Zeme, kur vēl nesen bija aizliegts šķirt laulību: Malta

Kamēr vēl maijs, ūdens jūrā auksts un liedagā iedegumu ķer tikai iebraucēji no Sibīrijas, var pabraukāt krustu šķērsu pa salu, vācot savus objektīvi subjektīvos iespaidus.

Salā ir aptuveni pusmiljons iedzīvotāju, bet 68 municipalitātes, katra ar savu domi, policijas iecirkni, pasta nodaļu, karogu... Nezinātājam pat nenojaust, kurā ielā beidzas viena teritorija un sākas nākamā. Pilsētas ir līdzīgas, ar lakoniskām kaļķakmens ēkām. Tās rotā vien krāsaini koka balkoniņi un keramiskas plāksnītes pie ieejām, visbiežāk ar kādu kristīgu sižetu. Māju adreses ir ne tikai iela un numurs, bet arī nosaukums, piemēram, “Dievmāmiņas nams 2”, “Sveicināta, Marija 7”. Dažai labai ir krāsainas koka durvis, taču citādi – nekā acīs krītoša. Tāda nu ir maltiešu mentalitāte: te gadsimtu gaitā tik daudz ir gājuši pāri dažādi iebrucēji, ka labāk nerādīt savu bagātību uz ārpusi. Aiz vienkāršās fasādes var būt īstas pilis un lielā greznībā dzīvot ārkārtīgi bagāti ļaudis, bet garāmgājējs to nekad nenojautīs.

Atliek tikai ticēt, ieejot ārēji tikpat lakoniska paskata baznīcās un ieraugot zelta, marmora un mākslasdarbu pārpilnību. Valletas Svētā Jāņa katedrālē saviļņo gan altāra skulptūra ar Jēzus kristīšanas ainu, gan Karavadžo gleznas, gan 400 unikālās bruņinieku kapu plāksnes zem kājām, gan telpiskās ilūzijas apgleznotajās griestu velvēs, kuru stūros šķiet sēžam īsti cilvēki, jo viņi taču “met ēnu”! Patiesībā arī ēna ir uzzīmēta. Tāpat ārpusē Maltas baznīcām ir savs knifiņš – ja ieraugāt, ka pulksteņi katrs savā tornī rāda citu laiku,  ziniet, tas tāpēc, lai apmānītu velnu, kurš grasās izjaukt dievkalpojumu, - nelabais apjuks un nezinās, kurš ir īstais brīdis sākt savus ļaunos darbus.

Par spīti dziļi kristīgajai videi (Valletā vien ir 22 baznīcas, visā valstī vairāk nekā 350, bet mošeja tikai viena), valoda ir arābu dialekts - ar angļu, spāņu un franču valodas ietekmi un latīņu alfabētu. Un Dievs maltiski tāpēc, protams, ir ... alla.

Mūsu gide, krieviete Alla stāsta, ka viņas paziņas telefonsarunas laikā mēdzot lepni nodemonstrēt visiem vārdu, kas parādījies telefona ekrānā: “Skatieties, man Dievs zvana!”

Otra valsts valoda ir angļu, tāpēc valsts ir ļoti populāra valodas kursu vieta ārzemniekiem. Ir taču patīkami pēc vasaras mācību stundām mesties plunčāties siltos jūras ūdeņos!

Pat Ērmanītis padotos...

Ar ko man visvairāk asociēsies Maltas Tūrisma pārvaldes viesmīlīgi nodrošinātās četras salas apmeklējuma dienas? Ar garantētu lieko svaru. Klasisko maltiešu restorāna “programmu” ziemeļeiropieša vēders nespēj pievārēt. Sākas viss ar starteri apjomīgas klasisko pusdienu porcijas izmērā (tie tev nav vis trīs zirnīši uz balzametiķa ornamentiem izzīmēta šķīvja), turpinās ar pamatēdienu, no kura labi paēduši būtu divi latvieši, un vainagojas ar saldo vai kūku, kas ir īsta putukrējuma dziļumbumba. Nu un, protams, vīns, vai alkohola nelietotājiem – vairāk nekā pusgadsimtu nemainīgi populārā vietējā limonāde Kinnie. Katrs, kas siltās zemēs ceļmalas apstādījumos liepu vietā ieraudzījis apelsīnkokus, būs līksmi norāvis oranžo augli, lai pēc brīža sodīdamies to izspļautu kā neēdamu. Maltā apstādījumu tikpat kā nav, toties no rūgtajiem apelsīniem viņi taisa manu šābrīža mīļāko dzērienu. Kinnie nav iespējams izstrēbt tādā ātrumā kā kokakolu, bet rūgtums, saldums un garšzālītes tajā ir patīkami sadziedājušies.

