Estere Pumpura ir 34 gadus jauna sieviete, kuru visprecīzāk raksturo vārds “celmlauze”. Tieši viņa kļuvusi par pirmo sievieti kapelāni Latvijas Republikas Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS), kā arī vairāki viņas radītie unikālie projekti pavēruši jaunas nišas dažādās nozarēs – kā praktiskās, tā garīgās. Sarunā ar portālu TVNET Estere atklāj, kā nokļuvusi līdz kapelāna amatam, un dalās pārdomās par vienu no strīdīgākajiem baznīcas jautājumiem – sieviešu ordināciju.

Vārds “kapelāns” (lat. val. capellanus) atvasināts no latīņu valodas vārda cappa, kas latviešu valodā nozīmē kapuce vai apmetnis un ir cieši saistīts ar Svēto Martinu Žēlsirdīgo no Tūras (316 – 397), drošsirdīgu kareivi, kura apmetnis kaujās ticis nests kā karogs un pēcāk ticis sargāts kā baznīcas relikvija. Apmetni īpaši tam paredzētā telpā, kapelā (capella), sargāja karaļa izraudzīts priesteris jeb kapelāns (capellanus).

Mūsdienās kapelāna pienākumi joprojām saistās ar aprūpi un uzraudzību, tikai apmetņa vietā apsargājamo un aprūpējamo vietā ir dzīvi cilvēki. Kapelāni kalpo gan ieslodzījumu vietās, gan slimnīcās, gan bruņotajos spēkos – visur, kur cilvēkiem nepieciešama garīgā aprūpe.

1993. gada 31. martā tika parakstīta vienošanās par kapelānu dienesta izveidi Latvijas aizsardzības spēkos. Līgumu parakstīja Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags un Aizsardzības spēku komandieris pulkvedis Dainis Turlais.

Kapelānu darbību Nacionālajos bruņotajos spēkos vada Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Elmārs Pļaviņš, kurš administratīvi ir tieši pakļauts Nacionālo bruņoto spēku komandierim ģenerālleitnantam Leonīdam Kalniņam. Pļaviņa pakļautībā ir 13 kapelāni – gan baptisti, gan katoļi, gan luterāņi; ir arī viens pareizticīgais kapelāns. Šo 13 kapelānu vidū vienīgā sieviete ir Estere Pumpura, kura kalpo Militārajā policijā.

Kapelāna pamatuzdevums ir ar savu kalpošanu attīstīt reliģiskās, garīgās, morālās un ētiskās vērtības, kā arī īstenot garīgo aprūpi karavīriem un to ģimenēm, gan atrodoties Latvijā, gan starptautiskajās operācijās.

Kapelānam ir jābūt konfidenciālam pret ikvienu, kas pie viņa vēršas, neatkarīgi no cilvēka dienesta pakāpes, statusa un amata. Kā norādīts kapelāna rokasgrāmatā, atkāpe no konfidencialitātes pieļaujama vien ļoti īpašos apstākļos, piemēram, ja pastāv aizdomas par draudiem dzīvībai.  

Esteres šūdinātie kolārkrekli. 

FOTO: Privātais arhīvs

Viena no lietām, kas atšķir pārējos karavīrus no kapelāna, ir ieroča nēsāšana. Saskaņā ar Ženēvas konvenciju kapelāns ir tā sauktais nekombatants un ieročus nenēsā. Jāpiezīmē, ka kapelāniem nekādas “atlaides” netiek dotas – jānokārto tieši tādi paši iestājpārbaudījumi kā pārējiem NBS karavīriem un sekmīgi jātiek galā gan ar fiziskajiem, gan psiholoģiskajiem testiem.

Kā stāsta Estere, iestājpārbaudījumi viņai lielas grūtības nav sagādājuši, tomēr tiem nācies rūpīgi gatavoties. “Alūksnes kājnieku skolā [red. piezīme: izglītības iestādē, kur jauniesauktos karavīrus apmāca un sagatavo  profesionālajam militārajam dienestam NBS] pirmo reizi izpratu, ko tas nozīmē – būt karavīram. Kopā ar pārējiem audzēkņiem gājām cauri dažādiem pārbaudījumiem, līdām uz elkoņiem, skrējām… Mācības Alūksnē palīdzēja man saprast, kas ir nogurums, izsalkums, izsutušas vai nosalušas kājas, un labāk izprast karavīrus un to, kam viņi ir gājuši cauri,” bilst Estere.

Vaicāta, kāpēc, viņasprāt, NBS ir nepieciešami kapelāni, Estere saka: “Cilvēks nesastāv tikai no miesas vien, bet arī no garīgām lietām, un garīgais līdzsvars ir īpaši svarīgs, veicot uzdevumus militārajā dienestā. Un kapelāns ir persona, kas rūpējas par šo garīgo līdzsvaru.”

