Lai gan Ķīna ir mums vēl ārkārtīgi sveša zeme, latvieši dzīvo arī tur. Viens no šiem piemēriem ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) kultūras un tūrisma pārstāve Ķīnā Marta Ivaninoka-Cjina, kura šajā valstī dzīvo jau vairāk nekā 10 gadus. Sieviete tur nodarbojas ar Latvijas tēla spodrināšanu un pagaidām ir atgriezusies Latvijā, lai piedalītos konferencē eCOM360, kura norisināsies jau 15. martā. Vēloties uzzināt vairāk par viņas pieredzi un Ķīnas kultūru, portāls TVNET aicināja Ivaninoku-Cjinu uz sarunu.

Kā nonācāt Ķīnā?

Tas ir ļoti garš stāsts, taču varu sniegt ārkārtīgi saīsināto versiju. Kā mēs zinām, Latvijā pēc pamatskolas beigšanas ir iespējams izvēlēties: vai nu tu stājies vispārizglītojošā skolā, vai arī skolā ar kādu novirzienu. Ņemot vērā, ka valodas man padodas labāk nekā eksaktās zinātnes un, jau pamatskolu beidzot, runāju tekoši četrās valodās, nolēmu izvēlēties otro variantu un devos mācīties uz Rīgas Kultūru vidusskolu, kur apguvu spāņu un ķīniešu valodu. 

Tuvojoties arī vidusskolas beigšanai, tēvs man sniedza ideju par iespēju stāties Āzijas studiju programmā Latvijas Universitātē. Tomēr vēl tajā laikā nebiju līdz galam pārliecināta, vai ķīniešu valoda ir tiešām mans ceļš. Tāpēc 11. klasē nolēmu uz sešām nedēļām doties uz Šanhaju mācīties šīs valodas kursos. Tīri tāpēc, lai paskatītos, vai man patiks. Tur arī nomācījos un sapratu, ka tā nu ir pilsēta, kur es šo valodu varēšu apgūt līdz perfektumam, un tā ir vieta, kura mani ļoti iedvesmo. Atliek tikai paskatīties uz pensionāriem, kuri 5:00 no rīta ar vēdekļiem un zobeniem dejo pilsētas parkā. Mūsējie tajā laikā guļ.

Tā nu izlēmu, ka pēc vidusskolas beigšanas iestāšos universitātē Ķīnā un studēšu ķīniešu valodu. Mani uzreiz ielika par klases vecāko un «izbīdija» arī dalībai Chinese bridge ķīniešu valodas sacensībām. To ietvaros es iepazinos ar kanāla CCTV filmēšanas grupu Pekinā, kuri man pēdējā universitātes kursā piedāvāja iespēju kļūt par CCTV4 Starptautiskā kanāla «Happy Chinese» vadītāju. Kopā ar šo kanālu es izbraukāju ap 20 Ķīnas provinces un pilsētas. Iepazinu gan valsts kultūru, gan tradīcijas, gan paražas. Šis raidījums savukārt bija liels pagrieziena punkts manā dzīvē, jo uzveda uz tagadējā ceļa. Tajā brīdī biju jau izveidojusi ievērojamu ekspertīzi Ķīnas valstī un sabiedrībā, kā arī pakāpeniski ieguvusi tur arī popularitāti. Tomēr ar laiku sapratu, ka negribu visu mūžu strādāt televīzijā. Ņemot vērā, ka, darbojoties kā raidījuma vadītāja, es katrā epizodē popularizēju Latvijas vārdu un kultūru, izlēmu sākt sadarbību ar LIAA un veikt valsts popularizēšanas pasākumus saistībā ar šo institūciju.

Vai komunicējat arī ar kādiem citiem latviešiem tur?

Īstenībā mums Ķīnā ir pašiem sava latviešu kopiena. Tiesa, tā ir sadalīta vairākās daļās. Pati dzīvoju Šanhajā, tāpēc varu pastāstīt par turieni. Tur mums ir sociālo mediju grupas – Šanhajas latvieši, Ķīnas latvieši, Šanhajas latviešu grāmatu klubiņš un tādā garā.

