“Ēdiens bez vīna ir kā orķestris bez diriģenta,” saka "Sky" lielveikala vīnzinis Jānis Kaļķis. Tas spēj izcelt maltīti, padarot par fantastisku baudas piedzīvojumu, bet spēj arī sabojāt, ja izvēle izdarīta greizi. Vīns ir maģisks! To var baudīt, par vīnu var runāt, ap vīnu var veidot lietišķas attiecības un patiesu draudzību. Tāpēc nav brīnums, ka par vīnu ir vairāk leģendu un mītu nekā par jebkuru citu dzērienu.
Ar dzirkstošajiem vīniem saistīts kāds populārs mīts, proti, lai pudeli nepamestu ogļskābā gāze, atvērtajā pudelē esot jāieliek tējkarote vai dakšiņa. “Visā pasaulē šo mītu zina, bet neviens nezina, kā tas darbojas. Lieta tāda, ka pudele pēc atvēršanas parasti tiek ielikta ledusskapī, tāpēc arī ogļskābā gāze tik ātri nepazūd.
Jo zemāka temperatūra, jo lēnāk izdalās ogļskābā gāze. Lūk arī noslēpums!
Ar karotīti šim procesam nav nekāda sakara,” smejas vīnzinis Jānis Kaļķis.
Starp citu, ne katrs dzirkstošo cienītājs zina, kā pareizi atvērt šampanieša vai dzirkstošā vīna pudeli - ar skaļu blīkšķi, tā, lai dzēriens putodams šļācas pāri malām, vai tomēr diskrēti un klusi? Un tā: šampanieša pudelei jābūt atdzesētai līdz 6,8 grādu temperatūrai un tā rokās jātur 45 grādu leņķī. Atverot lēnām jāgriež pudele, nevis korķis!
“Pudele jāatver nemanāmi - blīkšķis dzērienam rada šoku,” skaidro Jānis Kaļķis.
Ideālais vecums
Muļķīgākais no mītiem, kas saistīts ar vīniem, ir - jo vecāks, jo labāks. Skaidrs, ka tā nav taisnība! “Ar baltvīniem visbiežāk ir tieši pretēji – jo jaunāks, jo labāks! Katram vīnam ir sava, individuāla novecošanās līkne. Līdzīgi kā cilvēks sākumā ir mazulis, tad seko pusaudža gadi un jaunība, pēc tam briedums, līdz beidzot cilvēks kļūst par sirmgalvi un tad atvadās no šīs pasaules. Vīna dzīve norit līdzīgi. Svarīgākais ir noķert pilnbriedu, kad vīns ir vislabākais.”
Un tāpēc pasaulē ir vīnziņi, kas spēj pateikt, kad pienācis vīna labākais vecums.
“Paskatoties uz etiķeti, man viss ir skaidrs. Kopaina veidojas no daudziem faktoriem - valsts, reģiona, ražotāja, vīnogu šķirnēm, korķa, ar ko aizvērta pudele, utt.,” skaidro vīna eksperts. Ir vīni, kurus vislabāk baudīt gadu pēc pagatavošanas un iepildīšanas pudelē, citi garšas un aromātu buķeti atklāj tikai pēc sešiem, astoņiem gadiem kopš “dzimšanas”. Katram ir savs ideālais vecums!
O, šis vīns par 1000 eiro!
Vēl kāds savdabīgs mīts: jo lielāka iedobe pudeles dibenā, jo vīns labāks. Arī tā nav taisnība. Mīta rašanās saistīta ar ar seno stikla pūtēju arodu. 17.-18. gadsimtā stikla pūtēji pūta pudeles, kuru formas sanāca ne visai precīzas un simetriskas. Uzliekot uz galda, pudele bija nestabila, tāpēc tika izgudrota iedobe, ar kuras palīdzību pudeli varēja stabili novietot uz virsmas. Jo dziļāka iedobe, jo izturīgāka pudele. Tā nu gan ir tiesa! Nokrītot zemē, pudele ar iedobi nesaplīsīs atšķirībā no pudeles bez padziļinājuma lejasdaļā.
