Mūsdienu straujajā tehnoloģiju attīstības laikmetā arvien aktuālākas kļūst diskusijas par virtuālās realitātes ietekmi mūsu dzīvē. Viena no sfērām, ko tā ir skārusi, ir militārā apmācība un karš. Portāls TVNET pastāstīt par jaunākajām militārajām treniņu tehnoloģijām un karadarbības iespējamo nākotni aicināja datorspēļu izstrādes kompānijas Bohemia Interactive tehnisko mākslinieku Miroslavu Horvatu.

Spēļu tehniskais mākslinieks Miroslavs Horvats darbojas datorspēļu un virtuālās realitātes izstrādes laukā jau kopš 2007. gada. Viņa specialitāte ir apkārtnes virtuālo ainavu un reljefa dizains. Nezinātājam to īsumā varētu aprakstīt kā prasmes izveidot laukumu (jeb kartes), kurā notiek virtuālās darbības. Lielāko savas karjeras daļu Miroslavs ir pavadījis, strādājot kompānijās Bohemia Interactive un Bohemia Interactive Simulations. To ietvaros viņš ir strādājis pie datorspēļu sērijas Arma projekta Arma 2, kuru daudzi uzskata par vienu no reālistiskākajām pirmās personas skatupunkta šaušanas spēlēm. Ne velti to visā pasaulē spēlē arī militāristi. Tāpat viņš ir palīdzējis veidot īpaši militārajām vajadzībām paredzēto projektu Virtual Battlespace (VBS). Tā mērķis ir sniegt karavīriem iespēju virtuālā vidē apgūt kaujās un saspringtās situācijās vajadzīgās iemaņas. Vēl pavisam nesen Miroslavs bija arī ieradies Latvijā, lai sniegtu prezentāciju virtuālās realitātes entuziastu sanāksmē.

Kāpēc, jūsuprāt, armijas arvien vairāk izmanto virtuālās realitātes (VR) tehnoloģiju piedāvājumus militārajās apmācībās?

Domāju, ka tas ir tāpēc, ka militāristi vēlas samazināt savus izdevumus. Tie vēlas tērēt mazāk degvielai, munīcijai un tehnikai. Tāpat arī samazināt riskus, ka kadeti apmācībās varētu iet bojā. Piemēram, ja ir vēlme apmācīt lidotāju ar iznīcinātāju, tad neviens nevēlas, lai viņa vadītā lidmašīna nejauši nogāžas. Tādā gadījumā ir lieki zaudēta gan tehnika, gan karavīrs.

Vai jūsuprāt šāda pieeja apmācībām ir efektīvāka nekā vecā labā skraidīšana pa lauku?

Es neteiktu, ka tā būtu efektīvāka. Tā drīzāk to papildina. Karavīriem tāpat ir nepieciešams sevi uzturēt labā fiziskā formā un būt dubļos. Armija virtuālās realitātes tehnoloģijas pārsvarā izmanto tādēļ, lai sniegtu karavīriem nepieciešamās teorētiskās zināšanas. Piemēram, tankistiem ir nepieciešams saprast, kāda īsti ir sajūta būt tankā un kāda ir kārtība šaušanai ar lielgabalu, pirms vēl tie sāk apieties ar īstu tehniku. Tāpat kājniekiem ir nepieciešams saprast, kādu taktiku un stratēģiju lietot konkrētā apkaimē.

Par piemēru gribētu minēt hokeja komandu. Tās spēlētāji visu dienu trenējas un izkopj savas fiziskās prasmes. Tomēr pēc treniņa tie arī sanāk kopā, tiekas ar treneri un pārrunā iespējamo spēles stratēģiju. Tiem ir nepieciešama šī informācija, lai spēles laikā ātri varētu saprast kam sniegt piespēli un kam ne. Cīņas karstumā nav laika vēl papildus mēģināt atcerēties, kāda katram bija stiprā un kāda vājā puse. Tas pats attiecas arī uz VR tehnoloģijām militārajā dimensijā – ja nebūs skaidra teorētiskā bāze, ko kurā situācijā darīt, tad tas kaujā var maksāt dārgi.

Vai varat dot vēl kādus piemērus VR tehnoloģiju lietošanai militārajā apmācībā?

Viens piemērs ir kādas ģeogrāfiskas vietas nokopēšana virtuāli un tad kaujas operāciju šajā vietā izmēģināšana.

