Deviņus gadus vecajiem Raulam, Tomasam un Tobijam datorspēles nav prātā, viņi Barselonas ielās “iznesuši” stāstu par monstru Morgadonu, kurš dzīvo Ugandā un esot iznīcinājis pilsētu, tā viņi stāsta. Monstra likteni tagad jāizlemj nejaušiem garāmgājējiem, viņiem jāpabeidz šis brašās trijotnes sacerētais stāsts.

Rauls, Tomass un Tobijs Grāmatas un rozes svētku ietvaros aicina garāmgājējus pabeigt pašu sacerēto stāstu par monstru Morgadonu.

FOTO: TVNET

Ar nedaudz citu variāciju par monstru tēmu, tikai ar mītiski cēlu pieskaņu, saistās katalāņu mīļākie svētki, kas norisinājās 23. aprīlī, un kuriem par godu dzimis arī “Ugandas monstrs”. Sant Jordi jeb latviski tā būtu Svētā Jura diena, ko dēvē arī par Grāmatas un rozes svētkiem, daudziem katalāņiem svinamo dienu grafikā izkonkurē pat Ziemassvētkus. Tāda kā “intelektuāļu Valentīna dienu”, kad mīļotajiem tiek dāvinātas nevis sarkanās plīša sirdis un šokolādes, bet roze un grāmata. Leģenda stāsta, ka katalāņu aizbildnis Svētais Juris šajā dienā esot izglābis princesi no pūķa nagiem, bet tautu - no tumsonības. Vietā, kur ievainotā pūķa asinis skārušas zemi, uzplaukusi sārta roze.

23. aprīlī ierasti tūristu pārpildītajās Barselonas ielās vairs nav vietas, kur nokrist pat ipod austiņai, tās pārpludinājuši rožu un grāmatu tirgotāji, kurus nelielajos stendos ielenc cilvēku masas, kādas Latvijā redzamas vien Dziesmu un deju svētkos. Tā tas ir katru gadu. Tomēr pēdējos divus gadus šīs svinības Katalonijā ir citādākas. Katalonijas karogam šajā dienā daudziem ir plašāka nozīme, nekā tikai reģionālās kultūras un tradīcijas svinēšana. Daudzi pie drēbēm sprauž dzeltenu rozi vai lentu, tā pieprasot atbrīvot no ieslodzījuma separātisma kustības līderus, kurus Spānija uzskata par kūdītājiem uz nemieriem, bet liela daļa katalāņu - par neatkarības cīnītājiem un varoņiem.

Spānija ir viena no pasaulē decentralizētākajām valstīm - ar 17 autonomajiem apgabaliem, dažādām valodām. Vēsturiskais autonomais reģions Katalonija ir tās pērle.Ar savu valodu un kultūru tā aizņem 6,3% no Spānijas teritorijas, 16% no Spānijas iedzīvotāju skaita. Te dzimuši pasaules dižākie un trakākie ģēniji -  Salvadors Dali, Antonio Gaudi, Žuans Miro, Monserata Kavaljē, virkne dzejnieku, rakstnieku.

Katalonijai vienmēr bijušas sarežģītas attiecības ar Madridi. Spānijas diktators Fransisko Franko savas valdīšanas laikā no 1939. līdz 1975. gadam likvidēja Katalonijas autonomiju, veica plašus politisko aktīvistu arestus un nošaušanas, apspieda katalāņu valodu. Tas atstāja neizdzēšamas rētas, kuras joprojām nav aizmirstas.

FOTO: TVNET

Skotijas 2014. gada referendums par atdalīšanos no Lielbritānijas, kaut arī izgāzās, iedvesmoja katalāņus tāpat kā (kaut ar pavisam cita rakstura vēsturisko kontekstu) Baltijas valstu neatkarības centieni. Katalonijas valdība 2017. gada 1.oktobrī sarīkoja referendumu, kurā vairums dalībnieku atbalstīja Katalonijas neatkarību, un reģionālais parlaments 27.oktobrī nobalsoja par neatkarības pasludināšanu no Spānijas. Spānija drīz pēc ta atbildēja ar tiešas pārvaldes atjaunošanu Katalonijā.

“Šis nav Spānijas iekšpolitikas jautājums, tā ir visas Eiropas Savienības problēma,” portālam TVNET saka Katalonijas premjers Kims Torra.