Ak jā, ja gribat savu pusizdzisušo telefonu uzlādēt, kamēr divas stundas rimti pusdienojat restorānā, ieteicams paņemt līdzi kontaktdakšas pārveidotāju. Maltā ir triju caurumu kontaktligzdas.

Bet ne jau vēderu, bet acis pamielot mēs šurp atlidojām!

Sliktam dziedātājam jāpiesargās

Aplūkojam klinšu arkas salas krastos, dažādas pludmales, senākas un mazāk senas pilsētiņas, cietokšņus un bastionus, sargtorni ar acīm un ausīm, ziedošu dārzu klints virsotnē, kas 16. gadsimtā bija liels brīnums, arhitektūras elementus – pirms gadsimtiem katrai mājai bija jābūt ar iekšpagalmu un lietus ūdens aku, bet pilsētnieku kazas dzīvoja dažu kvadrātmetru plašā aizžogojumā tieši priekšā parādes durvīm. Dažiem logiem priekšā esošās restītes ir ar vēderainu velvējumu lejasdaļā. Tas saucas “stāvoklī esošais logs”. Aiz režģiem savas puķes loloja smukas meitenes, bet puiši vakaros nāca dziedāt viņām serenādes. Ja jaunkundzei dziesma bija pa prātam, tā pasvieda kavalierim ziedu. Taču stāsta, ka biežāk esot mests ar podu :D

Aristokrātu namu paraugs ir lielmestra pils Valletā. Tās zālēs gan apmeklētājus apturošie aizžogojumi ir jau pāris metrus aiz durvīm, telpās var ieskatīties, bet ne tās izstaigāt. Taču tieši lielmestra pilī atrodas unikāla 18. gadsimta franču gobelēnu zāle, kuru aizliegts fotografēt. Austās ainas gan jau detalizēti var apskatīt internetā, bet godbijību, kas šai telpā pārņem klātienē, virtuālā vide nesniegs.

Turpretī kāda senākos laikos izskatījās vienkāršu maltiešu māju iekšpuse, var itin tuvu aplūkot, piemēram, Ta’Kola vējdzirnavās Gozo salā. Dzirnavas mazāk saista ar graudu malšanas stāstu (vai tad mēs dzirnavas neesam redzējuši?), cik ar senajiem dzīvojamās mājas ikdienas priekšmetiem – greznām gultām, ērtu šūpulīti, mežģīņu darināšanas uzparikti, kokvilnas apstrādes solu... Tāda normāla vidusslāņa ģimene!

Visā Maltā ir tikai viens vienīgs koka māju ciemats. Tajā pulcējas Disneja fani. Zināt filmiņu par jūrnieku Papaiju? Pat ja ne, 1980. gada filmai būvētā kinopilsētiņa nošarmē. Tā ir mīlīga, greizās mājeles slēpj jaukus interjerus. Ikviens te var kļūt par aktieri kādā epizodē un pēc tam noskatīties savu sniegumu kinoteātrītī, graužot bezmaksas popkornu. Interesanti, ka kinopilsētiņa celta no kokmateriāliem, kas importēti no Holandes un Kanādas. Maltā taču mežu nav! Papaija ciematā tiek organizēti šovi, dažādi pasākumi bērniem un notiek pat kāzas.

Savukārt mūsdienu filmu cienītāji var pacensties Maltas un Gozo salā atpazīt Troņu spēles kadros redzētas ainavas.

Mūsdienu maltieši nemēģina izskatīties īpaši kinematogrāfiski. Tā Mdinā var vizināties krāšņā zirgu pajūgā, pāri Valletas ostas akvatorijai celties tradicionālajā krāsainajā laivā, taču gan greznās karietes kučieris, gan smalkās laivas "gondoljero" būs ģērbušies... treniņbiksēs.

Visvairāk krāsaino laivu var apskatīt zvejnieku ciematiņā Marsaxlokk, kur svētdienās notiek zivju tirgus. Ostā šūpojas desmitiem peldlīdzekļu un visi uz tevi bolās ar uzgleznotām acīm uz priekšvadņa. Laivai taču jāredz, kur tā peld. Ar priekšā uzgleznotām acīm arī dažs labs maltiešu tālbraucējs ir izgreznojis savu mašīnu.

Lielākais dzīvnieks - trusis

Maltā patiesi nav krāču (jo nav arī upju, dzeramo ūdeni iegūst no jūras), nav vulkānu (tuvākais ir 97 km attālajā Sicīlijā), nav arī mežu.

