Pat bankas rēķinās ar globālo sasilšanu. Kāpēc mēs tam neticam?

Vides aktīvisti Kankūnā protestē pret pasaules valstu vienaldzību pret klimata izmaiņām.

FOTO: Scanpix/AP

Vides jautājumi un to risināšana nav tikai bagāto valstu brīvā laika problēma. Tie nav arī tukša tērgāšana par nepierādītiem procesiem, kā to mēģina iestāstīt trampistu vai putinistu viltus ziņu menedžētāji. Šīs problēmas samilst tieši tāpēc, ka bieži tās nepamanām vai spītīgi izliekamies neko neredzam. „Manam mūžam pietiks!“ – purpina zāģeris, velkot pāri grāvim koku ar melnā stārķa ligzdu. „Mani pārņem panika par jūsu bezkaunību pret dabu!“ – klaigā skolēni un bērni pavasara mītiņos. Vai aktuālā klimata krīze ir paaudžu problēma? „Vecie“ nevēlas atvērt acis tās patiesības priekša, kuru „sīkie“ jau sen pamanījuši?

Bankas un klimata krīze

Tiem, kas manai tēzei nepiekrīt, iesaku sākt ar sekām. Pirms dažiem mēnešiem, pērn uz bankrota robežas atradās koncerns PG&E. Aizvadītās vasaras sausums komplektā ar apjomīgajiem ugunsgrēkiem Kalifornijā radīja nopietnas problēmas. Pret energouzņēmumu tika izvirzītas 750 prasības tiesā, jo daudzu ugunsgrēku iemesls izrādījās tieši sadales tīkla sliktais tehniskais stāvoklis. Respektīvi vides ignorēšana panāca uzņēmuma bankrotu.

Lielās kompensācijas summas noslīcināja šo Ņujorkas biržas smagsvaru. Minētais notikums ir brīdinājuma signāls visiem lielajiem uzņēmumiem, kas prot iekasēt no klientiem, bet nespēj civilizēti izturēties pret dabu. Šo patiesību ik dienas man atgādina pašmāju Sadales tīklu drakoniskā koku zāģēšana un bravūrīgā izturēšanās pret vidi, kas trāpās „elektrības vadiem pa ceļam”. Manu logu priekšā lēni cieš piramidālais ozols, kuram cauri izvijies sadales tīklu kabelis. Ozolam nepatīk kabelis, bet Sadales tīkliem tas ir tikai „koks Rīgā“, kas traucē vadiem. Viņiem šis brīnums ir nevis kultūras vērtība, bet potenciāla kokmateriālu kaudze.

Taču bankas reaģē citādi. Piemēram, Swedbank vadošā ekonomiste Anna Bremane savā jaunākajai ziņojumā ir ieskatījusies apkārtējās vides kataklizmu ietekmē uz naudu un tās plūsmas procesiem. Ja agrāk valsts banku dienaskārtībā klimata krīzes problēmas praktiski neparādījās, tad tagad jūtamas pārmaiņas. Klimata krīze ir kļuvusi par faktoru, ar kuru jārēķinās gan biznesa risku novērtējuma, gan arī ekonomikas attīstībā. Vadošajās pozīcijās šeit jau vairākus gadus pēc kārtas ir Bank of England vadītājs Marks Karnijs (Mark Carney), kas jau sen pievērš uzmanību jauniem ekonomiskiem riskiem.

Klimata katastrofas ir arī citu valstu „naudas pārvaldītāju“ uzmanības centrā. Piemēram Austrālijas valsts bankas (Bank of Australia) vadītāja vietnieks Geis Debels (Guy Debelle) nesen uzstājās ar ļoti kaismīgi runu par klimata krīzes procesiem. Tie izraisa jaunus ekonomiskos riskus, unikālus savā izpausmē un raksturā. No kā sastāv briesmas? No diviem savstarpēji saistītiem faktoriem: a) klimata pārmaiņas, kas sarežģī mūsu ikdienu un šo problēmu rezultātā rodas zaudējumi, kas jau tagad sāk būtiski ietekmēt ekonomiku; b) rodas akūta nepieciešamība strauji atteikties no sadzīves un rūpnieciskajiem procesiem, kas šo krīzi ir izraisījuši un turpina padziļināt. Piemēram, zibenīga atteikšanās no fosilā kurināmā var izraisīt smagus naudas zaudējumus valstīs, kurās sabiedrība nav laicīgi šiem pārejas procesiem sagatavojusies.

Anna Bremane pašreizējo klimata krīzes situāciju salīdzina ar 2008.gada finanšu krīzi, kad dzīvokļu kreditēšanas kļūdas ASV kļuva par globālu krīzi izraisošu faktoru. „Problēmas pamatā toreiz nebija kredīti kā tādi, bet gan apstāklis, ka neviens nesaprata aktuālo finanšu produktu riskus jeb slikto investīciju „sniega pikas“ loģiku. Nav izslēgts, ka arī šodien panika var radīt līdzīgus pagriezienus,” secina Anna Bremane. Tāpēc jau tagad būtu vēlams nevis novērsties no klimata pārmaiņām un uzskatīt, ka uz mums tās neattiecas, bet gan sākt nopietni analizēt investīciju riskus, kas var rasties klimata krīzes rezultātā. To skaitā – plūdi, sausums un efekti, kādus tie atstāj uz lauksaimniecību. Kailciršu ietekme uz vēja postījumiem jūras piekrastē, kāpu zonā un citi nevēlamie efekti.