Spānijas valdības nestabilitāte Eiropai par labu nenāk. Ja Madride nepiekāpsies katalāņu prasībām par jaunu referendumu, neatkarību atbalstošās partijas varētu neapstiprināt jauno premjeru. Spānijas parlamenta vēlēšanās uzvarēja premjerministra Pedro Sančesa centriski kreisā Sociālistu partija, taču varas saglabāšanai tai būs vajadzīgi koalīcijas partneri. Turklāt šīs bija jau trešās nacionālā parlamenta vēlēšanas četros gados un Madrides un Katalonijas dialogs šobrīd nonācis strupceļā.

Katalonijas premjers Kims Torra.

FOTO: TVNET

“Mans dialogs ar [līdzšinējo]  Spānijas valdības vadītāju Pedro Sančesu vienmēr bijis viens un tas pats – es kā situācijas risinājumu piedāvāju referendumu par Katalonijas neatkarību, un viņš vienmēr atbild, ka tas ir neiespējami. Es piedāvāju uzlikt uz papīra Katalonijas un Spānijas piedāvājumu situācijas risinājumam. Spānijai šāda piedāvājuma nav. Ja tāda ir sociālistu partijas pārstāvja atbilde, tad varat iedomāties, kāda atbilde ir citiem,” skaidro Torra, atgādinot, ka “mūsu kolēģi par savām idejām šobrīd atrodas cietumā, tiek pieprasīta sešu miljonu eiro drošības nauda viņu atbrīvošanai. Tas notiek sociālistu valdības vadībā. Nekas nav mainījies, represijas Katalonijā nav beigušās. Tāpēc tik svarīgas bija Spānijas parlamenta vēlēšanas, tāpēc tik svarīgas ir  [gaidāmās] Eiropas Parlamenta vēlēšanas.”

 Separātistu kustības līderus šobrīd tiesā prāvā, kura Katalonijā tiek raidīta tiešraidē un kuru skatās daudzas ģimenes, taču sabiedrība ir sašķeltāka nekā jebkad. Daļa katalāņu, kas uzskata sevi par savas tautas patriotiem, bet neatbalsta atdalīšanos no Spānijas, vēlas saprast konflikta cēloņus.

Katalāņu žurnāliste un rakstniece Džemma Nierga

FOTO: TVNET

Žironā dzimusī katalāņu žurnāliste un rakstniece Džemma Nierga Grāmatu un rožu dienā prezentē savu jauno grāmatu "Trīs dienas cietumā" (Tres dies a la presó: Un diàleg sense murs) par Katalonijas neatkarības kustības atbalstītāju, sabiedriskās organizācijas "Omnium Cultural" vadītāju Džordi Kuišaru, kurš atrodas ieslodzījumā. Grāmata ir trīs dienu laikā  aiz cietuma sienām tapušu interviju apkopojums. Nierga atbalsta Spānijas vienotību taču savā grāmatā cenšas izprast, kā Katalonija nonākusi līdz separātismam.

"Es centos saprast, kas ir šis cilvēks, kāda ir viņa dzīve cietumā, kur viņš atrodas jau pusotru gadu. Kuišars ir cilvēks, kurš vienmēr cīnījies pret varu un šobrīd viņam šīs varas iemiesojums ir Spānijas valdība. Personīgi es nejūtu, ka Madrides vara ierobežotu manu brīvību, bet daudzi tā uzskata," skaidro Nierga.

Pretējās domās ir žurnāliste Monserata Radigales (Montserrat Radigales). Viņa ir pārliecināta ka demokrātijas kvalitāte Spānijā ir ievērojami pasliktinājusies un viņai par to ir kauns.

“Šis ir politisks konflikts un politiskam konfliktam nepieciešams politisks risinājums. Bez tiesas prāvām, bez arestiem un cietumiem, pret cilvēkiem, kas tikai aicinājuši uz miermīlīgām demonstrācijām. Esmu piedzīvojusi Franko režīmu un man jāsaka, ka nedomāju, ka kādreiz vēl ko tādu piedzīvošu. Šī tiesas prāva nav taisnīga un šiem cilvēkiem nevajadzētu atrasties cietumā. Tas ir ārpus visa, ārpus Katalonijas neatkarības centieniem,” uzsver Radigales, kura uzskata, ka vienīgā izeja no situācijas ir referendums.

