Netaisnīgās stundas (8)

Kas ir darīts, lai mediķu trūkumu tik ļoti neizjustu? Pērn Latvijā ieviests jauns amats – medicīnas asistents. Tas ir students, kuram jau studiju laikā atļauts strādāt ārstniecības iestādēs. Slimnīcas par šo iespēju ir ļoti priecīgas, jo tas palīdz kaut nedaudz risināt darbinieku trūkuma problēmu.

Līdz šā gada sākumam arī pastāvēja tā sauktā pagarinātā normālā darba laika sistēma, kas nozīmēja, ka medmāsas un ārsti drīkstēja strādāt vairāk nekā darba likumā atļautās 168 stundas (septiņas diennakts dežūras) mēnesī.

Tas nebija taisnīgi, jo par stundām, kas pārsniedz standarta slodzi, mediķiem nemaksāja dubultā, kā tas ir citās profesijās. “Tad normāls vai pagarināts?” uz jau nosaukumā ietverto loģikas kļūdu bieži norādīja nozarē strādājošie. Netaisnību atzina arī Satversmes tiesa. Taču darbaroku trūkumu veselības aprūpes sistēmā tas liek izjust vēl akūtāk.

Darba likums neļauj strādāt vairāk kā 8 virsstundas nedēļā jeb 32 stundas mēnesī. Lai pēc Satversmes tiesas lēmuma tomēr nodrošinātu veselības pakalpojumu pieejamību mediķu un finansējuma trūkuma apstākļos, Saeima pērnā gada nogalē steidzamības kārtā lēma, ka mediķi būs izņēmums un varēs strādāt divreiz vairāk virsstundu – 16 stundas nedēļā. Deputāti attiecīgo Ārstniecības likuma grozījumu anotācijā pamatoja, ka pat pie pagarinātā normālā darba laika, kas 2019.gadā bija noteikts 45 stundas nedēļā, ārstniecības iestādēs trūkst vairāk nekā 400 ārstniecības personu.

Tomēr praksē arī šis ielāps nedarbojas – slimnīcas nevar atļauties maksāt par šīm 16 virsstundām nedēļā dubultā. Tādēļ, piemēram, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā pieņemts lēmums vadīties pēc Darba likuma, nevis Ārstniecības likuma – mediķiem netiek plānotas vairāk nekā astoņas virsstundas nedēļā, stāsta Stradiņa slimnīcas Personāldaļas vadītāja Undīne Bušmeistere.

Ko tas nozīmē? Ārstu un medmāsu jau trūkst tāpat! Un te arī sākas ceļošana. Vienā vietā, nostrādājot slodzi, ieslēdzas skaitītājs par dubultu samaksu. Taču, aizejot uz citu darba vietu, šīs stundas sāk skaitīt no nulles. No vienas puses, tiek apiets darba likums, kur maksimālais stundu skaits noteikts ne jau tāpat vien. No otras puses – sistēmas uzturētāji uz to piever acis, jo tikai tā veselības aprūpes sistēma Latvijā šobrīd vispār var strādāt.

“Viņi krāpj valsti, un valsts krāpj viņus,” tā notiekošo raksturo Slimnīcu biedrības vadītājs Jevgēnijs Kalējs, atzīstot, ka situācija nav taisnīga.

Re:Baltica intervijās ar ārstiem un medmāsām izskanēja priekšlikums, ka mediķiem, līdzīgi kā tālbraucējšoferiem, varētu noteikt maksimālo atļauto darba stundu skaitu neatkarīgi no tā, cik darba vietās viņš strādā. “Bet tas neko nedod, jo mēs atdursimies pret to, ka nebūs, kas strādā,” iebilst Kalējs.

Mediķi par to atklāti runāt vairās, taču sarunās ar Re:Baltica bieži pauda neapmierinātību ar šādu Slimnīcu biedrības pozīciju. Tāda pozīcija esot izdevīga veselības politikas veidotājiem un ārstniecības iestāžu vadītājiem, lai uzturētu ilūziju par spēju izpildīt plānoto valsts pasūtījumu, nevis kalpojot mediķu interesēm.