Zaķusalas televīzijas tornis toreiz, tagad un nākotnē

Zaķusalas televīzijas tornis īsi pirms rekonstrukcijas uzsākšanas.

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

Rīga ir brīnumaini skaista pilsēta. Īpaši no gaisa vai televizorā. Televizora tagad gan daudziem nav, tāpēc vislabāk Rīgas skaistumu baudīt no kāda torņa, piemēram, televīzijas torņa. Ironiski, vai ne? Tiesa, torni tūliņ restaurēs, tāpēc cilvēkiem tajā viesoties kopš 4. maija vairs nav ļauts. Ļaudīm tagad nāksies pirkt televizoru un uz Rīgu skatīties, kā saka, attālināti. Vai arī viņi būs spiesti kāpt uz Latvijas Zinātņu akadēmijas jumta, riskējot ar iekrišanu ezotērikas tīklos. Tomēr var arī izlasīt šo rakstu, jo es vēl paspēju uzbraukt tornī, tiesa, ne tika augstu, lai tiktu Olimpā.

Patiesi, no kuras gan citas vietas būtu ērtāk uzrāpties Olimpā, ja ne no augstākās celtnes Eiropas Savienībā – 368,5 metrus augstā Zaķusalas televīzijas torņa! Diemžēl nevar, jo augstāk par torņa apmeklētājiem paredzēto skatu laukumu nevienu mirstīgo nelaiž. Lai arī tas nedaudz sarūgtina un krūtīs iedveš nelielu, tomēr derdzīgu vilšanās sajūtu, skats uz siltā pavasara saulē pielieto Rīgu un Daugavu pat no relatīvi zemu esošā skatu laukuma ātri vien atkal sajūsmina sirdi.

Zaķusalas televīzijas tornī pirmo un līdz šim vienīgo reizi biju uzbraucis sen atpakaļ pamatskolas ekskursijas laikā. Toreiz torņa vestibilā pirmo reizi mūžā redzēju īstu slavenību no televizora – Ansi Bogustovu. Miglaini atceros arī braucienu ar funikulieri, kas atšķirībā no lifta pa torņa kāju uz augšu brauc slīpi. Tomēr vairāk no ekskursijas neko neatceros. Īpaši no atmiņas pagaisis ir skats uz Rīgu, jo slavenības un funikulieris, kā izrādās, tolaik bija svarīgākas lietas par skatu uz man galīgi nepazīstamu pilsētu.

FOTO: TELEVĪZIJAS TORNIS ĪSI PIRMS REKONSTRUKCIJAS UZSĀKŠANAS.

Tagad gan, draugi, tagad manu uzmanību nespētu novērst pat televīzijas torņa funikulierī sastapts Jānis Domburs. Nē, nē, es pat acis nenomirkšķinātu, ja mani torņa vestibilā garām paietu Inga Spriņģe. Tagad es gribēju redzēt Rīgu no augšas, paskatīties, vai varu saredzēt savu māju, iebakstīt ar pirkstu stiklā un čukstēt: “Rau, mana darbavieta,” paskatīties kā mirdz Daugava un aplēst, diez cik ilgs sanāktu brīvais kritiens no vietas, kur stāvu un, vai labi gribot, būtu iespējams mīksti piezemēties Daugavā nevis krūmos.

Iespēju realizēt savus sapņus man īsi pirms torņa slēgšanas sniedza Latvijas Valsts radio un televīzijas centra korporatīvās komunikācijas daļas vadītāja Vineta Sprugaine, kura ļoti laipni izvizināja ar funikulieri, pastāstīja par to, kas tagad notiks ar torni, un ļāva cik uziet skatīties pa logu uz Rīgas māju jumtiem.

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

Pirms pastāstīt par redzēto, būtu vērtīgi ieskicēt galvenos pieturas punktus televīzijas torņa vēsturē, lai, kā saka, sabiezinātu ūdeni. Tātad, kā vēstīts Latvijas Valsts radio un televīzijas mājaslapā: “Televīzijas tornis ir ne vien augstākā celtne Baltijā, augstākais TV tornis visā Eiropas Savienībā un, nenoliedzami, nozīmīgs pilsētbūves objekts ar lielu vēsturisko nozīmi, bet arī Latvijas TV un radio apraides mugurkauls un starptautisks tehnoloģiju un sakaru centrs.”

Torņa celtniecība tika sākta 1979. gadā un ilga 5 gadus. Pēc tam vēl vairākus gadus ilga torņa aprīkošana un tikai 1986. gada 30. decembrī no torņa tika uzsākta pastāvīga televīzijas signāla pārraide.

FOTO: TELEVĪZIJAS TORNIS CELTNIECĪBAS UN BARIKĀŽU LAIKĀ.

Interesanta ir torņa celtniecības metode, proti, zem katra torņa balsta 24 līdz 27 metru dziļumā ar īpašu tehniku tika “ievibrēti” tā saucamie čaulpāļi jeb dzelzsbetona caurules, kas tika balstītas uz dolomīta slāņa un vēlāk piepildītas ar betonu. Pēc tam no Čeļabinskas ar dzelzceļu pienāca torņa metāla posmi, kas tika ļoti rūpīgi sametināti un ar celtni uzcelti augšā. Pateicoties rūpīgai metinājuma vietu pārbaudei un citiem drošības pasākumiem, tornis tika samontēts ar ļoti augstu precizitāti - novirzes no projekta ir mērāmas vien dažos milimetros.