Kaut arī lielākā daļa Katalonijas iedzīvotāju piekrīt, ka cietums un tiesas prāva demokrātiskā valstī nav pieļaujama, domas par neatkarību un konflikta atrisinājumu dalās.

“Manuprāt, šim konfliktam nav atrisinājuma. Spānijas valdība nevar sagraut [Katalonijas] neatkarības kustību, jo tā ir ļoti jaudīga. Tajā pašā laikā [Katalonijas] neatkarības kustība nav pietiekami jaudīga, lai galarezultātā panāktu Katalonijas neatkarību,” TVNET stāsta katalāņu  žurnālists un rakstnieks Andrē Klarets (Andreu Claret).

Klarets savulaik aktīvi iesaistījies cīņā pret Franko režīmu,  sniedzis reportāžas no dažādu pasaules reģionu konfliktzonām -  bijis arābu valstīs tā dēvētā “arābu pavasara” laikā, Balkānos, Latīņamerikā. Klarets pats saka, ka viņam ir pietiekami liela pieredze, lai to apgalvotu.

“Ja konfliktā nav uzvarētāju, tad vienmēr ir zaudētājs. Un zaudētājs šajā gadījumā var izrādīties katalāņu sabiedrība, kas tiek šķelta, un kura var zaudēt cīņu, kas bija vēl pirms šī konflikta. Esmu ļoti nobažījies par katalāņu valodu, kas ir mana dzimtā valoda, un kura nonākusi Spānijas - Katalonijas konflikta centrā.”

Klarets uzskata, ka esošajā situācijā vainojami paši katalāņi un notikumu attīstība ne tikai bija prognozējama, bet par to brīdināti arī neatkarības kustības līderi, kuri tomēr izvēlējušies turpināt iesākto.

“Ļoti labi atceros pusdienas, uz kurām mani uzaicināja [bijušais Katalonijas valdības vadītājs Karloss] Pudždemons, tās notika  neilgi pirms 2017. gada septembra notikumiem, kad neatkarības cīnītāji izlēma “iet uz priekšu”, kas nozīmēja mainīt demokrātijas likumus. Man jautāja viedokli, kāda varētu būt Eiropas reakcija. Mana nostāja bija ļoti skaidra – ja dosieties uz Eiropu un teiksiet, ka katalāņi nobalsoja par neatkarību, viņi atbildēs, “labi, viņiem bija tādas tiesības.” Bet, ja paziņosiet, ka “mums liedz balsot, tāpēc mēs mainām likumus un vienpusīgi nobalsojam par neatkarības pasludināšanu no Spānijas”, Eiropa pret to iebildīs. Un tie nebūs tikai Briseles birokrāti un likuma kalpi. Daudzi eiropieši būs nobažījušies, īpaši vācieši. Pudždemons man atbildēja, ka labi saprotot manu nostāju, taču viņš nevarot “iet pret savas tautas gribu”. Pudždedoma kļūda bija, ka vienpusējā ceļā tika pasludināta Katalonijas neatkarība. Tas nebija taisnīgi, jo, lai mainītu Katalonijas statusu, nepieciešamas ¾ parlamenta atbalsta, nevis tikai neliela vairākuma. Spānijas valdībai tas deva alibi represijām,” savu skatījumu uz notiekošo skaidro Klarets.

Viņš ir skeptiski noskaņots pret veidu, kādā Katalonijas neatkarības cīnītāji izvēlējušies pieprasīt atdalīšanos no Spānijas.

“Katalāņiem ir problēma – mēs esam tauta, bet neesam valsts. Un vairums katalāņu nesaprot, kas ir valsts. Es teicu Pudždemonam, lai rēķinās, ka gadījumā, ja viņš izlems “iet uz priekšu”, Spānijas valdība neatkarības kustību apspiedīs ielās. Es minēju, ka,  iespējams, ielās būs pat tanki. Vairums manu draugu, neatkarības atbalstītāju, toreiz uzskatīja – ļoti labi, ja Spānijas valdība pielietos represijas, Eiropa būs mūsu pusē un galu galā neatkarība būs ar roku aizsniedzama. Tā bija lielākā kļūda.

