Ko Eiropai darīt ar fanātiķu atgriešanos mājās: trīs iespējamie risinājumi (30)

Konteksts

Kopš savas varas pilnbrieda 2014. gadā starptautiski teroristiskā organizācija «Islāma valsts» ir zaudējusi visas teritorijas Irākā un lielāko daļu teritoriju Sīrijā. Līdz ar to ir būtiski arī samazinājusies tās ietekme. Šādā kontekstā daudzi no tiem cīnītājiem – Eiropas Savienības valstu pilsoņiem, kuri izvēlējās organizācijai savulaik pievienoties, meklē ceļu mājup. ES valstis ir nonākušas lielas dilemmas priekšā – uzņemt vai neuzņemt? Pamatojoties uz Birmingemas universitātes lektores islāma jautājumos Katrīnas Braunas bloga ierakstu universitātes mājaslapā, portāls TVNET ir izveidojis apskatu par trīs variantiem, kurus ES valstis varētu īstenot, lai šo izaicinājumu risinātu.

Variants Nr. 1: ļaut tos tiesāt citu valstu teritorijā ārpus ES

Ņemot vērā, ka kaujinieki lielāko daļu savu melno darbu pastrādā ārpus Eiropas Savienības – tādos pasaules karstajos punktos kā Sīrija un Irāka, pastāv pavisam vienkāršs variants -  neiestāties par izdošanu un tos atstāt vietējo valdību nežēlastībā, tām uzticot gan tiesas procesu veikšanu, gan notiesāto sodīšanu. Diemžēl to ne vienmēr ir iespējams realizēt praktiski. Piemēram, Sīrijā vēl arvien neeksistē valdības kontrole pār visu tās teritoriju, un ir jautājums, kurš tad īsti viņus tiesās un sodīs. Tāpat šādu valstu tiesvedības sistēma ir izcēlusies ar ļoti lielu neobjektivitāti un nesaderību ar ES tiesību normām. Katrīna Brauna savā bloga rakstā norāda, ka, piemēram, Irākā vēl arvien aktīvi tiek piespriests nāvessods. Domnīcas «Pārvaldības un sociālās attīstības resursu centrs» veiktajā pētījumā par tiesvedības sistēmu Irākā arī ir norādīts, ka lielākā daļa nāvessodu tiek piespriesti, tieši pamatojoties uz 2005. gadā pieņemto pretterorisma likumu.

Daudziem ciniski noskaņotajiem par otro argumentu, ļoti iespējams, radīsies jautājums – kur ir problēma? Lieta tāda, ka liela daļa aizbraukušo ir Eiropas Savienības valstu pilsoņi un šī pilsonība aizsargā no nāvessoda. Turklāt šīm valstīm, neiejaucoties iekšējā likumdošanā, tāpat ir pienākums sniegt konsulāro palīdzību, ja tā tiek lūgta.

Ja Eiropas valstis pieļauj izņēmumu un necenšas pārliecināt nesodīt ar nāvi savus ārvalstīs esošos pilsoņus dažos gadījumos, tad uzreiz rodas jautājumi, vai valsts tos vēlas mēģināt aizsargāt vienmēr? Kādi īsti ir gadījumi, kad nevēlas?

Jāņem arī vērā, ka ES valstis (piemēram, Lielbritānija) aktīvi iestājās pret nāvessodiem pasaulē. Ja tie necenstos nepieļaut savu pilsoņu sodīšanu šādā veidā, tad var rasties jautājumi par iespējamajām ārpolitikas pretrunām.

Protams, vienmēr pastāv arī iespēja vienkārši atņemt pilsonību, tomēr arī šādai pieejai ir kāda ēnas puse. Tādas teroristiskas organizācijas kā «Islāma valsts» ir ilgstoši veidojušas savu propagandas ideoloģiju arī uz uzstādījuma, ka Rietumu sabiedrības savas musulmaņu kopienas grib izstumt, savā rakstā pauž Brauna.

Pilsonības atņemšana šo propagandas uzstādījumu tikai uztur dzīvu.

Savukārt kas notiek, ja tas tiek uzturēts dzīvs? Palielinās risks, ka var radikalizēties arvien jauni musulmaņu kopienu pārstāvji.

