"Gruzijas Jūrmala" Batumi un tās daudzās sejas. Ceļojuma piezīmes (1)

Tbilisi ar lidmašīnu sasniedzam nakts vidū, bet pēc tam sēžamies vietējā busiņā un mērojam aptuveni piecas stundas garo ceļu uz Batumi, vietām izbraucot līkumus gruzīniem raksturīgajā, jāsaka - diezgan ekstrēmajā braukšanas manierē. No trauslā miega mani izrauj sauciens: «Ei rebjata, počti Batumi!» Paskatos pa busiņa logu, un patiešām - koši zilajos Melnās jūras ūdeņos kā futūristiska augstceltņu oāze iestiepjas tā Batumi daļa, kuru pirmo ierauga tūristi.

Turpmākajās dienās pabūšu Batumi centrā ar turienes promenādi gar jūru, neskaitāmajām viesnīcām un restorāniem, paviesošos tuvējās vīna darītavās, apskatīšu vietējās dabas bagātības un centīšos ieskatīties ar tūristiem uzbūvētās fasādes.

Gruzija - Latvijas tūristu jaunais «karstais» galamērķis

No Latvijas uz Gruziju patlaban ved divi aviomaršruti: airBaltic piedāvātais Rīga-Tbilisi un WizzAir maršruts Rīga-Kutaisi. 

Latviešu vidū Gruzija ir kļuvusi par ļoti iecienītu ceļojumu galamērķi. Daudzveidīgā daba, vīna darītavas, gardā virtuve un izslavētā gruzīnu viesmīlība pērn uz Gruziju atvilināja nedaudz vairāk kā 17 000 tūristu no Latvijas – par 50% vairāk gadu iepriekš.

Par šo fenomenu pārliecinājos pati, prātojot, kur šogad aizbraukt atvaļinājumā. Gan interneta forumos, gan sarunās ar draugiem un paziņām tieši Gruzija tika piesaukta visbiežāk.

Batumi centrs un osta ir īsta tūristu paradīze. Ar palmām apaugušajās ielās slejas daudzas viesnīcas – lielākas, mazākas, šikākas un vienkāršākas. Visas Batumi ielas ved uz jūru – akmeņaino Melnās jūras pludmali ar koši zilu ūdeni. Tā kā Batumi centrs ir daudz mazāks par Tbilisi, visi apskates objekti viens otram ir ļoti tuvu, lielākoties ne vairāk kā 20 minūšu gājiena attālumā.

Lai nopeldētos vai pagulšņātu jūras malā, pat nekur nav jābrauc - to var darīt turpat centrā! Vakaros Batumi ir aktīva naktsdzīve. Pie jūras esošās āra kafejnīcas pievilina atpūtniekus ar dzērieniem, ēdieniem un bieži vien arī skaļu mūziku - gan krievu hītiem, gan amerikāņu popdziesmām. Panorāmas rats, uz kura naktī ņirb krāsainas gaismiņas. Jo tuvāk jūrai, jo vairāk viss piemērots tūristu vajadzībām, tāpēc arī radies ceļabiedrenes salīdzinājums ar Jūrmalu.

Taču tā ir tikai viena no Batumi sejām. No pludmales ejot dziļāk iekšā pilsētā, paveras sakoptais, modernais centrs ar jaunceltnēm un vietējām kultūras bagātībām. Īpaši skaists ir Eiropas laukums, kurā slejas statuja «Mēdeja ar zelta aunādu». Leģenda vēsta, ka Kolhīdas valdnieka Aiēta meita esot iemīlējusies jūrasbraucēju argonautu vadonī Jāsonā un palīdzējusi viņam no pašas tēva nozagt zelta aunādu.

Interesants ir fakts, ka greznā statuja celta Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili valdīšanas un būvniecības buma laikā. Tā izmaksāja apmēram miljardu Gruzijas laru - vairāk nekā 320 miljonus eiro. Protams, skandāls tolaik neizpalika.

No apskates objektiem jāpiemin Astronomiskais pulkstenis, Gruzijas unikālajai rakstu valodai veltītais Alfabēta tornis un pieticīgais Čačas tornis, kura strūklakā savulaik 15 minūtes dienā ūdens vietā plūda par čaču dēvētā gruzīnu kandža. Šīs izpriecas mūžs nebija ilgs, jo drīz vien strūklaku apsēda bezpajumtnieki un agresīvi ļautiņi, kuru dēļ gruzīnu ugunsdziras krāns tika aizgriezts.