Nozīmīgi zināt, kā tika montēta torņa antenas daļa. Piemēram, Ostankinā un citos Padomju Savienībā veidotos torņos antenas daļu veidoja pa daļām, kuras pēc tam ar krānu cēla augšā. Tomēr Zaķusalas torņa antenas montāžā tika izmantota unikāla metode – antenas daļas tika pilnībā sametinātas uz zemes un montēšana notika ačgārnā secībā – no apakšas uz augšu.

FOTO: Publicitātes foto

Rezultātā Rīgas radio un televīzijas tornis ir augstākā konstrukcija Eiropas Savienībā un trešais augstākais TV tornis Eiropā. Par to augstāks ir tikai Ostankinas televīzijas tornis Maskavā (540,1 m) un Kijevas televīzijas tornis (385 m).

Jāsaka, ka es, piemēram, lepojos ne tikai ar mūsu televīzijas torņa vareno garumu, bet arī ar to, cik labi tas iekļaujas Rīgas ainavā. Diez vai kāds spētu iedomāties Rīgu bez trīskājainā, milzīgā torņa, kas katram tā vērotājam liek justies lepnam, ka viņš pieder pie tās pašas radību sugas, kas spējušas radīt šādu brīnumu.

Tieši tāpēc ir jāpriecājas, ka tornis nu būs slēgts un piedzīvos tik nepieciešamo rekonstrukciju. Nav noliedzams, ka torņa apkārtne, tā eksterjers un interjers kliedz pēc nelielas “uzpucēšanas” un zināmām izmaiņām, lai uzturēšanos tornī padarītu patīkamāku gan tā darbiniekiem, gan viesiem. Tas, kā tornis un tā apkārtne izskatīsies pēc aptuveni četriem gadiem arī nav jāzīlē – lūk, torņa pārbūves vizualizācijas video, kas nākotnes ainu padara visai gaišu un simpātisku.

VIDEO: TELEVĪZIJAS TORŅA REKONSTRUKCIJAS VIZUALIZĀCIJA

Ir patīkami apzināties, ka jau relatīvi drīz līdz televīzijas tornim varēs tikt bez tanka vai laivas palīdzības, kā arī neuztraukties par to, kurā alā jālien iekšā, lai varētu tajā iekļūt iekšā.

Goda vārds, kamēr es sazīmēju, kā tornim tikt klāt, nekāpjot pāri sētai, pagāja krietns laiciņš. Tomēr pūles vainagojās ar panākumiem un īsta pētnieka prieku, kad iegāju savdabīgajā, senām vitrāžām rotātā tunelī, kura galā, paldies dievam, mirdzēja gaisma. Mežonīga caurvēja nests, es izkāpu no pazemes un beidzot nonācu tornī. Jutos maķenīt kā Dante, kurš izplosījies pa elli, caur šķīstītavu steigšus dodas, ja ne uz Olimpu, tad vismaz uz paradīzi.

Šķīstītavā jeb torņa vestibilā jūtama varena pagātnes elpa, kas aizķērusies monolītajos krēslos un dīvānos, kuri izvietoti gar sienām. Savukārt pelēkā granīta grīda atsauc atmiņā padomju laikos būvēto skolu, poliklīniku un citu iestāžu drūmo neviesmīlību.

Beidzot funikulieris milzīgā, bet nejūtamā ātrumā uzrauj mani augšā uz paradīzi, no kuras kā Dievs augstprātīgi varu vērot visu lielpilsētu un izlemt cilvēku likteņus. Tiesa, pēc piecām minūtēm sāk kļūt garlaicīgi, jo – cik tu ilgi skatīsies pa logu? Mācētu lidot, būtu cita lieta, bet te, sēdi un skaties uz pilsētas ainavu kā tādu pastkarti. Cilvēkus redzēt nevar, likteņus ietekmēt ne tik. Tāpēc jāsāk pētīt iekštelpas. Vairākas durvis aiz kurām, šķiet, slēpjas kaut kādas tehniskās telpas, tā pati monolītā padomju grīda un ar koka paneļiem apsistās sienas. Un viss. Arvien vairāk kārojas doties augstāk, rāpties pa kāpnēm, aptaustīt antenas, redzēt pasauli no torņa smailes. Nē. Mirstīgajiem to nedrīkst. Sasodīts.

Kad acis vēl papriecētas pie nākotnes torņa modelīša, izpētītas informatīvās fotogrāfijas pie sienām, sešas reizes apriņķota telpa un deguns iebāzts visos logos, nākas braukt lejā, atstājot torni meistaru rokās.

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

Prom no Zaķusalas nemaz tik ātri nesanāk tikt, jo nākas krietnu brīdi gaidīt taksi. Tikmēr var mierīgi izpētīt torni no lejas, aplūkot antenas un novēlēt tornim drīzu un iespaidīgu atdzimšanu. Kamēr stāvu, desmit minūšu laikā tornī ieiet kādas trīs četras ģimenes, kas uzsver Vinetas Sprugaines teikto, ka apmeklētāju viņiem patiesi netrūkst. Cilvēki šeit gribot gan svinēt kāzas, gan pieminēt mirušos, vērot salūtus un atzīmēt svētkus. Ir redzams, ka nākotnē cilvēku interese par Zaķusalu un vareno torni tikai pieaugs, ņemot vērā vērienīgos apkārtnes labiekārtošanas darbus un torņa pielāgošanu viesu interesēm. Lai arī televīzija ir uz izmiršanas robežas, tomēr televīzijas tornim būs būt Saules mūžu.

Uz augšu