Variants Nr. 2: ļaut tos tiesāt starptautiskajām institūcijām

Kā otro opciju Brauna savā rakstā min tādu starptautisku institūciju kā Starptautiskās krimināltiesas iesaistīšanu. Tai potenciāli būtu iespējams radikāļus tiesāt un pēc tam likt izciest sodu kādā no valstīm, kuras izteiktu ieinteresētību tos uzņemt. Tomēr krimināltiesas galvenā tiesnese Fatu Bensuda ir skaidri norādījusi, ka tās pārstāvētajai institūcijai nav pietiekamas juridiskas bāzes, lai veiktu šādu radikāļu izmeklēšanu un sodīšanu. «Vēlos uzsvērt, ka, pamatojoties uz Romas statūtiem, primārā atbildība par masveida noziedznieku nodarījumu izmeklēšanu un to sodīšanu ir nacionālo varu rokās,» savā oficiāli izplatītajā paziņojumā pauž Bensuda.

Brauna arī norāda uz vēl kādu problēmu – Starptautiskā krimināltiesa pārsvarā tiesā atbildīgos par noziegumiem, kuri tiek pastrādāti pret masām. Šādā kontekstā juridiski atbildīgi varētu būt teroristu līderi, taču ne ierindas karavīri, kuri ir vairākums no mājās nākošajiem. Visbeidzot, pieļauju, ka daudzas valstis nemaz nevēlētos šādus noziedzniekus savā teritorijā uzņemt. Tas tāpēc, ka šādu bīstamu noziedznieku atrašanās kādā valstī nav patīkama tās elektorātam.

Variants Nr. 3: ļaut atgriezties, tiesāt pēc uzņēmējvalsts likumiem un veikt reintegrāciju

Šo trešo variantu Brauna uzskata par vislabvēlīgāko, neskatoties uz tā prāvajiem trūkumiem. Piemēram, tas rada ievērojamus drošības riskus. Galu galā – ja izvēlējās pievienoties radikāļiem vienreiz, vai ir garantija, ka to nedarīs otro reizi? Vēl jo vairāk – vai ir garantija, ka šis cilvēks, atgriezies mājās, neveiks teroristiskas darbības? Nenoliedzami, ka šādu scenāriju būtu ārkārtīgi grūti pārdot cilvēkiem, no kuriem ir atkarīgas politiķu balsis.

Lektore arī norāda, ka šeit varētu būt novērojamas arī atsevišķas juridiskas grūtības. Piemēram, vai mēs varam apgalvot, ka visi, kuri ceļoja uz tādām valstīm kā Sīrija un Irāka, kvalificētos kā «ārvalstīs esoši teroristiski karotāji» (atbilstoši ANO Drošības padomes rezolūcijai 2178)?

Lektore norāda, ka daži uz turieni doties bijuši spiesti (piemēram, sievietes un bērni, kuru galvenais maizes pelnītājs ir devies cīnīties par «Islāma valsti»).

Papildus tam daži no «Islāma valsts» rindās esošajiem cilvēkiem ir organizācijai palīdzējuši ar nevardarbīgiem līdzekļiem.

Ņemot vērā šo karotāju lietu biežo sarežģītību, valstu tiesu varām būtu nepieciešams veikt nopietnu juridisku izpēti, kura prasītu ievērojamu laiku. Nav arī skaidrības par to, vai šādus cilvēkus būs iespējams veiksmīgi reintegrēt. Neskatoties uz to, ka pret tiem tiktu pabeigts tiesas process, sabiedrībā nenoliedzami saglabāsies dažādi aizspriedumi.

Tomēr šādai pieejai ir sava sudraba maliņa. Tā efektīvi ļauj parādīt musulmaņiem, ka Eiropas sabiedrībām tie nav vienaldzīgi un ir iespējams grēkus nožēlot, lai turpinātu dzīvot pilntiesīgu dzīvi. Tas noteikti samazina risku, ka «Islāma valsts» naidpilnā ideoloģija atradīs jaunas dzirdīgas ausis un tiks nodota tālāk nākamajām paaudzēm, apgalvo Brauna.