Loģiskie vai ekstrēmie dabas sargātāji

Sovjetisma laiks ar dabas ekspluatāciju ir pagājis. Ja agrāk daba bija jāpakļauj un maksimāli jāizmanto savās interesēs, tad tagad notiek pretējais – dabas draugi dara visu iespējamo, lai maksimāli samazinātu cilvēka ietekmi uz floru un faunu. Tas nozīmē ne tikai atteikšanos no aizsargāto ziedu plūkšanas vai izvairīšanās iebraukt ar automašīnām jutīgās un viegli ievainojamās teritorijās, bet arī būtisku savas rīcības revidēšanu, saskaņojot to ar vides vajadzībām. Ziemeļvalstīs, piemēram, šie jautājumi tiek pacelti valsts politikas līmenī. Pie mums vides aizsardzības partiju parlamentā praktiski nav (esošā „Zaļā“ (ZZS) diemžēl neattaisno savu nosaukumu ar konkrētiem darbiem). Tāpēc dabas aizsardzības stratēģiskie jautājumi netiek pacelti valsts politisko vadlīniju augstumos, kā to var novērot, piemēram, Ziemeļvalstīs.

Ja zaļās stratēģijas deficītu var izskaidrot ar neesošu vides problēmu politisko pārstāvniecību varas gaiteņos, tad lielas iedzīvotāju daļas skepsi (vides aktīvisma jomā) pamatot ir jau daudz grūtāk. Iespējams, ka vainīga ir naiva pārliecība, ka „Latvija ir zaļa” un šeit dabai nekāda palīdzība nav nepieciešama. Var gadīties, ka iedzīvotājus nesasniedz argumentēts „zaļās loģikas“ izklāstījums. Nevar izslēgt arī ekstrēmu „dabas entuziastu“ savādu aktivitāšu ārējo „komismu“, kas reizēm kompromitē zaļo kustību „kā tādu“. Viena no tādām ir, piemēram, vācietes Verēnas Brunšveigeres kustība pret bērnu dzimšanu kā videi nelabvēlīgu faktoru. Ar savu „pretbērnu kustību“ šī vācu skolotāja ir izsaukusi uz sevi kritiķu zalves un izsmiekla šaltis. Viņa piedāvā vides aizsardzības diktatūru un pašlaik tiek dēvēta par „pašu cietsirdīgāko sievieti valstī“, jo aicina vāciešus atteikties no bērnu laišanas pasaulē vides piesārņošanas dēļ.

Pēc Verēnas domām, ikviena bērna piedzimšana ir noziegums pret vidi. Katrs nepiedzimis bērns samazina kaitīgo izmešu daudzumu – 50 tonnas katru gadu. Šo teoriju skolotāja izskaidro savā jaunajā grāmatā, taču nav guvusi atbalstu. Viena daļa viņai ciniski iesaka beigt dzīvi pašnāvībā, jo tad arī samazināsies kaitīgo izmešu daudzumi atmosfērā. Citi piedāvā iet vēl vienu soli tālāk un sarkastiski aicina ierobežot cilvēka dzīves ilgumu uz zemes līdz 50 gadu vecumam. Tad nebūšot jāmaksā pensionāriem pensijas un atmosfērā būtiski samazināšoties kaitīgo izmešu daudzums. Protams, Verēnas Braunšveigeras manifestā ir pārspīlējumi, kas parodē pazīstamos Ornas Donātas vai Šeilas Hetias sacerējumus. Taču viena lieta ir skaidra un nepārprotama – ikviens no mums sava dzīves cikla laikā piesārņo dabu. Vairāk vai mazāk. Tāpēc atklāts ir jautājums - vai mēs to apzināmies? Vai negribam apzināties?

Bērnu streiks un senioru skepse

Pirms nedēļas simtiem jauniešu un bērnu piedalījās globālā klimata streikā. Pieprasot no politiķiem politisko atbildību un steidzamu rīcību klimata krīzes atrisināšanā. Tātad 15. martā 98 pasaules valstīs (ieskaitot Latviju) protestēja skolēni un studenti. Šis pasākums iekļaujas bērnu un jauniešu kustībā „Piektdienas nākotnei“, kas ir sākusies un radusies Stokholmā, pateicoties skolnieces Grētas Tūnbergas iniciatīvai. Par Grētas aktivitātēm informējām TVNET slejās jau agrāk, neslēpjot to, ka Donalda Trampa statusa un vecuma cilvēkiem šāda „ņemšanās“ nav saprotama un pieņemama. Taču pārsteidz, ka arī mūsu Latvijas sabiedrībā ir ļaudis, kurus kaitina bērnu bailes par savas planētas nākotni. Nav saprotamas jauniešu bažas par vecāku un vecvecāku piesārņoto dabu, kurā viņiem nāksies pavadīt savu atlikušo mūžu.

Vai tas ir konflikts starp postsovjetiskajiem dabas pakļāvējiem un atvērtās sabiedrības dabas pielūdzējiem?

Uz augšu