Ja par pamatu ņemam Skandināvu definīciju, Latvijā peldēt prot tikai 15–25% iedzīvotāju, kamēr Zviedrijā – 80%, Dānijā 73% – vismaz trīsreiz vairāk nekā Latvijā.
Piemēram, Skandināvijā apmācības notiek arī brīvā dabā – upēs, ezeros, jūrā.
Somijā bērnam jāiemācās lēkt aukstā ūdenī ar drēbēm. Tas tāpēc, ka atklātās ūdenstilpēs cilvēki noslīkst, jo nezina, kā rīkoties ekstremālā situācijā.
LPF pētījumā secināts, ka daudzi cilvēki būtu gatavi mesties palīgā, lai gan deviņi no desmit palīdzēt patiesībā neprot.
Vairāk nekā 70% Zemes virsmas klāj ūdens - trīs reizes vairāk par sauszemes platību. Pirmos deviņus dzīvības mēnešus mātes vēderā mēs pavadām šķidrumā, bet pēc piedzimšanas ironiskā kārtā kļūstam par peldēšanas analfabētiem.
Pasaules Veselības organizācija (PVO) slīkšanu un noslīkšanu raksturo kā vienu no visvairāk novārtā atstātajām cilvēku drošības problēmām, kuras risinājumam pietiktu ar pavisam vienkāršiem preventīviem soļiem. Ik gadu visā pasaulē noslīkst vairāk nekā 370 000 cilvēku.
Slīcēju glābšana pašu rokās
“Neieinteresēta, formāla pieeja,” iemeslus, kāpēc noslīkušo statistika ir nemainīgi drūma daudzu gadu garumā, raksturo ārsts, reanimatologs un ekspolitiķis Mārtiņš Šics. “Pašvaldības negrib savās teritorijās redzēt neoficiālas peldvietas, lai gan tur reāli cilvēki peldas. Labākajā gadījumā kaut kur ir greizs, zālēs ieaudzis uzraksts “Peldēties aizliegts”. Tā vietā, lai noliktu stabu ar glābšanas riņķi un virvi, kas palīdzētu izglābt kādam dzīvību."
Visa atbildība tiek uzvelta “pašiem slīcējiem”, nosaucot cilvēkus par pārgalvīgiem, nezinošiem, neapdomīgiem un tā tālāk.
Šics piebilst, ka, piemēram, Skotijā pie katras ūdenstilnes ir glābšanas riņķis, kas nemaksā neko. Aprēķināts, ka viena cilvēka bojāeja tautsaimniecībai rada ap 700 000 eiro zaudējumus. Starp citu, palīdzība uz ūdens jāorganizē attālināti, izmantojot kādu palīglīdzekli.
Nekādā gadījumā nedrīkst ļaut slīcējam sev pieskarties. Kā glābšanas riņķis var noderēt dvielis, zars vai pat tukša plastmasas pudele.
Šics vērš uzmanību uz Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta reformu, kuras rezultātā brigāde izsaukuma vietā pie attālāka ezera nonāk novēloti – kad izglābšanas iespēja jau nokavēta. Eksperts uzskata, ka problēma ir ne vien tajā, ka cilvēki neprot sniegt pirmo palīdzību, bet arī palīdzības algoritmā, ko mūsdienās vajadzētu mainīt. “Draudi inficēties ar HIV, C hepatītu un citām infekcijas slimībām attur cilvēkus sniegt pirmo palīdzību, piemēram, elpināt cietušo no mutes mutē.” Šics saka, ka peldēšanas nodarbības sterilā vidē – baseinā nav tas pats, kas peldēšanās ezerā.
Nonākot bīstamā situācija atklātā ūdenstilpē, cilvēks, kurš līdz tam peldējis tikai smalka baseina hlorētajā, gaišzilajā ūdenī ar labi pārredzamu dibenu, apjūk un nezina, kā rīkoties.
“Ja vien tā nav skautu organizācija, vai kāds treneris uzdrīkstētos ļaut bērniem peldēties ezerā?” Šics atceras, ka turēties virs ūdens bērni iemācījās, plunčājoties upē, ezerā, jūrā. Peldēšana tika apgūta spēlējoties, bet tagad peldēšana tiek pārvērsta par sporta nodarbību.