Kājās izkusuši gumijas zābaki neaptur! Kūlas dedzinātāja portrets (4)

Pavecā sieviete sēdēja pie noputējušā loga un raudzījās tālumā. Valmieras ielas vecie koka strādnieku nami piespiedušies viens otram, neatstājot spraugu zālājam vai puķu dobei.

Sieviete pirkstos ņurcīja izbalējušo halātu, strēba lētu kafiju ar pienu, līdz tālumā, tur, pāri dzelzceļam, pamanīja izstīdzējušas pērnās zāles pļavu.

Viņa pēkšņi sarosījās. Viņa uzmeta plecos mēteli, ieslidināja kabatā sērkociņus un atvēra čīkstošās durvis, šķērsoja sliedes, švirks un pielaida uguni nodzeltējušajiem stiebriem, kas aizdegās ātri, kā gaidījuši šo momentu. Sieviete stāvēja un skatījās, kā uguns pārvērš zemi melnā un kūpošā. Garām braucošais vilciens izkustināja sastingušo gaisu, nošalca vējš, un liesmas jau riņķoja ap veco sievieti, no zāles pārmetoties uz viņas mēteli un halātu zem tā. Slimnīcā sieviete no apdegumiem mira. Tas notika pirms vairāk nekā desmit gadiem.

 “Mans vectēvs dedzināja, tēvs dedzināja, es arī dedzināšu!”

Cilvēks, kurš domā, ka spēs kontrolēt un ierobežot ugunsgrēku, ir bērnišķīgi naivs,” iesāk Valsts apdegumu centra vadītājs Sergejs Smirnovs. Katru gadu apdegumu centrā nonāk vairāki cilvēki ar smagiem apdegumiem. Viņus gaida smaga un ilga ārstēšanās.

Sekas paliek vienmēr - gan fiziskas, gan psiholoģiskas.

Neraugoties uz bargajiem naudas sodiem un sankcijām, kas skar slikti apsaimniekoto zemju īpašniekus, kas pretendē uz ES tiešajiem platību maksājumiem, kūlas dedzināšanas neprāts turpinās katru pavasari. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) speciālisti saka, ka visbiežāk gadījumu aizdegšanās nav nejauša – to izraisījusi tīša cilvēku darbība.

2018. gadā tika reģistrēti 2152 kūlas ugunsgrēki, kuros cieta seši cilvēki, 2017. gadā kūla dega 2296 reizes, cieta viens cilvēks. Īpaši karsts bija 2014. gads, kad pērnā zāle dega 4187 reizes, cieta seši cilvēki, divi aizgāja bojā, nodega 88 ēkas.

“Ir trīs kategorijas – tie, kas netiek no liesmām ārā un sadeg uz vietas, tādi, kas savlaicīgi meklē palīdzību un ārstējas ambulatori, un trešie – smagie pacienti, kas nonāk pie mums,” turpina Valsts apdegumu centra vadītājs. Kopš par kūlas dedzināšanu draud bargs sods, cietušie visi kā viens apgalvo, ka gājuši garām, pamanījuši ugunsgrēku un sākuši to dzēst. Dedzināšanā neviens neatzīstas, lai gan visiem tāpat skaidrs, kurš ir vaininieks.

“Kamēr cilvēks ir šoka stāvoklī, viņš godīgi pasaka, ka dedzinājis zāli, bet vēlāk slimnīcā apdomājas, un stāsta, ka patiesībā dzēsis ugunsgrēku.”

Nav brīnums, ka karstgalvji izlokās, jo administratīvo pārkāpumu kodekss paredz, ka fiziskām personām par kūlas dedzināšanu var piespriest sodu līdz 700 eiro, bet juridiskām par zāles nepļaušanu līdz 2900 eiro.

Notvert kūlas dedzinātāju “aiz piedurknes” izdodas reti, tāpēc pie administratīvās atbildības katru gadu tiek saukti tikai daži desmiti pārkāpēju. 2017. gadā tika sastādīti 57 sastādīti administratīvie pārkāpuma protokoli, 2018.gadā – 33, 2019.gadā – 24.