Iespēja kļūt par kapelāni Esterei nāca salīdzinoši negaidīti – viņu uzrunāja NBS kapelāns, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes absolvents Uģis Brūklene, kuram uzdevumu meklēt kandidatūru pirmajai sievietei kapelānei deva NBS kapelānu dienesta virskapelāns Elmārs Pļaviņš. Pārdomājot šo piedāvājumu, Estere ne mirkli nešaubījās, ka šis darbs būtu viņai piemērots un arvien vairāk sajuta aicinājumu darboties tieši šajā jomā.

Bakalaura darba aizstāvēšana Latvijas Universitātē

FOTO: Privātais arhīvs

Esteres ikdiena aizrit Militārās policijas štābā, garīgi aprūpējot savu vienību, vadot dažādas lekcijas un svētbrīžus, risinot ētiskos un sociālos jautājumus u.c. Vienībā esošo cilvēku skaits operacionālās drošības apsvērumu dēļ netiek atklāts, bet, kā ar smaidu saka Estere, tā ir gluži kā viena paprāva draudze. Estere uzsver – viņas pienākums nav pievērst karavīrus ticībai, piebilstot, ka kapelānam ir jārespektē karavīru apziņas un ticības brīvība.

Estere uzsver, ka viņa Kapelānu dienestā neizjūt kādu īpašu attieksmi tāpēc, ka viņa ir sieviete: “Jūtos gaidīta un mīlēta jau kopš pirmās dienas gan no saviem kursa biedriem, gan no kapelānu dienesta, gan arī no savas vienības Militārajā policijā.”

Darbā ar cilvēkiem, kuriem piemīt dažādi uzskati un viedokļi, Esterei lieti noder Teoloģijas fakultātē iegūtās zināšanas. Jāpiebilst, ka papildus teoloģijai Estere ir studējusi gan apģērba modelēšanu un konstruēšanu, gan uzņēmējdarbību, gan režiju. Šīs daudzpusīgās zināšanas Estere ir likusi lietā, īstenojot dažādus projektus, piemēram, Neērto tēmu referātu maratonu – ikgadēju konferenci, kurā Latvijas Universitātes studentiem ir iespēja prezentēt savus pētījumus par sabiedrībā neērtiem jautājumiem un tematiem, piemēram, seksualitāti, vienaldzību, vēstures interpretācijām u.c. 2016. gadā Neērto tēmu referātu maratons ieguva Latvijas Universitātes Studentu padomes balvu nominācijā “Gada inovācija”.

Pēc ievešanas evaņģēlistes amatā. 

FOTO: Privātais arhīvs

Vēl viena Esteres ideja, kas izpelnījusies Latvijas Universitātes atzinību, ir kolārkreklu (red. piezīme: mācītāja krekls ar piestiprināmo balto apkakli) ražošana Latvijā. Piedaloties apmācībās Zviedrijā, Estere ievēroja, ka sievietes mācītājas nēsā vīriešu piegriezuma kolākreklus. “Šī ideja likās absurda – kāpēc sievietēm 21. gadsimtā jānēsā vīriešu krekli?” retoriski vaicā Estere.

Atbraucot mājās, viņa ķērās pie darba – sieviešu kolārkreklu modelēšanas un veidošanas. Kā norāda Estere, ražošanas mērķis bija nodrošināt garīdzniekiem un kristiešiem augstas kvalitātes produktus, saglabājot vienkāršību līnijās, eleganci formā un atturību izpausmē. Šajā darbā Esterei lieti noderēja zināšanas par apģērba modelēšanu un konstruēšanu, un, kā saka pati kapelāne, teju visas iegūtās zināšanas ar laiku izrādās noderīgas.

Lūgta dalīties domās par sieviešu ordinācijas jautājumu, Estere saka: “Sieviešu ordinācijas jautājums ir cīņa dažādu konfesiju un reliģisko novirzienu starpā, un es negribētu būt daļa no šīs cīņas. Bībelē atrodamas gan rakstu vietas, kas ir par ordināciju, gan rakstu vietas, kurās netiek pausts atbalsts sievietēm mācītājām; tas ir interpretācijas jautājums.

Es pati nāku no tradīcijas, kur sievietes netiek ordinētas, un esmu mierā ar to. Godīgi sakot, nesaskatu sieviešu ordinācijas jautājumā lielu problemātiku. Ir daudz svarīgākas lietas, par ko baznīcai mūsdienās vajadzētu runāt. Neesmu tas cilvēks, kurš lems, vai sieviešu ordinācija ir vai nav pareiza.”

Vaicāta, kas ir viņas garīgie iedvesmotāji, Estere saka, ka no katra cilvēka ir iespējams ko smelties un mācīties. “Manā gadījumā tie ir gan mācībspēki, gan mācītāji, gan mana vienība, gan bērni. Starp citu, tieši bērni reizēm mēdz pateikt vispatiesākās lietas,” ar smaidu secina Estere.