Seksuālo minoritāšu jautājums ir no tiem, kas joprojām šķeļ sabiedrību un manifestējas dažādos veidolos - no atbalsta tādām akcijām kā praids līdz sistemātiskai vardarbībai, kas dažkārt iesaistītajiem beidzas fatāli. Kādēļ sabiedrībā joprojām valda aizspriedumi un klaja neiecietība pret atšķirīgo?

"Pastāv vairākas dažādības dimensijas (alfabētiskā secībā) - dzimums, etniskā piederība,  invaliditāte, reliģiskā piederība, seksuālā orientācija, vecums. Katrai no šīm dimensijām ir savas vēsturiskās, politiskās un sociālās saknes, bet viens ir vienojošais - tās nevar mainīt vai mazināt, piemēram, ādas krāsu, seksuālo orientāciju, un to ietekme uz cilvēku, viņa personības veidošanos nav novēršama, piemēram, reliģija.

Mēs katrs veidojam savu priekšstatu par otru, citādo, svešo, bet diemžēl ļoti bieži tas tiek veidots tieši informācijas, zināšanu vai pieredzes trūkuma apstākļos, balstoties uz stereotipiem un aizspriedumiem.

Balstoties uz to, veidojas diskusijas, kur bieži nonākam kategorijās "mēs" un "citi", "labais" un "ļaunais", "pareizais" un "nepareizais"," sarunā ar portālu "Apollo" norāda Sabiedrības integrācijas fonds (SIF), kas ar dažāda veida minoritāšu un sociālo grupu stāvokļa pētīšanu nodarbojas kopš 2002. gada.

"Termins "seksuālā orientācija" bieži tiek lietots kā sinonīms homoseksualitātei un "ne-heteroseksualitāte" kategorizēta kā novirze no normas, piemēram, heteroseksuālu cilvēku privātā dzīve tiek pieņemta kā pats par sevi saprotams fakts.

Taču, runājot par homoseksualitāti, tiek teikts "tā ir katra paša darīšana" un ka sabiedrībā tai nav vietas, tādējādi šai tēmai tiek uzlikts tabu," uzskata SIF pārstāvji.

Fonda pārstāvji Latvijas sabiedrībā valdošo viedokli apskata arī pasaules kontekstā.

Tolerances un izpratnes par nediskriminācijas principiem rādītāji Latvijā ir vieni no zemākajiem visā Eiropā.

Sociālā progresa indeksā, kurā tiek pētītas dažādas tautas attīstības dimensijas un apskata kopumā 52 indikatorus, Latvija ierindojas 33. vietā pasaules valstu vidū (salīdzinājumam Igaunija ierindojas 23. vietā un Lietuva - 34. vietā).

"Viszemākie rādītāji Latvijas gadījumā ir tieši tolerances un iekļaušanas dimensijā, kurā Latvija ierindojusies 69. vietā, kas norāda, ka tolerances līmenis ir zems un joprojām izteikti pastāv diskriminācija," atklāj Integrācijas fonda pārstāvji.

FOTO: Unsplash

To, kādēļ cilvēkiem ar atšķirīgu seksuālo orientāciju bieži vien nākas saskarties ar noraidošu attieksmi no līdzcilvēku puses un kas ir sabiedrības aizspriedumu saknē, skaidro psihoterapeits un seksologs Arturs Šulcs.

Jautāts par šo aizspriedumu cēloņiem, eksperts stāsta: "Jautājums ir par apdraudējumu - cilvēki jūtas apdraudēti no sarunām par seksualitāti kā tādu - šajā gadījumā nav pat svarīgi, vai runa ir tieši par seksuālo orientāciju. Šīs sarunas daļai cilvēku liek aizdomāties par savu seksualitāti, par kuru tie bieži jūtas nedroši vai arī ir neapmierināti ar to."

Šulcs skaidro, ka cilvēks, kurš ir apmierināts pats ar savu seksualitāti, tomēr būs tolerants.

"Tas nenozīmē, ka viņam uzreiz rodas vēlme pašam pamēģināt, taču garīgi līdzsvarotam cilvēkam nebūs iebildumu pret seksuālajām praksēm, kas ir likumīgas, norisinās starp divām pilngadīgām un spriestspējīgām personām un nevienam nekādu kaitējumu nenodara."

"Ja cilvēkam pašam ar savu seksualitāti tomēr viss nav kārtībā, viņš savu "seksuālo sāpi", neapmierinātību pārnes uz pārējo sabiedrību un atsevišķām tās grupām - atrod ļaunos, vainīgos, nepilnvērtīgos, šādā veidā mēģinot kompensēt pats savu iekšējo situāciju," skaidro eksperts.

Runājot par to, ka daudzi pret seksuālajām minoritātēm neizjūt naidu kā indivīdiem, bet gan vēršas pret tiem no vērtību vai ētikas viedokļa, Šulcs pauž uzskatu, ka "šeit svarīgs ir jautājums, ko tieši šiem cilvēkiem nozīmē vārds "vērtība"? Vai tas ir faktors, pēc kura notiek dalīšana "vērtīgajos" un "mazāk vērtīgajos"? Vai uzskata pamatā ir tas, ka seksuālās minoritātes ir mazāk "vērtīgas"? Svarīgi saprast, ko katrs domā ar vārdu "vērtība"".