Tas, piemēram, ļauj izmēģināt, kā ir karot Rīgā arī pie datora.

Tiesa, jāpiemin, ka pilnīgi precīzas kopijas radīšana ir ārkārtīgi grūta un tā nekad neizskatīsies mats matā kā īstā vieta. Tomēr militāristiem pilnīga detalizācija nekad nav vajadzīga. Karavīram vissvarīgākais ir zināt, ka konkrētajā vietā atrodas tāda tipa māja un tāda tipa koks.

Pats arī esmu izmēģinājis vadīt lidmašīnu ar VR briļļu palīdzību. Bija tā, ka es varēju redzēt lidmašīnas vadības paneli un savas virtuālās rokas. Ar šo virtuālo roku palīdzību varēju spiest uz visām paneļa pogām un arī šaut. Fiziskais «es» tikmēr atradās virtuālo tehnoloģiju izstādē Čehijā. Vēl viens piemērs – eksistē sava veida statisks mašīnas korpuss ar iebūvētu fizisku kustināmu «ložmetēju». Ja tu uzliec VR brilles, tu virtuāli vari šo ložmetēju vadīt. Turklāt tas virtuāli virzīsies tieši tur, kur tu to pavērsīsi fiziski.

Runājot par kājniekiem, eksistē tāda tehnoloģija kā omnideck. Ar tās palīdzību karavīrs var fiziski pats kustēties, neizejot no noslēgtas telpas.

Brīdī, kad viņš pārvietojas, iedarbojas mazas rotējošas caurulītes, kuras to notur uz vietas.

Tas savukārt viņam ļauj uzlikt VR brilles un izspēlēt vēlamo kaujas situāciju pilnīgi uz savas ādas. Visbeidzot, esmu izstādē arī redzējis helikoptera korpusu, kurā ir iespējams iekāpt. Pēc tam ar VR briļļu palīdzību var izmēģināt to vadīt.

Tomēr tā ir tikai militārā VR viena puse. Mēs ļoti bieži aizmirstam, ka to var izmantot arī lai apmācītu speciālistus veikt ar kaujas darbībām nesaistītus darbus. Piemēram, mediķi var daudz labāk saprast, kā sniegt nepieciešamo medicīnisko palīdzību kaujas ietvaros. Tie var praktizēties uz virtuāliem modeļiem, kuriem ir norauta roka, kāja vai kas tamlīdzīgs. Tiem galu galā ir svarīgi saprast, gan ko darīt, lai cilvēks nenoasiņotu, gan arī ko darīt, lai cilvēku uzturētu pie samaņas. Mūsdienās to visu var darīt ar datora palīdzību. Tāpat nāk prātā piemērs par apsargu apmācību militārajos kontrolposteņos. Būtiski, ka ar VR palīdzību ir iespējams izspēlēt situācijas, ar kurām šie apsargi varētu saskarties (piemēram, negaidīts uzbrukums vai kas tamlīdzīgs).

Klausos jūsu teiktajā, un nāk prātā jautājums. Vai kaut kādas militāras spējas varētu apgūt, arī spēlējot vairāk uz masām orientētas šaušanas spēles? Piemēram, Call of Duty?

Tas ir atkarīgs no spēles. Dažās no tām lietotājam ir iespējams izveidot pašiem savas kartes un scenārijus, kuri būtu pietuvināti reālajai kaujas situācijai. Nezinu, vai kas tāds būtu Call of Duty, bet tas ir tādai spēlei kā Arma. To spēlē arī militāristi.

Protams, ka vienmēr pastāv arī iespēja vērsties pie spēles izstrādātājiem un maksāt par speciālas kaujām piemērotas virtuālas kartes izveidi. Tomēr šajā situācijā valda zināma problēma. Tas tādēļ, ka šādu karšu izveidei ir nepieciešama armijas rīcībā esošā informācija un armija bieži negrib ar to dalīties. Piemēram, mana iepriekšējā kompānija Bohemia Interactive Simulations bija spiesta atvērt biroju arī Floridā, lai ievērotu ASV armijas nosacījumu par tās militārās informācijas atrašanos tikai valsts teritorijā.

Katrā gadījumā, ja šāda atbalsta nav, tad kaujas prasmes vienkāršais cilvēks iemācīties nevar.

