Divas Ukrainas: Vieniem iemācīja ienīst Krieviju, bet otriem - Ukrainu (40)

Sjeverodonecka dibināta 1934. gadā kā rūpniecības centrs. Pilsēta veidota ap ķīmiskās rūpniecības uzņēmumu “Azot”, kura darbinieki ieradās no visas toreizējās Padomju Savienības.

“Padomju laikos tā bija plaukstoša pilsēta. Šeit bija viss. Cilvēki jūtas saistīti ar šo vietu, jo šeit viņiem deva darbu un iztiku. Bet ko šiem cilvēkiem nozīmē valsts, kurā viņi šobrīd dzīvo?” sarunu iesāk mani sarunu biedri.

2014. gadā uz viesnīcu, kur mēs šobrīd sēžam, un blakus esošajiem namiem lidoja šāviņi. Šobrīd lielākā daļa kara postījumu pilsētā ir novērsta, tomēr krīzes un ekonomiskās nestabilitātes balss dzirdama ik uz stūra.

Pastāv viedoklis, ka šodien Doņeckas un Luhanskas apgabals un Donbass kopumā īsti nevienam nav vajadzīgi – nedz Ukrainai, nedz Krievijai. Donbass ir kļuvis par ķīlnieku divu valstu attiecību skaidrošanā, un tagad tas ir vairāk kā skabarga pirkstā, ko nevar izvilkt.

Par situāciju Austrumukrainā man stāsta blogeris, pretterorisma operācijas veterāns un Sjeverodoneckas pilsētas izpildkomitejas loceklis Vjačeslavs Ševčuks, kā arī mediju eksperts, blogeris un sabiedriskais darbinieks Arifs Bagirovs.

Ukraina - tas nav tikai par karu un politiku.

Arifs: No Sjeverodoneckas un visa Luhanskas apgabala šodien katastrofālā apjomā aizbrauc jaunieši.

Vjačeslavs: Jaunatnei nav iespēju iekārtoties darbā. Sjeverodoneckā pirms kara dzīvoja aptuveni 122 000 cilvēku. Pēc kauju sākuma no šejienes aizbrauca 40 000 pašu aktīvāko iedzīvotāju. Šodien lielākā daļa šeit dzīvojošo ir ienācēji, un ne tie paši aktīvākie. Viņu ir vairāk nekā vietējo. Darbspējīgie, aktīvie, ambiciozie no Sjeverodoneckas ir pārcēlušies uz Harkovu, Kijevu, Ļvivu. Šeit atrodas cilvēki, kuri ieradušies “nogaidīt”.

Gandrīz visi uzņēmumi, kas radīja budžeta ieņēmumus, ir slēgti. Vienīgais ārvalstu investors, kas joprojām darbojas Luhanskas apgabalā, ir Polijas uzņēmuma WIKA Ukrainas struktūrvienība.

Vidējā alga Sjeverodoneckā ir aptuveni 110 eiro. Un tas ir, pat ņemot vērā apstākli, ka uz Sjeverodonecku no Luhanskas un Doņeckas pārcēlās virkne amatpersonu, galvenokārt no spēka struktūrām, – šie cilvēki saņem apmēram 1000 eiro mēnesī.

 - Kā bija pirms kara? Algas bija lielākas?

Vjačeslavs: Pirms kara bija dažādi posmi, toreiz bija arī krīze. Algas bija dažādas, bet dinamika bija pozitīva. Tik pozitīva, ka cilvēki, kas iepriekš bija aizbraukuši peļņā uz Maskavu, atgriezās dzimtajā Sjeverodoneckā.

Šodien šeit vairs nav nedz labi apmaksāta darba, nedz praktiski darba vispār. Papildus tam Sjeverodoneckā ir dārgākie komunālie pakalpojumi visā Ukrainā.

- Vai ir mēģinājumi šo situāciju labot valstiskā līmenī? 