Jo eiropieši nekad nepieņems procesu, kas nav demokrātisks saskaņā ar Eiropas likumdošanu. Un tas daudziem cilvēkiem Katalonijā deva maldīgu priekšstatu, ka neatkarība ir rokas stiepiena attālumā. Ka neatkarības iegūšana ir viegla un par baltu velti.

Pusotra miljona, divi miljoni cilvēku [saskaņā ar Katalonijas reģiona datiem neatkarības referendumā piedalījās 43% jeb 2,3 miljoni balsstiesīgo iedzīvotāju, no kuriem 90% pauda atbalstu neatkarībai] bija absolūti pārliecināti, ka neatkarība ir iespējama pēc Katalonijas parlamenta pieņemtā likuma [par referenduma rīkošanu] 2017. gada 7. septembrī. “

Klarets toreiz ieteicis Pudždemonam mainīt likumus Spānijas līmenī, kas ir garš un sarežģīts process vienas, divu, trīs paaudžu garumā, jo Spānijas parlamentā nav Katalonijas neatkarības atbalstītāju vairākuma.

Andrē Klarets:

“Ja nemaina likumus, nepietiek ar diviem miljoniem cilvēku ielās. Paskatieties uz Slovēniju. Katalonijas [jaunais] premjers [Kims] Torra saka, ka mēs gribam sekot “Slovēnijas modelim”. Par Slovēnijas neatkarību nobalsoja 99% Slovēnijas parlamenta. Katalonijā ir citādi, parlaments ir sešķelts ar 53 pret 47. Nekad neaizmirsīšu, ko man savulaik teica Katalonijas autonomā apgabala valdības prezidents Džordi Pužols [vadīja reģionu no 1980. līdz 2003. gadam]. Viņš neatbalstīja reģiona atdalīšanos. Viņš uzskatīja, ka, neskatoties uz to, ka vairums katalāņu ir par Katalonijas neatkarību, mēs šo cīņu zaudēsim. Es jautāju kādēļ? Viņš atbildēja kaut ko, ko es nekad neaizmirsīšu. Viņš teica “jo viņu ir vairāk nekā mūsu”. Viņš runāja par katalāņu sabiedrību Spānijā, par to dažādību. Katalāņi nav tikai Barselona, tā ir ļoti dažāda. Pužols toreiz baidījās, ka viena katalāņu sabiedrības daļa tiks pretnostatīta otrai. Tās bija pamatotas bažas. Pužols aizstāvēja katalāņu valodu,  aizstāvēja vienotu katalāņu sabiedrību, jo viņš bija pārliecināts, ka bez katalāņu sabiedrības vienotības mēs varam zaudēt cīņu. Šodien bija Rozes un grāmatas diena Katalonijā. Skaista, vai ne? Bet vai jūs zināt, ka katru gadu Katalonijā tiek pārdoti tikai 34% grāmatu katalāņu valodā, pārējās ir spāņu valodā? Neaizmirstiet valsti, kurā mēs dzīvojam!”

Klarets uzsver, ka īstermiņā šim konfliktam nav risinājuma - viņaprāt būs konflikta iesaldēšana, vairāk nekā puse katalāņu paliks pie vēlmes pašnoteikties un vairums spāņu atbalstīs dažādas labējo partijas vai sociālistu partijas, kas ir pret kataloņu tiesībām uz pašnoteikšanos. Žurnālists uzskata, ka neatkarības cīnītāji ir zaudējuši cīņu un “kad zaudē cīņu un to nesaproti, pastāv risks, ka tiks sperti kļūdaini nākamie soļi”.

"Es piekrītu tam, ka šis ir politisks konflikts, kuram nepieciešams politisks risinājums. Tam nav risinājuma ar tiesas prāvu, tanku palīdzību, kas risinājumu nenesīs. Taču, ja gribam  neatkarību, Spānijas valdība to mums nedos.

Ir divas iespējas – valsts kļūst neatkarīga, jo kāds šo neatkarību pieškir, kā tas ir Slovākijas gadījumā, vai arī tu esi tik stiprs, lai šo neatkarību paņemtu. Citu iespēju nav. Mums jānoliek malā neatkarības ideja, jo šobrīd tā vienkārši nav iespējama un jāliek galdā visi politiskie piedāvājumi, kas ilgākā laika periodā pavērs jaunas iespējas."