Tāpēc lielākais savvaļas dzīvnieks Maltā ir trusis un uz ceļa zīmes “Uzmanību, dzīvnieki!” mums pierastā brieža vietā attēlots kaut kas līdzīgs kāmim, kurmim vai cirslim.

Bet ne tikai. Citviet pamanu, ka brīdinājumzīme, šķiet, vēsta: “Uzmanību! Šeit reizi divdesmit gados ceļu var šķērsot salas vienīgais ezis!”

Nu labi, es mazliet pārspīlēju... Kaut kas no dzīvās dabas jau te mitinās. Maltā ir 85 endēmiskas floras un faunas sugas, bet tās visas ir sīkuļi – kukaiņi, ķirzakas... Pat putnus savā četru dienu uzturēšanās laikā dzirdēju tikai divreiz – galvaspilsētā Valletā un zem megalītu tempļa jumta.

Ceļi ir šauri un ar “nepareizās puses” satiksmi. Uz jautājumu, kāpēc Maltā nelieto motorollerus kā Itālijā, jo tas taču varētu mazināt sastrēgumus, gide atbild, ka ceļu šaurības dēļ tas ir pārāk bīstami. Velobraucējam iesaistīties satiksmē uz ielas vispār līdzinātos pašnāvībai. Statistika liecina, ka ceļu satiksmes negadījumos Maltā ir pa līķim ik trijās nedēļās. Atgādinājumi par to ir acis krītoši: Latvijā avāriju vietās mēdz likt puķes un sveces, maltieši ir gājuši tālāk. Nav nekāds brīnums pie māju sienām pieskrūvētas ieraudzīt memoriālas akmens plāksnītes: “Te, uz šī stūra tajā un tajā gadā 26 gadu vecumā satiksmes negadījumā gāja bojā Čārlijs/Džims/Paolo...” Vai arī ārpilsētas lielceļu malās mazus altārīšus ar tādu pašu vēsti. Tas tomēr nekavē maltiešus sēsties pie stūres pēc vairāku vīna glāžu iztukšošanas.

Visa Maltas sala ir tikpat liela, cik... Rīga. Bet dzīves rimtums maijā atgādina Cēsis. Tiem, kas kāro kaut ko vairāk par sēdēšanu restorānā, viesnīcas baseinu vai pludmali, atsvaidzinošas un neparastas nianses jālūko noķert Valletā. Galvaspilsētā gan arī, ja neskaita muzejus, dzīvība ņudz vien centrālajā gājēju ielā, no kuras jau nākamās pa labi un pa kreisi ir lakoniski necilas, klusas un tukšas. Bet kādā parciņā var paveikties dzirdēt elegantas ģitārmūzikas improvizācijas, radošās mākslas centrā aplūkot asprātīgu izstādi un ik uz stūra papriecāties par valstsvīru pieminekļiem, kuriem trūkst jebkāda patētiskuma, toties piemīt dzīvīgas pozas un dabiskas grimases. Un kaut kur pilsētas centrā varat uzdurties vīram ar mandolīnu, kurš dziedot sešdesmit valodās. Igauņiem tiek populārs estu meldiņš, bet mūs, latvietes, iepriecina ar savdabīgu “Kur tu teci, gailīti mans” interpretāciju.

Video: “Kur tu teci, gailīti mans”.

Iejūtoties skudras lomā...

Vēl pirms sešiem gadiem pa Maltu brauca stilīgi apaļīgi sabiedriskās satiksmes busiņi, bet tie nu ir tiktāl nolietoti, ka redzami vairs tikai depo un ledusskapju magnētiņos. Tāpat tikai magnētiņos un fotogrāfijās apskatāms slavenais Azūra logs – klinšu arka, kas sabruka 2017. gada vētrā. Pirms tam vēl Versače paspēja nofilmēt uz tā savu uzvalku reklāmu. Vai arī – netālu no skaistas sarkanu smilšu pludmalītes, uz kuru drīkst braukt tikai ar sabiedrisko transportu, jo krastmalā nesen atklātas romiešu pirts atliekas, mums parāda ... caurumu zemē. Tajā septiņus gadus esot dzīvojis Odisejs. Nu varbūt tur dziļumā ir labiekārtota villa ar atsperu gultām, solāro apgaismojumu un džakuzi, bet to mums nenoskaidrot, jo pussabrukušo kāpņu dēļ ieeja nimfas Kalipso alā jau trīs gadus ir liegta. 