Kā šie cilvēki redz Ķīnu?

No savas pieredzes varu teikt, ka Ķīna tiek redzēta kā iespēja attīstīties. Esmu ļoti priecīga par to, ka tieši pēc vidusskolas es aizbraucu uz Ķīnu un redzēju tik daudz lietu, kuras es nekad nebūtu iedomājusies. Piemēram, Šanhaja ir lieliskākā vieta Ķīnā, kur būt gados jauniem cilvēkiem. Precizēšu – dzīves posmā, kad cilvēks vēl ir pārgalvīgs un vēl grib visu iepazīt. Tāpat viņš ir gatavs nākt klajā ar idejām, kuras vairākās Eiropas valstīs tiktu apspiestas konservatīvisma iespaidā. Piemēram, Eiropā nosacīti trakām idejām tiktu atbildēts: šeit mums nav vajadzīgais tirgus un tavas ambīcijas ir pārāk lielas. Savukārt Ķīnā pastāv pilnīgi pretējais. Jebkas, ko tu izdomā, var aiziet, un šeit netiek likti šķēršļi.

Tomēr, neskatoties uz to, vai nav tā, ka Latvijas un Ķīnas kultūras atšķirības tur daudziem traucē iejusties?

Tas ir atkarīgs no tā, vai tu esi gatavs šo citādo kultūru pieņemt, un šis apgalvojums attiecas ne tikai uz latviešiem. Man Ķīnā ir bijusi saskarsme ar studentiem, kuri uz Ķīnu atbrauc ļoti ierobežotu laiku – kaut ko pamācīties, paskatīties un saņemt jaunu pieredzi. Tomēr viņi necenšas ieguldīt laiku šīs valsts kultūras izzināšanai. Ir pat cilvēki, kuri Ķīnas kultūru nevēlas pieņemt savas spītības dēļ.

Piemēram, tiek uzdots jautājums – kāpēc ķīnietes staigā ar saulessargu saulainā vasaras dienā? Mums liekas, ka nepieciešams taču iet sauļoties!

Tomēr tad, kad ieraugi piecdesmitgadīgu ķīnieti, kura izskatās tā, it kā viņai būtu 25, tu šo loģiku sāc saprast. Tāpat mūsu mentalitātei varētu būt nesaprotama tāda lieta kā ievērojami lielākā cieņas izrādīšana. Teiksim Ķīnā cilvēki pastiprināti izrāda cieņu ģimenei, veciem cilvēkiem un priekšniekiem darbā. Ja pašlaik būtu Ķīnā un pie mums intervijas laikā ienāktu kāds vadītājs, tad mums būtu obligāti jāpieceļas kājās. Tāpat arī, ja mēs būtu vienas ģimenes locekļi un vakariņotu, bet pēkšņi ienāktu tēvs, mums būtu jāpieceļas un jāpagaida, kamēr viņš apsēstos. Tas tāpēc, ka viņš ir vecāks un viņam ir priekšroka apsēsties. Tev pašam tikai pēc tam.

FOTO: SIPA/Scanpix

Tu jau minēji par «jaunības eliksīru». Vai Ķīnas kultūra sniedz vēl kādas citas priekšrocības?

Man liekas, ka tas viss ir priekšrocība. Es pati esmu no šīs kultūras ļoti daudz ko iemācījusies, un man liekas, ka Ķīnas kultūrā un arī tās komunikācijas veidā ir sava veida gudrība. Varu sniegt piemēru par kaulēšanos. Lai gan pie mums to darīt nav pieņemts, Ķīnā tas ir ļoti izteikti. Ja tu iepērkoties vai arī veicot biznesa pārrunas, pirmais atvērsi muti, būsi nolemts. Tas tāpēc, ka tādā gadījumā tu jau būsi izteicis savu slieksni vai minimumu, ar kuru tu būsi gatavs darboties.

Šā iemesla dēļ biznesa pārrunās ļoti bieži nevar saprast to, ko ķīnieši domā. Tu viņiem vari jautāt tiešu jautājumu, taču tev atbildēts tiks aplinkus.