Arifs: Nekādas politikas nav. Ir tāda sajūta, ka centrālā vara vispār ir aizmirsusi par Doņeckas un Luhanskas apgabala iedzīvotājiem.

- Starptautiskajā līmenī Ukrainas politiķi taču pastāvīgi runā par to, ka nepieciešams atjaunot Ukrainas teritoriālo vienotību un ka nepieciešama integrācija.

Vjačeslavs: Politiķi Ukrainā runā vienu, bet dara ko citu. Minēšu piemēru – Sjeverodonecka ir apgabala centrs. Tur atrodas militāri-pilsoniskā administrācija, kas četrus gadus cīnās ar Sjeverodoneckas pilsētas pašvaldību.

Pilsētā nav uzcelta neviena jauna māja, nav izveidots neviens jauns uzņēmums, nav apstākļu, lai dzīve šeit nokārtotos. Liekas tieši otrādi – ka tiek darīts viss iespējamais, lai to nepieļautu.

Apgabala valdība ir pilnībā novērsusies no jebkādiem pienākumiem pret pilsētas iedzīvotājiem. Netiek remontēti ceļi, elektrība ir pusotru reizi dārgāka nekā jebkurā citā Ukrainas apgabalā. Pēdējais palikušais Luhanskas apgabala bizness taisās pārcelties uz citu reģionu. Tagad paši varat izdarīt secinājumus, kā centrālais aparāts par mums rūpējas. Šķiet, ka viņi vēlas iznīcināt visu, kas šeit vēl ir palicis, jo ģeopolitiski šie reģioni nekad nav balsojuši par pašreizējo varu.

- Kā jums šķiet, cik liela ir iespēja, ka situācija reģionos izmainīsies pēc vēlēšanām?

Vjačeslavs: Es esmu savas valsts patriots un liels romantiķis. Atgriezos šeit pēc ērtas dzīves Eiropā, jo ticu Ukrainas nākotnei. Ja neticētu, tad manis šeit tagad nebūtu.

- Mēs Latvijā saņemam diezgan pretrunīgu informāciju par attiecībām starp Austrumukrainu un Krieviju. Vai jūs varat pastāstīt par vietējo iedzīvotāju pozīciju un noskaņojumu?

Vjačeslavs: Es astoņdesmito gadu beigās Kaļiņingradā pabeidzu karaskolu. Ļoti daudz manu skolasbiedru šobrīd ir Krievijas drošības dienestu un bruņoto spēku virsnieki.

Varu teikt, ka Krievijā viss nav tik viennozīmīgi.

[Krievijas prezidents Vladimirs] Putins ir izracis diezgan dziļu grāvi starp mūsu valstīm. Domāju, ka ne bez [Ukrainas prezidenta Petro] Porošenko palīdzības. Laiks gan dziedē, tomēr tas nenotiks ātri.

Arifs: Nevar “runāt par visiem”, atbildēt ar vienu tēzi. Cilvēki ir dažādi, un situācijas ir dažādas. Viennozīmīgi ir tikai viens – Krievija ir mūsu kaimiņš, un no no tā mēs nekur neliksimies.

Vjačeslavs: Piemēram, daudzi poļi nodarbojas ar biznesu Vācijā un ļoti ciena šo valsti. Tomēr mēs visi zinām, ka Vācija Otrā pasaules kara laika Polijai nodarīja ļoti daudz ļauna. Domāju, ka pēc kāda laika, kad būs izaugusi jauna paaudze, situācija mainīsies.

- Bet ko jūs domājat par Ukrainas teritoriālās integritātes atjaunošanu?

Vjačeslavs: Luhanskā jau šobrīd dzīvo bērnu paaudze, kas uzskata Ukrainu par ienaidnieku.

Arifs: Militāra iejaukšanās mums nepalīdzēs, ir jālieto maigā vara. Tomēr Austrumukraina vispirms jāpadara atkal pievilcīga.

