Nekādā gadījumā nedrīkst ļaut slīcējam sev pieskarties. Kā glābšanas riņķis var noderēt dvielis, zars vai pat tukša plastmasas pudele.
Šics vērš uzmanību uz Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta reformu, kuras rezultātā brigāde izsaukuma vietā pie attālāka ezera nonāk novēloti – kad izglābšanas iespēja jau nokavēta. Eksperts uzskata, ka problēma ir ne vien tajā, ka cilvēki neprot sniegt pirmo palīdzību, bet arī palīdzības algoritmā, ko mūsdienās vajadzētu mainīt. “Draudi inficēties ar HIV, C hepatītu un citām infekcijas slimībām attur cilvēkus sniegt pirmo palīdzību, piemēram, elpināt cietušo no mutes mutē.” Šics saka, ka peldēšanas nodarbības sterilā vidē – baseinā nav tas pats, kas peldēšanās ezerā.
Nonākot bīstamā situācija atklātā ūdenstilpē, cilvēks, kurš līdz tam peldējis tikai smalka baseina hlorētajā, gaišzilajā ūdenī ar labi pārredzamu dibenu, apjūk un nezina, kā rīkoties.
“Ja vien tā nav skautu organizācija, vai kāds treneris uzdrīkstētos ļaut bērniem peldēties ezerā?” Šics atceras, ka turēties virs ūdens bērni iemācījās, plunčājoties upē, ezerā, jūrā. Peldēšana tika apgūta spēlējoties, bet tagad peldēšana tiek pārvērsta par sporta nodarbību.
Haralds Lučkovskis saka, ka, sniedzot neatliekamo palīdzību, mediķi novērojuši, ka bieži vien slīkušajam pirmo palīdzību centušies sniegt bērni, jo “viņi ir tur, kur ir pārgalvība”.
Lučkovskis saka, ka cilvēki nezina elementāras lietas, kas “vienkārši jāzina”, - peldot dziļāk, ūdens ir aukstāks, bet aukstuma vilnis var izraisīt šoku, kas peldētāju “izsit no ierindas”.
Cilvēki nezina kā reaģēt ārkārtas situācijā, piemēram, ja kāju sarauj krampis. “Reāli cilvēks pats par sevi negrimst. Visbiežāk noslīkst, kad sākas panika un cilvēks nepareizi kustas. Ne velti vienā no pirmajām peldēšanas nodarbībām bērniem liek ievilkt elpu un sajust, ka ūdens viņus tur kā pludiņus."
Kāpēc peldēt bērnam jāiemāca, Lučkovskis skaidro vienkārši: “Mēs uzzinām, ka noslīcis bērns, sieviete, vīrietis, bet ne reizi neesam dzirdējuši, ka būtu noslīcis kaut vai rajona mēroga peldēšanas čempions. Pledētprasme darbojas!” Mediķis min piemēru: 12 gadus veci puikas vasarā skrien uz ezeru – visi, izņemot vienu.
Pārējie sauc: “Kāpēc tu nepeldies, tu ko, “mīkstais” esi?” Puika neprot peldēt, tomēr, lai neatpaliktu no pārējiem, dodas ūdenī.
“Uzskatu, ka jāapgūst trīs pamataktivitātes – peldēšana, vieglatlētika un slēpošana. Tālāk jau katrs var specializēties kā tīk.” Lučkovskis slavē peldēšanu, kas bez medikamentu lietošanas palīdzot atrisināt daudzas veselības problēmas. “Attīstās muskulatūra, saites, elpošana. Peldēšana ieteicama astmas slimniekiem, cilvēkiem, kuriem ir depresija.”
“Visi runā par drošību uz ceļiem, bet par drošību uz ūdens nelabprāt,” saka Latvijas Peldēšanas federācijas prezidents Aivars Platonovs. Pēc viņa domām, neraugoties uz biedējošo statistiku, preventīvu pasākumu un reklāmas kampaņu šajā jomā pietrūkst. Drošība uz ūdens bērniem pietiekami netiek mācīta, arī sabiedrības attieksme ir vienaldzīga.
Nevienam pat neienāktu prātā sēdēt pie automašīnas stūres un no pudeles kakliņa dzert alu. Turpretim alkohola lietošana laivā vai kuterī, atrodoties uz ūdens, reklāmās ir bieži izmantots sižets.
Sabiedrības apziņā veidojas stereotips, ka atpūta uz ūdens un alkohols ir savienojamas lietas. Tomēr bieži tas noved pie traģiska rezultāta.
Jā, noslīkt var arī nelielā baseinā, nelaimes gadījumi reizēm notiek, saka federācijas prezidents.
Vairums cilvēku neatpazīst slīkšanu, tāpēc nelaime notiek tuvinieku, draugu, baseina apmeklētāju acu priekšā.
Lai uzlabotu situāciju publiskajos baseinos, tiek identificēti “vājie punkti” un meklēti risinājumi, kas ļautu izvairīties no nelaimes gadījumu riskiem. Piemēram, baseinā nogremdējot lelli, tiek noteiktas tā sauktās “aklās zonas”, kas glābējiem ir slikti pārredzamas.
“Slīkšana nenotiek kā filmā “Titāniks” ar teatrālu kliegšanu, šļakstīšanos, mētāšanos ar rokām, raustīšanos. Tā ir kino industrija."
Cilvēki, it īpaši bērni, noslīkst klusi. Lai bērns noslīktu, pietiek ar 30 cm dziļu ūdeni.