Mirt vai veģetēt? Svarīgs ir tikai viena cilvēka viedoklis

Vensāns Lambērs ar māti.

FOTO: EPA/Scanpix

Īsi pēc tam, kad Francijas mediķi sāka pārtraukt Vensāna Lambēra dzīvības uzturēšanu, Francijas tiesa lēma, ka tā tomēr ir jāturpina. Jautājums par to, kam pieder pēdējais vārds Lambēra dzīvības lietā, joprojām paliek atvērts.

2008. gadā Lambērs cieta negadījumā ar motociklu un kopš tā laika atrodas veģetatīvā stāvoklī. Pēc 2014. gada šā vīrieša vārds Francijas un Eiropas tiesās izskanēja daudzas reizes, jo sabiedrība un pat Lambēra ģimene nespēja vienoties, vai Lambēram ļaut nomirt, vai turpināt viņa dzīvības uzturēšanu.

Lambēra sieva, kura ir viņa likumīgā aizbildne, vēlas, lai tiktu apturēta mākslīgā barošana un vīrietim ļautu nomirt. Pret to kategoriski iebilst Lambēra vecāki, kuri pirmdien, 20. maijā, pēdējā brīdī tiesā panāca sev labvēlīgu lēmumu, proti, vīrieša uzturēšana pie dzīvības bija jāturpina.

Kā izdevumā “The Conversation” raksta ētikas eksperts Dominiks Vilkinsons, Lambēra lieta ir pēdējā laika skaļākais piemērs, kas saistīts ar cilvēku, kuri piedzīvojuši smagus smadzeņu bojājumus un atrodas veģetatīvā stāvoklī, uzturēšanu pie dzīvības. Šai lietai ir zināmas paralēles ar Terijas Šivao gadījumu, kurai ASV valdība pēc daudziem tiesu procesiem ļāva nomirt 2005. gadā, kad veģetatīvā stāvoklī viņa bija pavadījusi 15 gadus. Līdzības rodamas ar vēl daudzām līdzīgām tiesas prāvām vairāk nekā 40 gadu laikā.

Pretrunīgi viedokļi

Lambēra lietai līdzīgos gadījumos sabiedrība dalās divās daļās – vieni izlasa par šo lietu un, šaušalu pārņemti, nodomā, ka nav nekā briesmīgāka, kā kādu uzturēt pie dzīvības šādā stāvoklī. Veģetatīvā stāvoklī esošais pacients ir pilnībā atkarīgs no citiem, tam īsti nav pašapziņas, tas nespēj adekvāti uztvert apkārt notiekošo un reaģēt uz notikumiem. Turklāt atlabt ir neiespējami.

Otra cilvēku daļa savukārt ar šaušalām uztver ideju, ka kādam cilvēkam, pat veģetatīvā stāvoklī esošam, pārtrauc dot barību un ūdeni, ļaujot tam nomirt, ja pastāv iespēja to vēl gadiem uzturēt pie dzīvības.

FOTO: AFP / Scanpix

Sabiedrībā pastāv arī kontrastējoši ētiskie argumenti, proti, daži cilvēki uzsver, ka Lambēra nākotnē būtiska viņa stāvokļa uzlabošanās nav gaidāma, tāpēc jēgas turpināt uzturēt viņu pie dzīvības nav.

Citi savukārt krasi iebilst, sakot, ka par spīti cilvēka nespējai spriest pašam tā dzīvība ir svēta, tāpēc saglabājama līdz cilvēka dabiskajai nāvei.

Visiem, kuriem ir ļoti smaga invaliditāte, ir tiesības uz medicīnisko palīdzību, kas paildzinātu to dzīvi. Tomēr visiem viņiem ir tiesības arī nesaņemt medicīnisko palīdzību un nepaildzināt savu dzīvi, ja viņi varētu uzskatīt, ka tā ir pārāk nožēlojama un bezjēdzīga.

Var ļoti ilgi diskutēt par šāda veida jautājumiem un argumentiem, tomēr, kā rāda pieredze, pie vienotas atbildes sabiedrība nonākusi vēl nav nekad. Mēs nekad nevienosimies par to, kā rīkoties tādos gadījumos, jo pastāv krasi pretēji un vienlīdz labi argumentēti viedokļi.

Pasaules sabiedrības ir ļoti atšķirīgas; mums nākas pieņemt to, ka dažādiem cilvēkiem ir dažādas vērtību sistēmas, pret kurām ir jāizturas toleranti. Pieņemšana un tolerance nozīmē, ka mums ir jāļauj citiem cilvēkiem savas dzīves vadīt atbilstoši viņu ētiskajiem uzskatiem un vērtībām. Svarīgi ir tikai tas, lai šīs vērtības un uzskati nekaitē citiem. Ir pilnīgi normāli cilvēkam paust savu viedokli par kādu situāciju, piemēram, par Vensāna Lambēra lietu, tomēr ir pilnīgi nepieņemami savu viedokli padarīt arī par Lambēra viedokli.

Vienīgais iespējamais risinājums Lambēra lietā ir - nonākt pie nākotnes rīcības plāna, vadoties pēc Lambēra paša vērtību sistēmas, uzskatiem un agrākajām vēlmēm. Ja ir tā, kā apgalvo Lambēra sieva, ka Lambērs nekad nebūtu vēlējies šādā situācijā palikt dzīvs, tad viņa vecāku, ārstu un pat pāvesta uzskati un viedoklis zaudē pilnīgi jebkādu nozīmi. Lemt galu galā var tikai viens cilvēks – Vensāns Lambērs.

Uz augšu