un koncentrācijas efekts, kuru vecināja, piemēram, kļūdainais lēmums atļaut sapludināt LNT un TV3. Tas bija ļoti nopietns mediju monopolizācijas un koncentrācijas procesa veicinātājs un kā tāds ir kardinālā pretrunā demokrātiskas valsts mediju attīstības loģikai.

Vai apvienosim arī visus teātrus vienā?

Atvērtā demokrātiskā valstī politiskajai varai ir jānodrošina plašs mediju spektrs. Ja kāds no medijiem nespēj finansiāli tikt galā ar izdzīvošanas problēmām, taču tas pārstāv noteiktu sabiedrības grupu, tad valstij jānāk palīgā ar finansējumu. Tā to dara, praktizē daudzās valstīs Eiropā un tas nav nekas savāds.

Mēs Latvijā jau sen finansējam nacionālos teātrus, izstāžu un koncertu zāles no valsts budžeta. Neviens par to nebrīnās. Ja kāds tagad sāktu apgalvot, ka izdevīguma dēļ nāktos apvienot visu mūsu teātrus vienā ēkā un atbrīvotos namus atdot Maximām, tad būtu diezgan daudz cilvēku, kas pret to protestētu. To darīt nevar, to saprot visi. Taču Doma laukuma un Zaķusalas iestāžu savienošana vienā uzņēmumā ar vienu – apvienoto ziņu dienestu, daudziem šķiet derīga lieta. Šķiet, ka klusējošais vairākums nesaprot, ka šādi mums vēl vairāk samazināsies pieejamo redakciju skaits latviešu valodā un norisināsies tālāka informatīvās telpas noplicināšana. Tā kā politiķu „spalvainā roka“ vienmēr stiepusies pēc personāliju nomaiņas LTV (lai pakļautu televīziju savām interesēm), bet Latvijas Radio gandrīz vienmēr ir izdevies paglābties no Jēkaba ielas aktīvistu spiediena, ir vispārzināma lieta. Tieši tāpēc ilgu laiku Doma laukuma personāls varēja strādāt daudz mierīgāk un profesionālāk, izpelnoties sabiedrības atzinumu par savu godprātīgu darbu. Brīžos, kad kādu spējīgu žurnālistu „piespieda aiziet“ no Zaķusalas, tas draudzīgi tika uzņemts Doma laukuma kolektīvā. Šo Latvijas īpatnību nevajadzētu aizmirst tieši tagad, kad politiskajos gaiteņos gatavo LR un LTV apvienošanu.

Kā interesēs tas tiek darīts? Protams, ka tas tiek darīts politiķu interesēs. Būs mazāk kritisku balsu, vairāk padevīgu un iebaidītu vasaļu. Latvijā jau tagad maz mediju, kas var piedāvāt darba vietas žurnālistiem. Tagad to būs vēl mazāk. Protams, ka no mediju vadītāju loģikas – ir vieglāk kontrolēt, sapludinot, taču mums publikai tāpēc būs atkal par vienu neatkarīgu mediju mazāk. Šī izvēle nenotiek publiskas interesēšu vārdā. Ejot pa šo ceļu mēs nonāksim pie totalitārās sistēmas mediju aprisēm – viens medijs un „visi apmierināti“.

Sabiedriskie nav valsts mediji

Sabiedriskajiem medijiem šodien veicams svarīgs pilsoņu izglītošanas darbs viltus ziņu apstākļos. Latvijas politiskā elite nav vienīgā, kas mēģina „piegriezt pogas“ sabmedijiem, tā likvidējot liberālās valsts pamatprincipus un izveidot ierobežojumus mediju brīvībai.

Pirmais šo uzbrukumu sāka Donalds Tramps 2017. gadā, paziņojot, ka mediji esot amerikāņu tautas ienaidnieki, jo neslavina viņa politiku un lēmumus. Čehu prezidents Milošs Zemans nekautrējās publiski demonstrēt preses konferences laikā „kalašņikovu“ un piebilst, ka šis ierocis esot paredzēts „priekš žurnālistiem“. Maltā rokošo žurnālisti nogalināja spridzeklis mašīnā un Slovākijā žurnālistu nošāva uz ielas. Robežas tie pārbīdītas un izteikšanās brīvības iespējas ierobežotas. Žurnālisti, kas turpina kauju ar korumpēto politisko eliti, tiek izņirgti un apsmieti varas kontrolētajos medijos. Ja tā turpināsies un sabiedriskie mediji (kuros oligarhi pagaidām vēl nevar nopirkt) zaudēs savu stabilo pozīciju, tad ar mūsu sabiedrību notiks sliktas lietas. Mēs novelsimies turpat kur bijām Padomju laikos, līdzīgi šodienas Ungārijai.

Līdzīgi mūsu LR un LTV apvienotājiem, rīkojās arī Polijas pašreizējā nacionālkonservatīvā valdība. Dažādu motīvu ārdā tika atlaisti no darba kritiskie žurnālisti. Līdzīgu politiku piekopa arī Grieķijas kreisi radikālā partija Syriza, kura mēģināja pārņemt sabiedrisko mediju stūri. Pirms laiciņa divas radikālās labējās partijas nomainīja arī Itālijas sabiedriskās televīzijas RAI vadītāju. Pašlaik ofensīvu no politiķu puses piedzīvo arī Austrijas sabiedriskā televīzija, kuras vadītāju cenšas aizslaucīt labēji ekstrēmas partijas vadītājs, jo sabiedrisko mediju darba principi viņam nepatīkot.

Dauzīt sabiedriskos medijus tagad izmēģina daudzi. Taču, vai šai kritikai ir pamatojums? Jaunākais Oksfordas Reuters Institūta pētījums pierāda, ka 27 Eiropas valstu sabiedriskie mediji 1) godprātīgi atspoguļo procesus pasaulē, 2) paplašina iedzīvotāju zināšanas par notikušo pasaulē, par norišu cēloņiem un uzskaidro sekas, rezultātus un efektus.

„Eiropas valstu iedzīvotāji, kas izmanto sabiedrisko mediju pakalpojumus, ir daudz izglītotāki un kompetentāki par tiem cilvēkiem, kas dzīvo valstīs, kuras iespējams tikai privāto mediju informācijas un analītikas piedāvājums” (Jespers Strombeks, Gēteborgas universitātes profesors). Viņam šķiet, ka spēcīgi sabiedriskie radio un TV mediji būtiski ietekmē mediju ainavu valstī, jo piespiež komerciālos kanālus investēt plašākā programmu piedāvājumā un attīstīt ziņu un analītisko žurnālistiku.

Mēs – iedzīvotāji, valsts un demokrātija neko neiegūsim, ja esošā sabiedrisko mediju sistēma tiks demontēta un pakļausies skarbākai politiskajai kontrolei.

Latvijas Radio nav jāapvieno ar Latvijas televīziju, taču tas neizslēdz plašākas sadarbības iespējas abu uzņēmumu starpā. Piemēram, pieprasot no valsts nopietnu kapitālo remontu Doma laukuma ēkai, pārvēršot to par tiešraižu ziņu studiju centrāli.

Viss ir iespējams, ja labi padomā un palūdz zinātnes palīdzību un saprot, ka mediju plurālisms ir demokrātijas garants arī mūsu valstī.