9. maijs – latviskāki svētki par Līgo

9. maijs

FOTO: TVNET

Pirms pāris gadiem un atstādināšanas no amata Nils Ušakovs sacīja, ka: “9. maija pasākumi Rīgā ir Latvijas, nevis padomju vai Krievijas svētki”. Nudien – šie pasākumi ir precīzi tikpat Latvijas svētki, kā jaunā gada sagaidīšana Rīgā pēc Maskavas laika un Ziemassvētku svinēšana 7. janvārī.

Varētu pat teikt, ka šie svētki Latvijai ir tikpat raksturīgi, kā tradicionālā tējas dzeršana no patvāra Līgo naktī, matrjošku ripināšana Lieldienās, publiskās pirts apmeklēšana ar ģimeni, balalaiku ansambļu uzstāšanos Dziesmu svētkos vai pirmdzimtā dēla nokristīšana par Ivanu pareizticīgo baznīcā. Iespējams – tos vajadzētu svinēt nevis Uzvaras parkā, bet gan Likteņdārzā.

Tā kā laika zonu nesakrišana iezīmēja Otrā pasaules kara beigu datuma atšķirības Rietumeiropā (8. maijs) un PSRS (9. maijs), tad saprotams, ka spītīga pieturēšanās pie devītā datuma atzīmēšanas patiesībā varētu nozīmēt kaut ko pavisam citu. Iespējams, krieviski domājošā Latvijas sabiedrības daļa 9. maijā svin nevis uzvaru pār nacismu, ko šajos platuma grādos ierasts sagaidīt dienu iepriekš, bet gan izbēgšanu no skumjas un mokpilnas dzīves Krievijā, jo šis datums aizsāka padomju laikus Latvijā, kas nodrošināja viņu iespēju pārcelties uz dzīvi šeit un pateicoties tam – nu jau labu laiku baudīt arī Eiropas Savienības sniegtās priekšrocības un labumus.

Domāju, ka tieši šī iemesla dēļ ik gadu ielās redzam brašus jauniešus BMW automašīnās, uz kurām rakstīts “НА БЕРЛИН!” (tulk.: uz Berlīni), tādējādi izrādot prieku par savām Šengenas zonas pasēm un iespējām brīvi apceļot visu Eiropu. Arī regulāri redzamais uzraksts “Спасибо деду за победу” (tulk.: paldies vectēvam par automašīnu GAZ M-20) apliecina, ka jaunieši labprāt ceļo, izmantojot vectēvu sarūpētos auto.

Devītais maijs ir brīdis, kad viņi var pamest padomju laikā būvētās mikrorajonu blokmājas, lai dotos pie Uzvaras pieminekļa, šādā veidā simboliski atkārtojot savu ierašanos Latvijā no dažādām PSRS malām, kā arī atzīmējot iespēju dzīvot civilizētā valstī, kuru nevada diktators ar apšaubāmu psiholoģisko stabilitāti. Valstī, kur valda uzskatu, vārda, reliģijas, orientācijas, pulcēšanās un visas pārējās civilizētā pasaulē pieejamās brīvības.

Arī pats Uzvaras piemineklis, manuprāt, ir simbols. Alegoriskā memoriālā ansambļa centrā esošais 79 metrus augstaiss obelisks, ko veido piecu dažāda augstuma skaldnes (gluži kā pirksti), patiesībā atgādina stilizētu gaisā izstieptu vidējo pirkstu, kas vērsts pret austrumiem. Neticu, ka tā ir vien nejauša sagadīšanās.

Vienmēr esmu centies ticēt labajam cilvēkos, tāpēc ticu, ka PSRS simbolika šajos Latvijas svētkos tiek lietota ļoti ironiski. Gluži kā SS.lv iegādātie kara veterānu ordeņi, ko pēdējos gados pie krūtīm sprauž visi, kam nav slinkums – domāju, ka šo kostīmu ideju pasākuma apmeklētāji ir aizguvuši no starptautisku popularitāti iekarojušā Helovīna. Esmu pārliecināts, ka Krievijas vēstniecība šo svētku organizatoriem piešķir līdzekļus tikai un vienīgi, lai nostiprinātu starpvalstu attiecības. Ticu, ka Georga lentīšu oranžā krāsa patiesībā simbolizē Baltijas jūras krastā izskalotu dzintaru, bet melnā – Zemgales ražīgo aramzemi. Neskaitāmie tūkstoši neļķu tiek iepirktas no vietējiem mājražotājiem un palīdz zelt mūsu tautsaimniecībai, savukārt atkritumu kalnus uz Uzvaras parku pa nakti saved kādi nezināmi valsts nelabvēļi.

Jo, ja tā tomēr nebūtu, un galvaspilsētā ik gadu pulcētos Krieviju mīlošs un pret Padomju savienību nostaļģisks ļaužu pūlis, tad man tiešām nebūtu racionāla izskaidrojuma tam, kālab gan visu šo gadu laikā viņi joprojām nav paspējuši pārcelties uz dzīvi sapņu zemē aiz Latvijas austrumu robežas. Un, ja iepriekš uzskaitītās lietas neatbilst patiesībai, tad 9. maijs tomēr nav Latvijas svētki, Nil.

Uz augšu