Tā savā ziņā ir māksla, jo abas sarunās iesaistītās puses gaida, kurš pirmais izdarīs gājienu un pateiks kaut ko konkrētu, ar ko tālāk strādāt. Turklāt viņi māk ļoti veiksmīgi izdarīt tā, lai abām pusēm būtu sajūta, ka ir ieguvēji. Iztēlosimies situāciju. Tu gribi kaut ko iegādāties un jautā pārdevējam cenu. Pārdevējs atbild ar pretjautājumu - cik tu man esi gatavs maksāt? Pārdevējs pie sevis domā, ka ir gatavs atdot par 50, bet pircējs nosauc skaitli 80. Šī summa ir augstāka par to, ko bija iedomājies pārdevējs, bet, lai visi būtu priecīgi, viņš atbild: zini, patiesībā šī prece maksā 100, bet tu man esi draugs un es tev varu atdot arī par 80. Rezultātā – abi jūtas apmierināti. Pircējs tāpēc, ka viņš tomēr ir ietaupījis, bet pārdevējs tāpēc, ka ir izdevies iegūt no pircēja vairāk naudas. 

Vai tas neizveido situāciju, kad biznesa darījumi norisinās ārkārtīgi ilgi?

Ir jāskatās, cik liela ir tikšanās nopietnības pakāpe. Jebkurā gadījumā tie nenorisinās tādā ātrumā kā Eiropā, kad visas kārtis tiek uzreiz liktas galdā. Ja pie mums mēs konkrēti pasakām – šis ir tā un šis ir tā un nevar būt citādāk, tad Ķīnā viss notiek pēc pieejas – var būt gan tā, gan tā. Viss ir atkarīgs no tā, kā tu spēj reaģēt uz otras puses sniegto informāciju. Savukārt šajā informācijā ir nepieciešams identificēt kādu sāpju punktu, kuram varētu piedāvāt risinājumu. Bieži šis risinājums nav identificēts pašā sākumā, taču tā mērķis ir padarīt gan tevi, gan arī tavu sarunu partneri laimīgākus. Teiksim, ka šī lieta visnotaļ nav vienkārša.

Vai mūsu uzņēmēji, kuri grib iespiesties Ķīnas tirgū, izprot šīs biznesa sarunu šķautnes?

Es negribu teikt, ka nē, jo tā būtu ļoti konkrēta atbilde. Tomēr noteikti pastāv zināmi komunikācijas šķēršļi.

Kā vispār mūsu uzņēmējiem sokas Ķīnas tirgus apgūšanā? Vai mūsu produkti varētu tajā veiksmīgi konkurēt?

Uzreiz minēšu Stenders, kuram Ķīnā iet ļoti labi. Viņiem tur ir jau ap 130 veikaliem, un Stenders tiek pozicionēts kā augstas klases skaistumkopšanas produkts. Lai gan tas jau tagad pieder ķīniešiem, tomēr tā ražošana tik un tā ir bāzēta šeit un tas ir Latvijas uzņēmums ar Latvijas darbiniekiem un Latvijas zīmolu.

Ja mums šis uzņēmums asociējas ar smaržīgām ziepītēm un vannas bumbiņām, tad ķīniešiem tas ir Ziemeļeiropas mazgāšanās kultūras simbols.

Tirdzniecības centros tā ražojumi stāv blakus tādiem slaveniem zīmoliem kā Channel, Dior, Prada. Ja cilvēks nezina, kas tas ir, bet ierauga to šādu zīmolu ielokā, tad tas automātiski to sasaista ar augstu kvalitāti.

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Tieši Ziemeļeiropas?

Jā. Visi zina, ka tas ir ražots Latvijā un Latvija ģeogrāfiski ir Ziemeļeiropa, nevis Austrumeiropa. Mums tomēr ir vairāk uz ziemeļiem, nevis uz austrumiem vērsta mentalitāte un kultūra. Starp citu, šī Stenders nestā mazgāšanas kultūra ļoti labi reklamē Latviju un mudina ķīniešus atbraukt uz šejieni, lai piedzīvotu iešanu mūsu pirtīs.