Seksologs uzskata - ja cilvēks pieņem, ka sabiedrības pamatvērtības ir mīlestība, cilvēcība un savstarpēja cieņa, tad šie principi noteikti attiecas arī uz seksuālajām minoritātēm. "Tieši tādām jābūt vērtībām, ja vēlamies sevi saukt par civilizētu sabiedrību, nevis pievienot "cilvēkšāvēju" sabiedrību pulkam".

"Nav jābūt minoritātei, lai saprastu šo cilvēku vēlmi saķerties rokās ceļā uz kādu ballīti, saskūpstīties satiekoties vai atvadoties, gluži tāpat, kā to dara heteroseksuāļi jeb "tradicionālas" seksuālās orientācijas pāri. Tā ir pilnīgi dabīga un normāla cilvēku saskarsmes izpausme, neatkarīgi no seksuālās orientācijas," saka Šulcs.

Seksologs ir pārliecināts - jāsaprot, kas ir saknē tam, ko saucam par homofobiju - būtībā bailēm no homoseksuāli orientētiem cilvēkiem.

"Tā, manuprāt, ir izpausme tam, ko varētu dēvēt par "seksa-fobiju" - bailēm no seksualitātes kā tādas, no tās izpausmēm. Bailes no tā, ka runāsim par seksu, kontracepciju, abortiem, par cilvēka ienākšanu seksuāli aktīvā vecumā, dzimumdzīves sākšanu, higiēnu - sabiedrība šos jautājumus cilā ļoti nelabprāt un pret tiem attiecas samērā neirotiski. No šīm bailēm cieš ne tikai homoseksuāli cilvēki, bet arī heteroseksuāļi, jo tēmai ir stigmatiska nokrāsa."

Seksologs skaidro iemeslus, kādēļ sabiedrībā joprojām valda aizspriedumi pret atšķirīgo laikā, kad seksualizēts saturs sastopams ik uz soļa - piemēram, reklāmās, medijos, kino un citur.  

Viņš domā, ka seksualitātes jautājums ir stigmatizēts mākslīgi - tas, kā uzskata eksperts, noticis vēsturiski reliģisko organizāciju darbību rezultātā. 

"Kā iegūt varu par sabiedrību? Var aizliegt cilvēka ārējās izpausmes, uz stūriem nolikt tankus, aizliegt brīvo presi, atslēgt internetu... Taču ir joma, kuru kontrolēt ir grūtāk: to, kas notiek cilvēku guļamistabās, šķūnīšos, mašīnā vai kādā pļaviņā - cilvēki mīlējas, jūtas laimīgi, un kontrole pār tiem nav nodrošināta.

Lai to tomēr iedibinātu, cilvēku apziņā ievietots "vīruss" - domas par to, ka vēlme mīlēties, lai ar kāda dzimuma pārstāvi, ir grēcīga; tas pats attiecas arī uz apskaušanos, skūpstīšanos vai pat tiesībām plānot savu ģimeni.

Protams, rūgtā ironija slēpjas tajā, ka reliģiskās instances, kuras atbildīgas par šo bloku ieviešanu Rietumu pasaulē, pašas daudzkārt ir piekopušas seksuālu vardarbību pret mazāk aizsargātām sociālām grupām vai indivīdiem.

Ja uzdodam jautājumu - vai mēs esam pārāk seksualizēti, tad mums vajadzētu apzināties, ka cilvēka dzīvē svarīgas dažas pamatlietas - ēdiens, kuru patērējam vairākas reizes dienā; apģērbs, kurš ir atbilstošs laikapstākļiem un mūsu sociālajai videi; darbs, kurā mēs pašrealizējamies un iegūstam līdzekļus savai iztikai, un, protams, attiecības - kuru neatņemama daļa ir jutekliskums, kaut vai apskāvienu formā.

Psihologu domas dalās - daži saka, ka nepieciešami 16, citi - 36 apskāvieni dienā.

Skaits nav būtisks, taču skaidrs ir viens - mums ik dienu nepieciešami pieskārieni, lai justos komfortabli. Arī tā ir daļa seksualitātes!" norāda eksperts.

Viņš tāpat atgādina, ka jāņem vērā arī kultūras atšķirības, "taču jāapzinās, ka šī dzīves joma ir ļoti svarīga, jo īpaši laikā, kad mēs arvien vairāk laika pavadām virtuālajā realitātē un kontaktu ar īstu cilvēku arvien vairāk aizstāj saziņa internetā, bet tuvību - dažāda veida materiāla aplūkošana caur ekrānu".

"Daļa sabiedrības noteikti cieš no pieskārienu trūkuma. Viņu seksuālā dzīve notiek pašiem ar sevi, ar kāda veida kairinošu materiālu. Šis seksualitātes apmierināšanas veids pats par sevi nav nekas slikts, taču, ja tas kļūst par vienīgo seksualitātes veidu, tas ir nu tā... Tas atradina no savas seksualitātes apzināšanās. Jādomā un jārūpējas par savām vajadzībām un jāsaprot, ka šādas vajadzības ir arī citiem," saka Šulcs.

Līdzīgu viedokli pauž arī Sabiedriskās integrācijas fonda pārstāvji.

"Lai mazinātu diskrimināciju, ir svarīgi lauzt duālo un bieži vien uz stereotipiem un aizspriedumiem balstīto domāšanas veidu par noteiktām grupām un personām."