Toties tiekam citās pazemēs. Viena no tām ir Svētā Pāvila katakombas Rabatā. Vai varat iedomāties pilsētu, kas vārda tiešā nozīmē celta uz kapiem? Pazemē milzu skudru pūznim līdzīgu eju labirintu? Akmens zārkus ar akmens spilventiņiem? Amforas, kurās apbedīja mazus bērnus? Nē, kaulu un galvaskausu tur pazemē vairs nav, taču diviem tūristiem, kas reiz netīšām tika ieslēgti katakombās uz nakti, droši vien tas nelikās ne līksmi, ne patīkami.

Ievirzās saruna par to, kādas apbedīšanas tradīcijas Maltā ir mūsdienās. Dzīvot te ir dārgi, bet mirt nav lētāk. Kapavieta maksā 7000 eiro. Tiesa, tajā var apglabāt vairākus cilvēkus, taču katru nākamo ne agrāk kā gadu pēc iepriekšējā nāves. Kremēšanai mironis jāved uz ārzemēm. Vēl eksistē apglabāšana jūrā... bet nu pietiks par kapu tēmu. Labāk par vairošanos! Maltā joprojām ir aizliegti aborti. Taču liberālākā Sicīlija ir tikai 97 km attālumā, ar prāmi sasniedzama vienā stundā. Bet abortu aizliegums ir nieks! Līdz 2011. gadam Malta bija viena no trim pasaules valstīm, kurās aizliegta šķiršanās. Tagad šķirties beidzot drīkst, taču process ilgst četrus gadus.

Otrā pazeme! Dažam labam paveicas vārda tiešā nozīmē uzrakt peļņas āderi. Kāds vīrs pagājušā gadsimta sākumā, 1923. gadā zem savas mājas centās izrakt aku. Metru pa metram, ūdens kā nav, tā nav, bet te piepeši atklājas kaut kas pavisam negaidīts! Vai varat iedomāties, ka jums pagrabā būtu sava privāta stalaktītu un stalagmītu aliņa? Tieši tāda ir Xerri’s grota Gozo salā. Kāds noteikti ir labu laiku meditējis tur apakšā, lai izgudrotu, kādiem atpazīstamiem tēliem līdzinās dažādie akmens veidojumi, bet vismaz “čūskas galvu” starp norādītajiem saskatīju arī es.

Trešā pazeme pienākas tikai arhitektūras un vēstures fanātiem, jo uz UNESCO Kultūras mantojumā iekļauto Ħal Saflieni Hypogeum pazemes templi biļetes jānopērk mēnešiem iepriekš – tajā ielaiž tikai 10 interesentus vienā tūrē, 60 cilvēkus dienā.

1000 gadu vecāki par piramīdām

Tā vietā apskatām piecarpus tūkstošus gadu senus virszemes megalītu tempļus Hagar Qim un Mnajdra, kura ieeja ir redzama uz Maltas eirocentu monētām. Te raisās bijīga apcere par akmens laikmeta cilvēku izdomu, spējām un dotībām, prasmi apstrādāt, kilometriem tālu pārvietot un pacelt vertikāli pat 20 tonnu smagas akmens plāksnes, izkalt izteiksmīgas skulptūras.

Cilvēki toreiz bija tievi, bet viņu dievi – resni. Iespējams, dievu figūras bija bezgalvainas tādēļ, lai galvas varētu mainīt atbilstoši veicamajiem rituāliem. Varbūt attēlotais resnais dievs bija sieviete, bet varbūt – sumo cīkstonim līdzīgs vīrietis. No kurienes salā tika ievesti cietāka akmens darbarīki vietējā akmens apstrādei? Kādam nolūkam templis tika orientēts atbilstoši saules ceļam debesīs? Vēl ir daudz  jautājumu, uz kuriem meklējamas atbildes.

Maltas vēsturei ir septiņi tūkstoši gadu. Te kaut ko interesantu atradīs gan senatnes cienītāji, gan mākslas vērotāji, gan tie, kas vienkārši vēlas laiski sauļoties vai gardi paēst.  Bērniem ir akvaparks, spēļlaukumi un akvārijs, jaunieši tūrisma sezonas laikā gan jau atradīs arī ballītes, vienīgi ekstrēmisti var justies vīlušies, ja viņiem nepietiks ar pārgājieniem, snorkelēšanu, airēšanu  un klinšu kāpšanu. Uz Maltu ar tiešajiem nakts reisiem lido airBaltic.

Plašāk par dabas un kultūras objektiem Maltā sk. pievienoto galeriju.

Raksts tapis sadarbībā ar ar airBaltic un Maltas Tūrisma pārvaldi.