Kad trešdienas rītā sieva ierosināja, ka mums ar meitu vajadzētu doties pabraukāties ar velosipēdiem, kategoriski iebildu, jo nevēlējos, lai kāds nodomā, ka mēs piedalāmies “kritiskajā masā”. Principā, šī ir vienīgā diena gadā, kad man ir patiess kauns par to, ka mājās ir velosipēds, kuru mēdzu lietot ikdienā.
“Kritiskā masa” ir ikgadējs velosipēdistu protesta brauciens, kura mērķis ir pievērst uzmanību velosipēdistiem un sliktajai veloinfrastruktūrai galvaspilsētā. Valsts policija jau vairākus gadus centusies pierunāt organizēt šo pasākumu saskaņoti, lai būtu iespējams slēgt satiksmi un nodrošināt pasākuma drošību, proti – pilnvērtīgi izmantot pilsētas infrastruktūru –, tomēr noteikumi, acīmredzot, ir lieta, ko velosipēdisti nevēlas ievērot ne tikai uz ielām, bet arī organizējot pasākumus.
Sekojoši, tā vietā, lai droši brauktu pa saskaņotu maršrutu, laicīgi brīdinot autovadītājus par satiksmes ierobežojumiem un dodot iespēju pasākumu doties apskatīt arī tiem pilsētas iedzīvotājiem, kas ikdienā pārvietojas kājām vai sabiedrisko transportu, milzīgs skaits velosipēdistu dodas nezināmā virzienā, ne tikai ignorējot satiksmes noteikumus un veselā saprāta normas, bet arī pilnībā bloķējot jebkādu citu satiksmi savā ceļā.
Pats šo burvīgo pasākumu vēroju Brīvības un Lielvārdes ielu krustojumā, kur visapbižotākā pilsētas infrastruktūras daļa pilnībā nobloķēja Brīvības ielu, aizšķērsojot brauktuvi ar velosipēdiem, lai savas 20 minūtes krustojumu varētu haotiski šķērsot uzmanību alkstoši “protestētāji”. Kas interesanti – turpat blakus stāvēja policijas ekipāža, kura uz šo reaģēja nekādi, ļaujot domāt, ka noteikumus neievērojošās ļaužu masas ignorēšana ir pieņemta jau policijas vadības līmenī, tādējādi veidojot ikgadēju precedentu turpmāk jebkuram rīkot nesaskaņotus publiskus pasākumus, kas ietver patvaļīgu satiksmes bloķēšanu un ceļu satiksmes noteikumu ignorēšanu. Gara acīm jau redzu autovadītājus, kas brauc pa trotuāriem un veloceliņiem, lai protestētu pret slikto infrastruktūru un viss skaisti – mērķis taču tik cēls.
Savukārt, ļaunie un agresīvie autovadītāji, kas ir lielākais velosipēdistu bieds, mierīgi nogaidīja, kamēr veloplūsma izbeidzas un pat netaurēja uz satiksmes dieviem, kas bija sastājušies pāri visai brauktuvei. Tas liek aizdomāties – vai “kritiskās masas” protests sasniedz savu mērķi? Vai uzvešanās kā kretīnam ir īstais veids, ar kuru pievērst sev uzmanību? Vai tas, ka noteikumus neievērojošs velosipēdistu bars aptur satiksmi, jebkādā veidā palielinās autovadītāju cieņu pret viņiem ikdienā? Tā kā šāds pasākums notiek jau vairākus gadus – vai iepriekšējie braucieni ir likuši Rīgas domei aizdomāties un sākt sakārtot veloinfrastruktūru? Vai pēc šīs trešdienas kaut viens autovadītājs mīlēs velosipēdistus vairāk? Šeit būtu vietā citēt kādas Singapūras Satīna dziesmas nosaukumu, tomēr izteikšos pieklājīgāk – domāju, ka nē.
Manuprāt, noteikumu pārkāpšana, lai pievērstu uzmanību problēmai, ir gluži kā sekss, lai cīnītos pret nevainības zaudēšanu. Tas ir kā piekaut pret vardarbību vai kakāt uz ielas, lai protestētu pret sabiedrisko tualešu neesamību. Tas ir kā izrakt bedres uz Čaka ielas, lai protestētu pret slikto ielu stāvokli. Kā izaudzināt savu bērnu par analfabētu, lai cīnītos pret rindām bērnudārzos. Tas ir kā kristīties, lai protestētu pret bērnu izmantošanu baznīcā. Kā dedzināt riepas protestā pret gaisa piesārņojumu. Kā braukt pa pilsētu uz 130 km/h, lai cīnītos pret ātruma pārkāpējiem. Varētu šādi turpināt visu dienu, bet pieņemu, ka mana doma ir pietiekami skaidra.
Paši velosipēdisti noteikumu pārkāpšanu šajā dienā izskaidro pavisam vienkārši – atsaucoties uz to, ka autovadītāji noteikumus pārkāpj katru dienu, bet viņi – tikai šo vienu reizi gadā. Tā ir klasiska latvieša domāšana – tas nekas, ka es nedaudz zogu, ja citi zog vairāk. Tieši šāda veida domāšana ir tā, kas novedusi mūs visus pie nelietojamas infrastruktūras. Vēl kāds intelektu nesaticis indivīds, atļāvās “kritisko masu” salīdzināt ar Dziesmu svētku gājienu. Sitiet mani nost, bet tiešām neatceros nevienu Dziesmu svētku gājienu, kurš iepriekš nebūtu saskaņots, un kurā svētku dalībnieki uz labu laimi klīstu apkārt pa pilsētu, paši noslēdzot ielas.
Rezumējot – jā, Rīgas infrastruktūra ir zem katras kritikas, tā ir nejēdzīga gan velosipēdistiem, gan gājējiem, gan autovadītājiem, pilsētas dome pēdējo gadu laikā darījusi nožēlojami maz, lai situāciju kaut vai nedaudz uzlabotu. Bet šāda uzstādījuma protesta braucieni šauj garām mērķim un tā vietā, lai dotos uz cilvēcīgi organizētu pasākumu, ieraudzītu tajā smaidīgus velosipēdistus un nodomātu: “Hei, izskatās, ka braukt ar velo patiesībā ir diezgan forši”, veloentuziasti ar “kritisko masu” nodrošināja to, ka tagad viņus ienīst krietni lielāks skaits ne tikai autovadītāju, bet arī gājēju un sabiedriskā transporta lietotāju. Es pat nedaudz sāku ienīst savu velosipēdu.