Dziļāk noslēpusies Batumi vecpilsēta ar bruģētām ieliņām un divus vai trīs stāvus augstām mājām - nekādu augstceltņu. Lai arī vecpilsētā atrodami veikaliņi un izklaides vietas, galvenais tūristu centrs tomēr ir tuvāk jūrai. 

Dažu kvartālu attālumā no jūras, ar āra kafejnīcām apauguša itāļu stila Piazza laukuma vidū krāšņa mozaīka norāda, kur savulaik atradās vecais Batumi centrs: 

Krāsainā mozaīka no vairāk nekā 88 miljoniem gabaliņu tika izveidota 2010.gadā.

Batumi tūrisma sezona sākas jūnija vidū - laiks kļūst siltāks, jūra sākt šķist veldzējošāka, ļaudis bauda atvaļinājumu. Piejūras gaiss un palmas ielu malās dod sajūtu, ka esi aizbraucis uz kādu eksotisku zemi, taču par demokrātiskāku cenu.

Viesojoties Batumi pašā jūnija sākumā, tātad pirms oficiālās tūrisma sezonas atklāšanas, acīs iekrīt tas, ka uzpostajā Batumi centrā ir visai maz cilvēku. Nekādu rindu pie panorāmas rata, uz pludmales akmentiņiem nav jāmeklē brīvs pleķītis, kur nolikt savas mantas... Laiks ir vasarīgs, saulains un silts, bet ne mokoši sutīgs. Ceļotājiem-savrupniekiem noteikti var ieteikt doties uz Batumi nesezonā.

Dodoties vēl dziļāk pilsētā un tālāk prom no jūras, atklājas Batumi trešā seja bez divām jau aprakstītajām - piejūras kūrorta un Eiropas stila pilsētas. Tā Batumi daļa, kurā dzīvo vietējie. Dažas mājas ir sakoptākas, citas noplukušākas, taču kontrasts ar piejūras centru ir ļoti jūtams. 

Savā ziņā šis attālais Batumi centrs ir dzīvāks un rosīgāks - vismaz kamēr nav sākusies tūristu sezona. Gandrīz katram dzīvoklim šeit ir balkons (klimata dēļ tā būtībā ir nepieciešamība), kur vējiņā šūpojas izkārtas krāsainas drēbes Vietējie stāsta, ka dzīvokļi bez balkona esot lēti, bet nepieprasīti.

Balkonos izžautā veļa un izkārtotā iedzīve pat paplukušām, pelēkām padomju blokmājām piedod zināmu raksturu un siltumu.

Saakašvili laikā Batumi sākās drudžains būvniecības bums, kura rezultātā tapa Batumi pirmā, jūrai vistuvākā seja - eklektiskās augstceltnes, neskaitāmas viesnīcas un jo īpaši kazino. Batumi «mazā Lasvegasa» piesaista tūristus no musulmaņu valstīm un Izraēlas, kur azartspēles apliktas ar stingriem ierobežojumiem vai aizliegtas pilnībā.

Tolaik tika plānots, ka ļoti labā vietā Batumi centrā sliesies Trampa tornis. Taču 2017.gada janvārī, dažas dienas pirms Donalda Trampa oficiālās stāšanās ASV prezidenta amatā, viņa ģimenes uzņēmums «The Trump Organization» paziņoja, ka tomēr nelicencēs Trampa vārda izmantošanu šajā projektā.

To pārņēma cits uzņēmums.

Trampa tornis nav vienīgais nepabeigtais nekustamā īpašuma projekts Batumi. Ar automašīnu pabraucot pa pilsētu, redzamas vairākas tukšas viesnīcas un apartamenti pie jūras. Daži tika iesākti jau ap 2005.gadu, bet turpmākajos gados Krievijas bruņotā iebrukuma un finanšu krīzes ēnā tā arī netika pabeigti.

Ja gribas visas Batumi sejas vienlaikus apskatīt no augšas, atliek tikai iesēsties gaisa trošu vagoniņā, kas no pilsētas centra mēro apmēram divarpus kilometrus garu ceļu un apstājas kalna galā ar iespaidīgu skatu.

