Rīgas pašvaldības iecere atjaunot Uzvaras parku par 3,81 miljonu eiro izraisījusi sabiedrības neizpratni un ekspertu šaubas par naudas apmēra atbilstību plānotajiem darbiem. Tomēr ir skaidrs, ka otra lielākā Rīgas parka infrastruktūra ir nolietojusies un jau ilgu laiku neatbilst mūsdienīgas ārtelpas prasībām.

Mājokļu un  vides departaments rosināja ieplānot 3 815 658 eiro Uzvaras parka atjaunošanai, līdzekļus piešķirot no Rīgas pilsētas pašvaldības investīciju programmas 2019. gadam.  Tomēr, sastādot budžeta projektu, šī iecere neguva atbildīgā Finanšu departamenta atbalstu. Ieceri plānots īstenot ilgākā laika periodā, atbilstoši pašvaldības budžeta iespējām.

Minētās izmaksas 3,81 miljons eiro ir aptuvenas - precīzas būs zināmas pēc iepirkuma konkursa noslēguma. Iecerētajā izlietojumā paredzēts atjaunot segumu 34 000 kvadrātmetru platībā, uzbūvēt tiltiņu pār Mārupīti, izbūvēt sešus pandusus, 23 velosipēdu novietnes, uzstādīt 50 soliņus un 55 atkritumu urnas. Tiek lēsts, ka viena kvadrātmetra asfaltbetona celiņa demontāža un asfaltbetona izbūve maksās apmēram  39 eiro bez PVN. Ne būvgružu utilizācija, ne ietvju apmaļu demontāža un montāža, kā arī virkne citu darbu izmaksās neietilpst.

Latvijas Būvinženieru savienības eksperts Rodrigo Pelsis šis izmaksas raksturo kā “augstākas par vidējo”, uzsverot, ka, sākot ar pērno gadu, būvniecības izmaksas ir strauji augušas.

Eksperts saka, ka tas saistīts ar zemo pieprasījumu pēc būvpakalpojumiem 2016. un 2017. gadā, kuru laikā būvniecības uzņēmumi pārprofilējās, bet jomā strādājošie atrada citu nodarbi.  Līdz ar to šobrīd pieprasījums ir lielāks par piedāvājumu, kas izraisa vidējo izmaksu strauju mainību. "Ja jūs jautājumu uzdotu pirms dažiem gadiem, es atbildētu, ka izmaksas ir ļoti, ļoti augstas."

FOTO: LETA

Tomēr nav šaubu, ka 21.gadsimta rīdzinieka dzīvē parka padomju laiku stila infrastruktūra neiederas. Redzams, ka asfalta ceļi vietumis ir sadrupuši, tajos izveidojušās lielas bedres. Daļa parka ceļu nav atjaunota kopš 1966. gada.

Toreiz plānotie celiņi un tiltiņi tā arī netika uzbūvēti, tāpēc daži celiņi beidzas gluži vai nekurienē - atduras pret upīti vai saplūst ar zālāju. 

Uzvaras parks ir otra lielākā Rīgas rekreācijas teritorija aiz Mežaparka un teorētiski ir piemērots liela mēroga pasākumiem. Tomēr, runājot par parku, nav iespējams apiet tā centrālo asi - pretrunīgas emocijas izraisošo pieminekļu ansambli “Padomju Savienības Sarkanās armijas uzvarai pār nacistisko Vāciju Otrajā pasaules karā”. 

Parks kā kolektīvā trauma

1910. gadā par godu divsimtgadei, kopš Pēteris I Latvijas teritoriju pievienoja cariskajai impērijai, Rīgā atklāja parku, ko nosauca Pētera vārdā. Parka liktenis izrādījās sarežģīts, saistīts ar vēsturiski traumatisku pieredzi.

FOTO: LETA

1946. gadā parkā uzslēja karātavas un publiski ar nāvi sodīja septiņas vācu armijas amatpersonas. Līdz ar to tā ir pēdējā zināmā publisko nāvessodu izpildes vieta Latvijā. 

Depresīvi stagnātiskajā Brežņeva ērā no darbaļaudīm “piespiedu brīvprātīgā” kārtā vāca ziedojumus Uzvaras piemineklim.

Pieminekli cēla sešus gadus un pabeidza 1985. gadā. Zīmīgi, ka bronzas skulptūras “Karavīri atbrīvotāji” autors Ļevs Bukovskis kara laikā bija Latviešu leģiona karavīrs.  Sākotnēji bija domāts, ka sengrieķu uzvaras dievietei Nīkei līdzīgā, plandošā apmetnī tērptā māte - Dzimtene rokās turēs bērnu.