Par zāles nepļaušanu, lai novērtsu kūlas rašanos, un zemes neapsaimniekošanu 2017.gadā sastādīti 595 administratīvie pārkāpuma protokoli, 2018.gadā – 827, 2019.gadā – 148.  Kriminālatbildība iestājās, ja, dedzinot kūlu, aizdegusies ēka, radot lielus zaudējumus vai, ja ugunsgrēkā gājis bojā cilvēks.   

Visbiežāk ar kūlas ugunsgrēkā gūtiem apdegumiem slimnīcā nonāk vecāka gadagājuma ļaudis, novērojis ārsts. Pirmkārt, tāpēc, ka viņiem no liesmām laukā tikt grūtāk nekā jauniem cilvēkiem, otrkārt tāpēc, ka kūlu biežāk dedzina gados veci cilvēki, sakot:

“Mans vectēvs dedzināja, tēvs dedzināja, es arī dedzināšu!”

Kad, mainoties vēja virzienam, cilvēks nonāk dūmu ielokā, viņš ieelpo dūmus, apjūk, sākas panika un viņš gūst apdegumus. Tas labākajā gadījumā.  “Iekļūstot dūmos un liesmās, cilvēku pārņem histērija, viņš vairs nespēj pieņemt adekvātu lēmumu - haotiski mētājas, līdz metas virzienā, kur plosās liesmas." 

Saelpojoties nokaitēto gaisu, cilvēks gūst elpceļu apdegumus. Ar rokām mēģinot apdzēst liesmojošās drēbes, apdeg arī rokas. Sergejs Smirnovs saka, ka gadījumā, ja pie miesas pielipis apdedzis apģērba gabals, to nedrīkst censties noraut. “Es aicinu liesmās apdegušos neaiztikt un uzreiz nogādāt stacionārā, kur vispirms tiks veikta atsāpināšana.”

Viņš atceras vairākus gadījumus, kad pie kājām piekusuši gumijas zābaki, kas bija jānoņem kopā ar sadegušo miesu.

Dūmos cilvēks zaudē orientāciju, iestājas šoks, tad no sāpēm zūd samaņa, viņš nokrīt un liesmas saēd ķermeni.

Apdegumiem ir tāda īpašība: jo vairāk sāp, jo virspusējāks apdegums. Ja nervu gali liesmās ir aizgājuši bojā, sāpes cilvēks nejūt. “Ar saules apdegumu ātrāk atskrien nekā ar nopietnāku apdegumu.

Melna  kāja nesāp, lai gan apdegums ir vissmagākais – trešās stadijas.

Dažreiz cilvēks atnāk tikai trešajā dienā, kad no brūcēm sūcas izdalījumi un ir paaugstināta temperatūra,” stāsta ārsts, uzsverot: jo ātrāk cietušais tiek nogādāts slimnīcā, jo lielāka iespēja atveseļoties. Pacientus ar smagiem apdegumiem gaida ilga ārstēšanās, ādas pārstādīšana, vairākkārtēja rehabilitācija. “Jebkurš apdegums ar liesmu beidzas ar rētaudiem, kas izraisa locītavu funkcionālus traucējumus.”

Liesmas nesaudzē neko

Dienā, kad sarunājamies, Valsts apdegumu centra reanimācijas centrā par dzīvību cīnās vīrietis, kuram ir dziļi, plaši apdegumi, gūti ugunsgrēkā Jelgavas pusē. Viņš guļ medikamentu izraisītā miegā - sadegušas abas kājas. Vīrietim uz sejas maska, jo patstāvīgi viņš nevar paelpot, arī parunāt nevar. Tobrīd viņš pamazām sāk atgriezties pie samaņas.

Pacienta nākotnes perspektīva ārstam zināma – būs jāārstējas daudzus mēnešus, pēc tam no jauna jāmācās staigāt. 

Dakteris uzskata, ka informatīvajām kampaņām medijos ir liela nozīme, jo pēdējos gados kūlas ugunsgrēkos cietušo skaits ir samazinājies.