Tomēr visnoturīgākais mīts šķiet saistīts ar cenu. Jo dārgāks vīns, jo labāks. Nav taisnība! “Starp dzēriena kvalitāti un cenu korelācija, protams, ir, tomēr ne tik izteikta, kā dažiem varbūt šķiet.
Neticu, ka kāds no Latvijas vīnziņiem spēj, nogaršojot vīnu, noteikt: “O, šis maksā 2000 eiro!”
Jā, ikviens vīnzinis spēj novērtēt vīnu un salāgot to ar cenu, bet izpratne par dzēriena kvalitātes un cenas saistību atduras pret vīnziņa zināšanām un pieredzi. Tātad līdz noteiktam līmenim ir iespējams spriest par vīna īpašībām. Visbiežāk vīnziņi tikpat kā nekļūdās, ja ir runa par vīnu cenu kategorijā līdz 25 eiro. Es spēju identificēt vīnu līdz 80 eiro. Pēc tam jau ir grūti, jo cena veidojas no citiem, ar vīna kvalitāti nesaistītiem faktoriem.
Jāsaprot, ka kādā brīdī cilvēks pārstāj maksāt par vīnu, kas pudelē. Viņš maksā par vārdu, vīnogu ražas gadu, vietu, kur augušas vīnogas, dzēriena izturēšanu. Esmu dzēris vairākus tūkstošus eiro vērtus vīnus, bet vai es ar aizsietām acīm spētu pateikt, ka tie ir tik dārgi? Nē.
Vienīgā oga uz Zemes...
Vai populārie ceriņu, pieneņu, jāņogu, aveņu vīni vispār ir vīni? Latvijas likumdošanā noteikts, ka šos dzērienus var saukt par vīniem ar nosacījumu, ka uz etiķetes visaptverošā vārda “vīns” priekšā tiek minēts, no kā dzēriens darināts. Tomēr, ja gribam būt precīzi, VĪNS tiek darināts tikai no vīnogām.
“Vīnoga ir vienīgā oga uz Zemes, kas bez cilvēka līdzdalības spēj veidot pareizo balansu starp skābumu, cukuru, alkoholu un tanīniem. Neviena cita oga vai auglis to nespēj,” stāsta Jānis Kaļķis.
Turklāt ne jau no visām vīnogām tiek gatavots vīns. Ir šķirnes, no kurām gatavo sulas, ar ogām var mieloties, bet vīns nesanāk. “Vīnu var ražot visur, kur spēj izdzīvot vīnstīga, – no 30. līdz 55. ģeogrāfiskajai paralēlei. Latvija atrodas uz 57. paralēles. Tālākais reģions ziemeļu virzienā, kur var ražot vīnu, ir Vācija,” stāsta vīnzinis, piebilstot, ka mūsdienās vīndarīšanā ienāk modernās tehnoloģijas.
“Varam skaisti runāt, ka vīns ir dabisks un dzīvs, bet mūsdienās vīna tapšanu aizvien biežāk ietekmē tehnoloģijas. Tas nozīmē, ka klimats vīna tapšanā spēlē mazāku lomu nekā pirms simts gadiem. Klimata mīnusus kompensē temperatūru kontrole, kultivētais raugs un tamlīdzīgi. Līdz ar to vīndarīšanā ienāk dažādas filozofijas. Ir regulārie, organiskie, biodinamiskie un naturālie vīni, kas atšķiras pēc garšas.” Par “brīnumdariem”, kas vīnu gatavo no siltumnīcā audzētām vīnogām, Jānis Kaļķis izsakās skeptiski:
“Tas ir kā ar cilvēku, kas audzis slimnīcas palātā. Tas, kurš audzis dabiskā vidē, vienmēr būs stiprāks un izteiksmīgāks.”
Par to, kādos gadījumos restorānā var atteikties no vīna, lasiet TVNET svētdien, 24.februārī.