Piemēram, tu vari mācēt ļoti labi šaut galvā spēlē Counter Strike, bet tas neko nedod reālajai dzīves situācijai, kurā jātur rokās ierocis.

Šādās uz izklaidi orientētās spēlēs ritms ir pavisam cits, un tās var spēlēt jebkurš bez īpašas sagatavošanās un stratēģiskas plānošanas.

Vai jūsuprāt tehnoloģiskos sasniegumus IT sfērā varētu izmantot ne tikai, lai apmācītu karavīrus, bet arī kā ieroci pašā kaujas laukā?

Uzskatu, ka nākotnē mēs varētu saskarties ar situāciju, kurā karo nevis karavīri, bet gan hakeri. Jāņem vērā, ka pasaulē viss paliek arvien saistītāks ar IT tehnoloģijām. Tās skar pat tādas visai sabiedrībai un valsts pastāvēšanai svarīgas vietas kā elektroapgādes infrastruktūra. Ja, teiksim, kāds hakeris šajā gadījumā varētu tās uzlauzt, tas radītu valsts iekšienē milzīgu apjukumu. Valdībai būtu jādomā, kā uz šo draudu atbildēt, taču bez elektrības tās opcijas būtu samērā ierobežotas. Protams, armijām ir elektrības rezerves padeve, tomēr tās iedarbināšana prasa veselas trīs minūtes. Trīs minūšu laikā ienaidnieks var turpināt uzbrukumu, lai radītu vēl lielāku haosu.

Turklāt nepieciešams ņemt vērā, ka uzlaužams ir praktiski viss.

Lai cik spēcīga būtu tava aizsardzība kibertelpā, vienmēr būs kāds, kurš izdomās kā to uzlauzt.

Viss ir tikai laika jautājums. Turklāt hakeriem bieži arī palīdz tas, ka visi esam cilvēki un pieļaujam kļūdas. Bieži pat neapzinoties aizsardzības sistēmās iekļaujam dažādus vājos punktus. Tāpat arī augšupielādējam dažādus failus publiskos serveros, lai varētu tiem piekļūt no jebkurienes. Tas viss hakeru darbu ievērojami atvieglina.

Vai tas varētu nozīmēt, ka tomēr cilvēciskais faktors nākotnes karadarbībā saglabāsies un roboti pilnībā nevarēs izcīnīt karu savā starpā valstu vārdā?

To ir ļoti grūti paredzēt. Varu teikt tikai to, ka mašīnmācīšanās pagaidām attīstās ļoti straujā tempā. Pastāv iespējamība, ka, piemēram, droni, kurus pagaidām vēl arvien vada cilvēki, ar laiku varētu iemācīties paveikt uzdevumu arī paši. Neizslēdzu iespēju, ka varētu parādīties arī pašbraucoši tanki. Tomēr vēlos uzsvērt, ka šīs tehnoloģijas noteikti nebūtu piemērotas katrai kara situācijai. Piemēram, ja paskatāmies uz notiekošo Afganistānā, mēs redzam, ka tur galvenie Rietumu pretinieki ir talibi, kas slēpjas kalnu alās. Domāju, ka pret tāda tipa cīnītājiem būtu ļoti grūti šādus robotus sūtīt. Ja nu vienīgi dronus, kuru mērķis būtu tikai bombardēt.

Ja roboti patiesi kļūs tik autonomi kā sakāt piemēros, vai tas nenozīmē, ka tie varētu arī automātiski pieņemt lēmumus nogalināt bez cilvēka līdzdalības un ar laiku vērsties pret mums?

Nezinu, vai īsti varēšu atbildēt uz šo jautājumu. Katrā ziņā tas būtu diezgan dumji, ja cilvēce ko tādu pieļautu. Domāju, ka mums vajadzētu mēģināt kontrolēt mākslīgā intelekta (MI) pašmācīšanos, taču problēma tāda, ka mēs jau īsti nezinām, ko īsti MI pašmācības ceļā iemācīsies. Ja man ir jāvispārina, uzskatu, ka risks MI izmantošanai ir milzīgs.