Tad jau ķīniešiem esam tīrīga tauta.

Godīgi sakot, es zinu, ka daudzi ķīnieši atbrauc uz šejieni, lai plauktiem iepirktu mūsu ziepes. Protams, viņi šurp nebrauc tikai tāpēc, taču viņi zina, ka Stenders ir tā dāvana, ar kuru, atgriežoties Ķīnā, var kādu ļoti iepriecināt. Tā tomēr skaitās augstas klases dāvana. Tāpēc tā Ķīnā tiek arī tirgota par augstāku cenu nekā pie mums.

Tomēr, ja man ir jāieskicē vispārīgākas tendences, tad uzskatu, ka Latvija no ražošanas kapacitātes viedokļa nevar apmierināt Ķīnas vajadzības.

Mēs vienkārši pārāk maz saražojam. Nāk prātā Rīgas laku un krāsu rūpnīcas piemērs. Viņi nesen iegāja Ķīnas tirgū ar starpnieka palīdzību, un viņiem tika paziņots, ka ir nepieciešami 2 miljoni tonnu krāsas. Savukārt laku un krāsu rūpnīca var saražot tikai 20 tūkstošus. Tam pašam Stenders pilna preču krājuma nodrošināšanai pietrūkst aptuveni 50% produkcijas. Vēl viens piemērs ir Latvijā ar rokām izgatavotie rokaspulksteņi.

Nesen mūsu jaunais ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro pauda komentāru: neskatoties uz to, ka ekonomiskā sadarbība ar Ķīnu ir attīstījusies, tā tomēr nav sasniegusi tādu līmeni, kā sākotnēji bija cerēts. Kā jūs to varētu komentēt?

Uz šo jautājumu es atbildēšu privātā kapacitātē, nevis kā LIAA pārstāve. Ir jāskatās, ar kādām pieejām mēs mēģinām Ķīnas tirgu apgūt. Ja vadāmies pēc tradicionālā modeļa, kura ietvaros ieinteresētais uzņēmējs mēģina eksportēt savas preces uz Ķīnu un tam meklē partnerus gan iepircēju, gan izplatītāju veidolā, tad precei ir grūti iekustēties. Jāņem vērā, ka šīs preces ir nezināmas un pašam ražotājam ir nepieciešams nodrošināt reklāmas budžetu, kas jau automātiski to nostāda sliktākā pozīcijā pret vietējo ražotāju, kuram šādu budžetu tik ļoti nevajag. Lai šāds modelis būtu veiksmīgs, ir nepieciešams tiešām spēcīgs vietējais partneris.

Principā bez partnera nekā, ja?

Es teiktu, ka partneris ir ārkārtīgi svarīgs. Eiropietim, kurš nepārzina Ķīnu, tur ir ārkārtīgi grūti. Partneri vajag, kaut vai lai palīdzētu atmuitot tos pašus dokumentus un organizētu produktu kvalitātes pārbaudes. Tāpat ir ārkārtīgi grūti iztikt bez valodas zināšanām.

Un atgriežoties pie Nemiro komentāra...

Uzskatu, ka Latvijai būtu jāeksperimentē ar vairākām pieejām. Viena no tām varētu būt preču transfēra punkts no Ķīnas un uz Ķīnu. Tomēr caur šo punktu uz Ķīnu neplūstu tikai Latvijas preces. Mēs varētu palīdzēt arī Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm. Tas būtu nepieciešams, jo mēs katrs par sevi esam pārāk mazi. Kaut vai tāpēc, ka nespējam saražot Ķīnas tirgum pietiekami lielu preču daudzumu. Būtu nepieciešams izveidot kopēju preču grozu, kuru tad šajā valstī varētu virzīt. Katrā gadījumā mūsu ģeopolitiskā pozīcija ir ļoti labvēlīga un šo pārvadājuma punkta lomu varam spēlēt.