Nereti kūlas ugunsgrēkos cietušie esot alkohola reibumā. Sergejs Smirnovs atceras savādu gadījumu: siltā, saulainā pavasara dienā vīrs apsēdās pļavā, sausā zālē, atvēra līdzpaņemto degvīna pudeli, izdzēra to un turpat aizmiga. Par laimi, garāmgājēji pamanīja degošo zāli un tajā gulošo vīrieti, kuram jau svila kājas. Viņu paspēja aizvest uz slimnīcu.

Izrādījās, ka kūlu neviens nebija aizdedzinājis. Tā bija aizdegusies no stikla pudeles, kurā atspoguļojās saules stari.

“Jā, ir bijuši gadījumi, kad nākas amputēt gan rokas, gan kājas. Šos parasti atrod gulošus bezsamaņā un atved pie mums. Skābe un liesma – tie ir briesmīgākie apdegumi. Pat ja apdegumi ir plaši un smagi, var gadīties, ka cilvēks šoka stāvoklī vēl kādu brīdi staigā un runā.

Tie kino kadri, kuros redzami no sašauta tanka vai aizdegušās automašīnas skrienoši cilvēki, kurus apņem liesmas, ir patiesi.

“Pagaidām šis gads no citiem īpaši neatšķiras,” šo pavasari vērtē VUGD Operatīvās vadības pārvaldes operatīvais dežurants Agris Šūmanis. Šogad kūlas ugunsgrēku izplatīšanos veicinājuši laika apstākļi – zems relatīvais mitrums gaisā un spēcīgas vēja brāzmas. Sauss un vējains bija arī aprīļa pirmajā sestdienā, kad tika reģistrēts šogad lielākais kūlas ugunsgrēku skaits vienā dienā – 201 pērnās zāles ugunsgrēks. Todien Latgalē neizdevās apturēt liesmas, kas no sausajiem zāles stiebriem ātri pārmetās uz ēkām. Rezultātā nodega dzīvojamā ēka, divas saimniecības ēkas un šķūnis. Tajā sestdienā kūlas ugunsgrēkos cieta četri cilvēki. Šogad, visticamāk, kūlas dedzināšanas rezultātā ir nodegušas jau desmitiem ēku visā Latvijā, un dzēšot cietuši arī pāris ugunsdzēsēju glābēju, piemēram, šo sestdien Rumbulā dzēšanas laikā cieta ugunsdzēsējs. 

Šūmanis atceras, ka viens no traģiskākajiem gadiem bija 2006. gads, kad bija vairāk nekā septiņi tūkstoši kūlas ugunsgrēku, kuros aizgāja bojā seši cilvēki.

Visvairāk kūlas ugunsgrēku izceļas lielo pilsētu apkārtnē, stāsta Šūmanis. Savukārt ģeogrāfiski – Kurzemē un Vidzemē ir mazāk kūlas ugunsgrēku nekā Latgalē, kur ir vairāk neapsaimniekotu teritoriju. Piemēram, 2018. gadā Latgales reģionā tika dzēsti 529 kūlas ugunsgrēki, Vidzemes – 242, Kurzemes 253.

“Visbiežāk kūlas ugunsgrēki izceļas cilvēku darbības rezultātā,” saka Agris Šūmanis. Retos gadījumos ugunsgrēka cēlonis var būt elektrolīnijas bojājums. Nereti viss sākas ar sausā zālē nomestu izsmēķi, tīšu huligānisku aizdedzināšanu, parasti svešā īpašumā, vai savā saimniecībā kurinātu ugunskuru, no kura liesmas aiznes vēja brāzmas. Tieši šādos gadījumos cieš cilvēki, kas, redzot, ka viņu īpašumā strauji izplatās liesmas, visiem spēkiem cenšas apdzēst ugunsgrēku. Šūmanis piebilst, ka parasti aizdegas tās ēkas, pie kurām līdz pat slieksnim ir gara, nepļauta zāle, pa kuru uguns izplatās lielā ātrumā.