Tomēr tajā pašā laikā tas cilvēcei var sniegt milzīgus ieguvumus. Atliek tikai paskatīties uz sasniegumiem medicīnā. Piemēram, eksoskeletu pirmie iedīgļi jau tagad ļauj aizstāt zaudētās ķermeņa daļas (piemēram, rokas). Pats zinu, ka pastāv īpaša protēze, kura darbojas gandrīz tāpat kā īsta roka. Uzskatu, ka šādas mehāniskas ķermeņa daļas cilvēkiem varētu parādīties arvien vairāk.

Šeit arī atkal gribētu atgriezties pie hakeru tēmas. Ņemot vērā, ka viens no cilvēces attīstības scenārijiem ir dzīvošana virtuālajā realitātē, tie varētu spēlēt ārkārtīgi būtisku lomu. Lai kādam kaitētu, atliks tikai veikt kiberuzbrukumu pret virtuālo īpašumu.

Ja mēs pieņemam, ka kara automatizācija varētu samazināt karā kritušo cilvēku skaitu, vai konflikti nevarētu kļūt biežāki? Galu galā viens no iemesliem, kāpēc kari pagātnē tikuši apturēti, ir cilvēku īstenotie protesti pret lielajiem karavīru upuriem.

Tas ir atkarīgs no tā, vai abām karojošajām pusēm būtu roboti. Tikpat labi vienai pusei tie varētu būt, bet otrai nebūt. Tāpat es vienkārši nevaru iztēloties terminatoru pūļus, kuri trauktos viens otram virsū un tad gulētu sadragāti detaļās. Kā jau minēju, visticamākais scenārijs būtu kiberuzbrukums, kurš karam nepieciešamo tehniku izsistu no ierindas vēl pirms izmantošanas.

FOTO: Reuters / Scanpix

Es arī uzskatu, ka karā kritušo skaits ir samazinājies jau pašlaik bez pilnīgas kara automatizācijas.

Turklāt tas ir samazinājies tāpēc, ka cilvēce ir sapratusi, ko tas nozīmē, un daudz izdevīgāk ir nevis karot, bet gan nodarboties ar biznesu un pelnīt naudu.

Vai jūsuprāt nākotnē kara varētu nebūt vispār?

Nedomāju, ka tā varētu nebūt vispār. Tomēr tas nebūs tik bīstams. Vienkārši domāju, ka būs hakeri, kuri centīsies uzlauzt cits cita aizsardzību kibertelpā. Lai ilustrētu hakeru jau pašlaik augošo ietekmi, atliek tikai paskatīties uz pasaulē notiekošajiem vēlēšanu skandāliem. Tas no vienas puses ir skaisti, bet no otras puses briesmīgi, ka daži puiši varēja palīdzēt ASV prezidenta krēslā iesēdināt Donaldu Trampu. To izdarot, tie mainīja visas pasaules vēsturi.

Pēdējais jautājums. Ja paskatāmies nākotnē, kā, jūsuprāt, militārās VR tehnoloģijas varētu uzlabot?

Viens no uzlabojamajiem aspektiem noteikti būtu VR brilles. Ņemot vērā, ka daudzas no tām savienojas ar datoru tikai ar vada palīdzību, nākamais solis būtu bezvadu briļļu izgudrošana. Problēma ir arī tajā, ka daudzas no šīm brillēm izplata karstumu, kas nogurdina acis un liek svīst. Nerunāsim nemaz par to pagaidām milzīgo izmēru. Tāpat vajadzētu uzlabot tā saucamos dzelžus. Ja tie kļūs jaudīgāki, būs iespējams padarīt gan ātrākas pašas simulācijas, gan arī tikt galā ar daudziem pagaidām esošajiem programmēšanas griestiem. Vēl viens uzlabojamais aspekts varētu būt virtuālie cilvēku modeļi. Pagaidām tie nav piemēroti, lai nolasītu emocijas un citus ārkārtīgi svarīgus aspektus. Dažās simulācijās kas tāds ļoti noderētu. Visbeidzot, milzīga problēma ir augstā cena. Ja tā būtu zemāka, tad VR vidē tiktu izstrādāts arī vairāk simulāciju un spēļu. Gluži vienkārši tāpēc, ka izstrādātāji vienmēr rēķina, cik cilvēku potenciāli šo produktu varētu nopirkt. Ja to potenciāli var izdarīt tikai ap 50 tūkstošiem, tas nav izdevīgi. Spēles ir nepieciešams pārdot miljonos kopiju.

Paldies par interviju!

Paldies!