Ķīnā sagaidīts jaunais Cūkas gads

FOTO: Reuters/AP/AFP/Scanpix

Ja mēs apvienotos, vai nebūtu tā, ka mēs nebūtu nekas vairāk kā piekabe lielajiem spēlētājiem un mums no šīs sadarbības atkristu tikai mazumiņš? Piekrītiet, ka mūsu ģeopolitiskā pozīcija un svars salīdzinājumā ar tādām valstīm kā Polija arī nav tik nozīmīga.

Ja esmu kaut ko iemācījusies no Ķīnas, tad to, ka vienmēr ir jābūt aktīvam. Ja mēs būsim aktīvāki un pretimnākošāki par Poliju, tad varam ko mainīt. Tomēr protams, ka par šo jautājumu mēs varam padomāt. Domāju, ka šeit lomu spēlēs sadarbības formātu juridiskie aspekti, un tos nekomentēšu, jo nav mana kompetence. Katrā gadījumā es vēlētos, lai savstarpējās sadarbības gars būtu dzīvs.

Vēl viens jautājums ir par to, vai gadījumā šis 16+1 formāts, kurš ir domāts sadarbības veidošanai starp Ķīnu un Austrumeiropas, kā arī Centrāleiropas valstīm, agri vai vēlu nesāks konkurēt ar Eiropas Komisiju? Galu galā tās noteikumiem nepieciešams pakļauties šā vai tā.

Saprotu jūsu domu, taču man grūti uz šo jautājumu atbildēt.

Atgriezīsimies pie jau apspriestās kultūras tēmas. Esmu dzirdējis, ka Ķīnas sabiedrība arī ir ārkārtīgi sakārtota un strukturizēta. Vai tā varētu būt daļa no viņu kultūras?

Es drīzāk to sauktu par sabiedrības produktivitāti. Tie ir sistemātiski, shematiski standarti, kā notiek sabiedriskās dzīves organizēšana. Šanhajā vien ir ārkārtīgi daudz cilvēku. Reģistrētie vien ir aptuveni 20 miljoni, bet kopā ar nedeklarētajiem iedzīvotāju skaits sasniedz 40 miljonus. Tomēr viss notiek kā pēc pulksteņa. Tas ir vienkārši tāpēc, ka ar tādu cilvēku skaitu ir obligāti nepieciešami standarti, pēc kuriem vadīties. Šajā sfērā liels palīgs ir Ķīnas informācijas tehnoloģijas, kuras pēdējos gados ir ārkārtīgi strauji attīstījušās un padarījušas cilvēku dzīvi ļoti vienkāršu. Ar vienu aplikāciju ir iespējams piekļūt ļoti daudz kam. Telefons tur vispār ir izdzīvošanas instruments Nr.1.

Vai nav tā, ka Ķīnas IT «pieskata» valdība un līdz ar to šīs tehnoloģijas ierobežo privāto dzīvi?

Man kā ārzemniecei uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt, jo uz mani tas neattiecas.

Tad sanāk, ka pret ārzemniekiem Ķīnā izturas citādi nekā pret vietējiem?

Varu pateikt tikai to, ka Ķīna ir ļoti attīstījusies interneta efektivizācijas laukā. Nesen valstī ir ieviests tā saucamais internets +. Tas principā savieno internetu ar ikdienas institūcijām un vietām (kuras tāpat ir savienotas ar internetu), lai palielinātu to produktivitāti. Piemēram, braucot uz slimnīcu, ir iespējams iestāties rindā attālināti. Kad būsi ieradies, vairs nevajadzēs stāvēt dzīvu cilvēku rindā un gaidīt uz pieņemšanu pie ārsta.

Līdzīgi arī par restorāniem – attālināti ir iespējams redzēt, cik cilvēku pašlaik stāv rindā pēc ēdiena un kad varētu pienākt laiks apkalpot arī mani. Tāpat arī ar īsziņas palīdzību tiek paziņots, kad ir gatavs pasūtītais ēdiens.