Vēl viena laba doma - noīrēt auto un apskatīt vietējās dabas bagātības ārpus pilsētas. Skaistas divu upju sastapšanās vietas, kalni, ūdenskritumi...

Mīts vēstī, ka gruzīni esot tika aizrautīgi ēduši, dzēruši, līksmojuši un teikuši tostus par mieru un mīlestību, ka nokavējuši to, kā Dievs izdalījis zemi visām pasaules tautām. Kad dzīves svinētāji beidzot tomēr attapušies, viņi Dievu mēģinājuši pārliecināt - dzēruši un svinējuši taču viņam par godu! Tāds skaidrojums Dievam esot paticis, un viņš gruzīniem atdevis paradīzei līdzīgo zemes pleķīti, ko bija plānojis paturēt sev.

Un tā nu gruzīni līdz pat šai dienai turpina dzīvot paradīzē zemes virsū, ēst, dzert un priecāties...

Šis mīts trāpīgi raksturo gan Gruzijas fantastiski skaisto dabu, gan arī ēšanas un dzeršanas tradīcijas, par kurām pastāstīšu nākamajā nodaļā.

Jābūt gatavam ēst un ēst, un ēst

Gruzijā galda kultūra ir ļoti nozīmīga, taču ne tādā veidā, kā esam pieraduši par to domāt. Par stīvām etiķetes prasībām un savu spēju orientēties neskaitāmos galda rīku paveidos nav jāsatraucas. Bet ir jābūt gatavam ēst, dzert, baudīt un uzsaukt labu tostu!

Lūk, īsais kurss gruzīnu galda tradīcijās. Mielastu neoficiālais vadītājs ir tostu teicējs jeb tamada, kuram jābūt labam, asprātīgam runātājam. Dzert var tikai tad, kad tamada pabeidzis tostu, un tad glāze jādzer līdz dibenam. 

«Gaumardžos!» jeb «priekā!» - vārds, kas Gruzijā jāiemācās uzreiz pēc «labdien» un «paldies».

Lai arī vīns tiek patērēts ievērojamā daudzumā, galds ir bagātīgi klāts un nepārtraukti pildās ar jauniem ēdieniem, kas neļauj pārāk apreibt. Ar šādām tradīcijām ir grūti būt formā, atzīst vietējie. Taču vīriešiem vēderiņš ir pat sava veida goda zīme - liecina, ka tā īpašnieks ir labs tamada.

Adžārijas reģiona virtuvi vislabāk raksturo trīs sastāvdaļas: maize, siers un sviests dažādās kombinācijās. Manās acīs šī reģiona absolūtā pērle ir Adžārijas hačapuri:

Kraukšķīga, tikko no krāsns nākusi kviešu maize, ko lauž gabaliņos un mērcē izkusušajā biezpiena siera, olas un sviesta mikslī. Vienkārši fantastiski!

Adžārijas hačapuri mēdz būt ļoti liela izmēra. Es nogaršoju «mazo» hačapuri branga pusdienu šķīvja izmērā, ar ko nespēju tikt galā par spīti tam, ka katrs kumoss bija izcili gards.

Brauciena koordinatore zināja teikt, ka visgaršīgākais Adžārijas hačapuri atrodams tieši restorānā «The House of Adjarian Khachapuri».

Gruzīnu virtuvē ir vēl daudz kulināro meistardarbu. Vienkāršākais un ierastākais Imeretijas hačapuri, kas braucienā tika pie palamas «gruzīnu Margaritas pica». Lieliem pelmeņiem līdzīgie hinkaļi, kuros vispirms jāiekožas un uzmanīgi jāizsūc buljons, bet tikai pēc tam var iekosties gaļas pildījumā ar zaļumiem. Daudzu favorīts - ar sieru un sviestu pildītās sēņu cepurītes. Dažādi sieri un maizes veidi. Un, protams, arī sulīgais šašliks, pikantie kebabi un dažādās mērcēs pagatavota gaļa.

Šādi izskatās klāts galds Adžārijas vīna namā, pirms pie tā sēdušies viesi. Mielasta laikā vairākas reizes tiek atnesti jauni ēdieni, kaut arī pirmie vēl nav pieveikti. 