Ja mēs tagad teiksim cilvēkiem, kas dzīvo Doņeckā un Luhanskā, kur elektrības cenas nav pieaugušas kopš 2014. gada: “Mēs jūs pievienojam atpakaļ, bet tas nozīmē komunālo pakalpojumu cenu palielināšanos divkārt”, viņi mums atbildēs: “Par ko mums tāda “laime”?”

Vjačeslavs: Cilvēkiem, kas ir “otrpus”, Luhanska ir jāierauga kā attīstīta vieta, ar pienācīgiem dzīves apstākļiem. Šobrīd viņi redz darba vietu un infrastruktūras neesamību. Viņi redz, kāds šeit ir bardaks.

Arifs: Sabiedrībā tiek uzkarsēta vēsture. Vjačeslavs teica, ka “tur” izaugsi paaudze, kas nemīl Ukrainu. Bet ir jāpiebilst, ka šeit, Ukrainā, ir paaudze, kurai mācīts ienīst Krieviju. Grozies kā gribi, bet šiem cilvēkiem nebūs pārliecības, ka viņi varēs sadzīvot kā līdzīgs ar līdzīgu. Ka viņus pieņems un viss būs tā, kā iepriekš.

Vjačeslavs: Es uzskatu, ka tas tiek darīts plānveidīgi. Man šķiet, ka valdībai, kas šobrīd vada valsti, ir izdevīgi, ka Luhanskas un Doņeckas apgabals pilnībā atdalās no Ukrainas. No lauksaimniecības un rūpniecības skatu punkta Luhanskas apgabals viņus neinteresē. Bet Doņeckas apgabalā tagad atlikusi vien Mariupole, no kuras taisa “konfekti”.

Centrālā valdība ir izsludinājusi varas decentralizāciju. Tomēr praksē tā nav notikusi. Mans dziļi subjektīvais viedoklis ir tāds, ka Ukraina dzīvo divas dažādas dzīves. Kijeva un Sjeverodonecka ir divas dažādas valstis.

Tomēr tā nav vienīgā noslāņošanās. “Divas dažādas valstis” ir vērojamas arī mūsu reģionā. Ja skatāmies uz amatpersonām, kas dzīvo uz uzņēmēju un vienkāršo cilvēku rēķina, – tas arī ir kā debesis un zeme. Šodien būt par amatpersonu ir lepni un moderni.

Teikšu godīgi, Sjeverodoneckā daudzi man saka: “Kāpēc tu nodarbojies ar biznesu, ej par ierēdni.” Man piedāvā amatu, kur es varēšu neko nedarīt un pelnīt 1500 eiro mēnesī.

Visi uzņēmēji, kas strādā Sjeverodoneckā, tādējādi papildinot pilsētas budžetu, patiesībā izdzīvo. Viņu tīrā peļņa ir 200 līdz 250 eiro mēnesī. Salīdzinājumā ar ierēdņiem, kuri saņem 1000 eiro.

Ko tad mēs varam piedāvāt tām teritorijām [Luhanskai un Doņeckai]? “Brauciet šurp un esiet nabadzīgi, tāpat kā mēs”?

Valsts grimst korupcijā. Es šobrīd teikšu nepopulāras lietas, bet, lai valsts mainītos, ir nepieciešami divi likumi. Pirmais – aizliegt balsot ikvienam, kurš nav nodokļu maksātājs.

Otrais – likums, kas nosaka kriminālatbildību par priekšvēlēšanu solījumu nepildīšanu. Piecus gadus pēc spriedumu izpildes mums būs pilnīgi cita valsts. Neviens vairs negribēs mānīt vēlētājus. Citādi korupciju uzveikt nav iespējams.

Arhīva galerija: Attēli no Ukrainas 

• Divas Ukrainas: Notiek apšaude, bet bērni sēž pagrabā un mācās
• Divas Ukrainas