Partijas funkcionāri iebilda - no kurienes bērns, ja bronzas karavīri tikko atgriezušies mājās.

Deviņdesmitajos gados ieskanējās balsis, ka piemineklis ir okupācijas varas ķīlis Latvijā un jādemontē. Tas ieguva palamu “uzvarotāju piemineklis” un “uzvareklis”.  Milzīgo monumentu vairākas reizes centās uzspridzināt.

1997. gadā diviem “Pērkoņkrusta” dalībniekiem tas beidzās traģiski - gatavojot sprāgstvielas, aizgāja bojā Valdis Raups un Aivars Vīksniņš.

Toties piemineklis cieta tikai nedaudz, bet iegāja "Latvijas teroraktu vēsturē". Joprojām ar dažu gadu intervālu publiskajā telpā parādās aicinājumi nojaukt pieminekli. Arī patlaban portālā ManaBalss tiek vākti paraksti pieminekļa demontāžai.

Piemineklis ir jāsaglabā saskaņā ar vienošanos, kas 1994. gadā noslēgta ar Krieviju. Vienošanās 13. pantā par “Memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu uzturēšana” ir teikts: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai. Tādā pašā veidā Krievijas puse nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu.”

Šobrīd piemineklis ir gaužām bēdīgā tehniskā stāvoklī, un pēc Rīgas pieminekļu aģentūras aplēsēm tā uzturēšanai nepieciešami 135 000 eiro. 

Pliks, nemīlīgs, vējains

Uzvaras piemineklis un tā nākotnes risinājumi nav Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes interešu lokā, jo piemineklim nav valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statusa. Tomēr pieminekļu sargi uzskata, ka objektam ir kultūrvēsturiska nozīme kā sava laikmeta liecībai un galvenais ir interpretācijas jautājums.

Rīgas reģionālās nodaļas vadītājs Jānis Asaris saka, ka diskusiju par to, ko un kā darīt ar pieminekli,ilgākā periodā bijis daudz, tomēr kopsaucējs nav atrasts.

Ar Uzvaras parka atjaunošanas koncepciju viņš nav iepazīstināts, tāpēc spriest nevar. 

Runājot par pieminekļu ansambli, pārvaldē uzskata, ka, papildināts ar mūsdienu tehnoloģijām, stendiem vai ekspozīciju, kas atspoguļotu padomju laika režīmu, propagandu un tās paņēmienus, totalitārisma laikmeta pieminekļu ietekmi uz cilvēku, tas varētu kļūt par objektu, kas palīdz izprast sarežģīto Latvijas divdesmitā gadsimta vēsturi. Kā pozitīvus piemērus pārvaldē min Stūra māju, Liepājas Karostas cietumu un Okupācijas muzeju.

Arhitekts Pēteris Blūms uzskata, ka šobrīd parks ir tāls no pilnības - pliks, nemīlīgs un vējains. Tas ir klajums, kas cilvēkos izraisa atsvešinājuma jūtas un atbaida, tāpēc, veidojot parku kā atpūtas vietu, būtu jāliek lietā vairāk smadzeņu enerģijas un jādomā plašāk nekā tikai par celiņiem, pandusiem un atkritumu tvertnēm.

Lai padzītu totalitārismu, kas dveš no šis teritorijas, vajadzīgs cits redzējums. Ir jārada vide, kas rada mieru, nevis trauksmi un nemieru, kas saistās ar tā laika gigantomāniju.

Runājot par pieminekļu ansambli, viņš saka: lai gan no tēlniecisko grupu viedokļa ir dažas nesaderības, kas radās kā politiskās konvulsijas, piemineklis kā sava laika auglis novietots atbilstoši pasūtījumam un tam piemīt memoriāla vērtība. “Rīgas pilsētā ir rietumu, austrumu ass, kur vienā pusē ir šis monuments, otrā Brīvības piemineklis, un tas ir mūsu liktenis dzīvot uz šīs ass. Šādi objekti nav jānojauc, jo fakts, ka Rīgā netika nojaukts Brīvības piemineklis ir tolerances mācība."

 Pieminekļi ir vērtība, kad tie izdzīvo, un mums nav jābaidās no savas ēnas.

"Man ļoti nepatīk, ja kaut ko aizliedz..."

“Pats fakts priecē, bet mēs vēlētos, lai iedzīvotāji tiktu aicināti izteikties, kādu viņi grib redzēt parku,” saka Pārdaugavas radošā centra kuratore Ieva Niedre, vienlaikus norādot, ka infrastruktūra būtu jāuzlabo arī blakus esošajā Arkādijas parkā un Mazajā Arkādijas parkā, par kura esamību zina retais.