Ķīnā ir arī fantastiska aplikācija – WeChat, kura aizstāj skype, facebook un banku naudas pārskaitījumus. Ar to ir iespējams arī pasūtīt ēdienu un izsaukt taksometru, kā arī iepirkties. Principā kurss ir šāds: sākumā ir nepieciešams tehnoloģiski attīstīties, un tikai pēc tam mēs varam runāt par ierobežojumiem, ko drīkst un ko nedrīkst.

Ja viss ir tik ļoti vienkārši, kā ar kiberdrošību? Vai nav tā, ka hakeri var izmantot šo ērtumu, lai cilvēkus apdraudētu?

Līdz šim brīdim ar maniem datiem nekas nav noticis.

Jūsuprāt, valdības sniegto drošības garantiju dēļ?

Situācija pavisam noteikti ir citāda nekā Eiropā, kad svaigas digitālo risinājumu idejas tiek ierobežotas jau saknē. Šāda pieeja inovāciju nogalina jau pašā sākumā. Tā vienkārši nepaspēj izaugt līdz kokam un paliek tikai maza asna formātā. Ķīnā situācija ir pretēja. Sākumā ļauj tehnoloģijai izaugt, un tikai tad to sāk ierobežot. Jāmin jau minētais WeChat. To valdība sāka ierobežot tikai tad, kad saprata, ka tas varētu negatīvi ietekmēt banku sektoru. Tāpēc tika uzlikts limits dienas laikā no sava WeChat virtuālā maciņa uz reālo maciņu bankā pārskaitīt tikai 200 eiro.

FOTO: Reuters/ScanPix

Rezumējot, kā jūs redzētu Latvijas - Ķīnas kultūras saišu attīstību tuvākajos 10 gados?

Pagaidām ir vēl diezgan maz zināms par to, kas mēs vispār esam. Protams, daudzi zina par Jāņiem un simtgadi, bet ļoti maz cilvēku šos svētkus ir piedzīvojuši uz savas ādas. Viena sadarbības sfēra noteikti varētu būt teātris.

Šā gada maijā Latvijas Nacionālais teātris pirmo reizi piedalīsies teātra festivālā Šanhajā. Tā būs arī pirmā reize, kad Latvijas teātrim notiek izrāde Ķīnā.

Uzskatu, ka tā viņiem būs eksotika, jo Ķīnas teātra tradīcijas būtiski atšķiras no mūsējām. Mūsu aktieriem un skatītājiem ir jāizrāda savstarpēja cieņa un teātra apmeklējums tiek uztverts vairāk kā kultūras baudījums, bet Ķīnas teātris ir vairāk komercializēts. Tas vairāk līdzinās kino apmeklējumam, un tiek aizmirsts, ka uz skatuves ir nevis filmas rullītis, bet gan īsti cilvēki. Vēl viens sadarbības virziens būtu kino. Latvija ir sevi pierādījusi kā vienu no pievilcīgākajām vietām Eiropā, kur izmaksu ziņā uzņemt filmas. Tāpat redzu sadarbību arī saistībā ar gastronomijas kultūru savstarpēju apgūšanu. Ķīniešiem ļoti patīk ēst! To ēdienkarte ir ārkārtīgi bagāta! Ķīniešiem ir nepieciešams parādīt, ka arī mūsu ēdieni ir garšīgi.

Kādus ēdienus mēs īsti viņiem rādītu?

Domāju, ka no vislabākās puses parādītu latviešu tradicionālo virtuvi. Karbonādi var uztaisīt gan tā kā mājās, gan arī tā kā restorānā.

Turpinot iesākto tēmu, vēl es ļoti vēlētos, lai vairāk aktivizētos savstarpējās izglītības saites starp Latvijas un Ķīnas studentiem. Vēlētos, lai turienes studenti brauktu uz šejieni mācīties kādos kursos un vienlaicīgi apskatītu Latviju. Viens variants varētu būt kopīga teātra meistarklašu izveide. Ķīniešus tas varētu interesēt, jo viņiem tā uzreiz skaitītos starptautiska (līdz ar to prestiža) pieredze.

Paldies par interviju!

Paldies!