FOTO: LETA

Ieva saka, ka Uzvaras parkam būtu jākļūst cilvēkiem pieejamākam, “mājīgākam”, jo šobrīd parkā ir nostūri, uz kuriem neved celiņi un kur vispār nav ko darīt. “Piemineklis ir un būs, bet mēs gribētu, lai mainītos tā statuss un uzsvars būtu uz piemiņas vietu, kas asociējas ar tumšu periodu mūsu vēsturē.”

Zem pieminekļa atrodas telpas, kas gadu desmitiem stāvējušas tukšas. Viena no vīzijām - tajās varētu izveidot Okupācijas muzeja filiāli, veidot laikmetīgās mākslas izstādes.

“Tad teritorija iegūtu citu pievienoto vērtību.”

Gleznaina parka daļa paveras no pazīstamā gastroenterologa, profesora Anatolija Danilāna dzīvokļa logiem. Vēl vairāk - viņš ik dienu pa parku noskrien desmit kilometrus. “Tas ir jauks parks, un man nav iebildumu, ka to saposīs, lai gan tām bedrītēm es varu apskriet apkārt.”

75 gadus vecais profesors skrien pa Uzvaras parku, tad gar Māras dīķi, šķērso tuvējo upīti un strautiņus. Viņš priecājas, ka apkārtne nav “supersakopta”, tajā var atrast kādu meža ieloku un birztaliņu.

“Es esmu lepns, ka mums ir tāda apkārtne. Neviens parks Ņujorkā vai Losandželosā nestāv līdzās!” Viņš atceras, ka kādreiz - tad gan Oktobra svētkos bijuši dzirdami bļāvieni un manāmi piedzērušies stāvi, bet tagad ir daudz mierīgāk. “Man ļoti nepatīk, ja kaut ko aizliedz. Ja kādiem tā vieta ir pie dvēseles, lai jau sanāk."

 "Nepatīk mums tie svētki, bet, ja nekultivēsim sevī naidu, tas padomju monstrs zaudēs savu nozīmi,” saka Danilāns, piebilstot, ka vispār jau reizēm Latvijas krievi ir lielāki patrioti par mums pašiem.

Gerdai līdz parkam jāmēro tikai kādi 200 metri, tomēr, daudzus gadus dzīvojot Pārdaugavā, viņa ar ģimeni uz turieni neiet, jo parks “atsvešina un ir nemājīgs”. Toties viņa dodas uz attālāko Arkādijas parku, kura gaisotni viņa raksturo kā radošu, demokrātisku un aristokrātisku.

Mārim no Nometņu ielas ir neiecietīgāks skatījums. “Ja par 3,81 miljonu eiro būs jauna koncertzāle ar ātrvilciena ātrumā levitējošām platformām, tad šķiet, ka summa ir adekvāta, bet, ja par to taisīs platformiņas puķu un sotaciņu būdiņām, tad esmu pret.”  Pēc viņa domām, daļu parka teritorijas var aizbūvēt, jo

“pat Brīvības piemineklis negozējas tādos plašumos kā šis, kas ir kā sūrstoša skabarga kreisā krasta pilsētvidē. Pie reizes ierobežotu vietu Georga lentīšu dalītājiem.” 

Māris iesaka: “Būtu labāk ieplānojuši kreiso pagriezienu uz Āgenskalnu vai Daugavgrīvas ielu, jo tur tādu nav. Ir jābrauc pāri tiltam un tad atpakaļ.”  Viņš piemetina, ka nesaprot, ka uz 50 soliņiem var neieplānot nevienu tualeti.

Rīga mainās!

Pašvaldībā skaidro, ka tuvākajā laikā atjaunotni piedzīvos vēl viens Pārdaugavas parks - Jaunatnes dārzs. Aktuāls ir arī jautājums par Aldara parka rekonstrukciju Sarkandaugavā, bet tam vēl nav piešķirts finansējums. Savukārt Maskavas dārzā paredzēta jauna bērnu rotaļu un vingrošanas laukuma izbūve, demontējot veco. Šogad sāksies Rīgas Centrāltirgus revitalizācija, kas paredz atjaunot tirgus degradētās teritorijas, pagrabus, piegādes zonu un kanālmalu. Atjaunotni piedzīvos arī Skanstes degradētās teritorijas.  Tiks izveidota ar citām pilsētas daļām labi savienota apkaime ar sporta, izklaides, konferenču un kultūras pasākumu centru, ko papildinās darījumu apbūve ar augstas klases birojiem un darbavietām.