Cenšoties nogaršot pēc iespējas vairāk, vēders drīz vien ir pilns ar gardo svaigi cepto maizīti, sieriem un dārzeņiem. Kad galdā parādās gaļas ēdieni, tiem tikpat kā vairs nav vietas.

Protams, glāzēs nepārtraukti pildās vīns. Kaut arī vīns tiek patērēts visai daudz, mielastā pārmēru sareibināties ir ļoti slikts stils.

Interesants fakts: latvieši ir ļoti lieli Gruzijas vīna cienītāji. 2018.gadā Latvija importēja vairāk nekā 1,7 miljonus vīna pudeļu no Gruzijas - gandrīz pa pudelei uz katru iedzīvotāju!

Salīdzinājumam - Lietuva importēja tikai 580 tūkstošus Gruzijas vīna pudeļu, savukārt Igaunija vien 488 tūkstošus.

Kalnu ciematos ārpus Batumi atrodamas daudzas nelielas vīna darītavas - vīnogulāju ieskautas lauku mājas, kurās labprāt uzņem ciemiņus, uzklāj tiem galdu, dod nogaršot paštaisīto vīnu un ierāda istabiņu naktsmieram, ja nepieciešams.

Viena no tām ir Nodara Šervašidzes nelielā vīna darītava, no kuras terases paveras skaists skats uz kalniem.

Gruzijā vīns tradicionāli tiek darīts pēc metodes, kas atšķiras no Eiropā piekoptās. Gruzijā saspaidītās vīnogas - gan sula, gan biezumi - tiek pildītas lielos olas formas māla traukos, ko sauc par kvevri. Tur tās fermentējas vairāku mēnešu garumā. Atšķirībā no citviet izplatītajām metodēm, kurās fermentēta tiek tikai sula, tradicionāli darītais Gruzijas vīns ir sasūcies garšas, ko dod biezumi, un līdz ar to vīns ir aromātiskāks un izteiksmīgāks.

Kad fermentācijas process ir galā, no kvevri augšas nosmeļ vīnu, bet no biezumiem var pagatavot stipro vīnogu kandžu čaču.

Tradicionālā gruzīnu vīna darīšanas metode kvevri traukos ir iekļauta UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Visbeidzot, ja gribas noķert šķipsniņu autentiskuma, jāiegriežas Batumi tirgū. Tur pircējus gaida gruzīnu virtuvei raksturīgo garšaugu kaudzes, aromātiskas tējas, siera bizes un gruzīnu saldumi čučhelas, ko aizvest mājiniekiem.

Tirgū mutuļo sarunas, garāmejot pārdevējs saujā iespiež nelielu riekstu čupiņu, tirgotāja sajauc pati savu unikālo tēju vai garšvielu maisījumu.

Gide parāda, kur dabūjamas gardākās čučhelas. Jāiet uz tirgus otro stāvu, kur iepērkoties vietējie, nevis tūristi. Necilās kāpnītes var arī palikt nepamanītas.

Čučhelas ir garenie, striķītī iekārtie gruzīnu saldumi, kas sastāv no valriekstiem un gumijai līdzīga sacietējuša vīnogu sulas apvalka. Gides ieteiktajā stendā ir vēl neskaitāmas variācijas, piemēram, ar žāvētiem augļiem vai arī vīnogu sulas vietā izmantota kivi vai citu augļu sula. Tā kā vienkāršākās čučhelas tirgū maksā no apmēram 30 centiem un sarežģītāko cenu ir ap vienu eiro, prom dodamies pilniem maisiem.

Es devos uz līdz šim neiepazītu vietu. Viena no pirmajām lietām, ko par Batumi dzirdēju brauciena sākumā - ka tā esot «Gruzijas Jūrmala». Vai tā ir taisnība? Ceļojuma noslēgumā varu teikt, ka tāda ir viena no Batumi sejām - tā jūrai vistuvākā, pēdējos 15 gados sapostā. Taču Batumi ir vairākas sejas, un būtu muļķīgi apskatīt tikai vienu, ignorējot visas pārējās.

Man šis brauciens paliks atmiņā nevis ar pludmali un piekrastes eklektisko arhitektūras mistrojumu, bet gan ar gleznaino, zaļojošo dabu, brīnišķīgo ēdienu un laipno uzņemšanu.

Raksts tapis sadarbībā ar ar airBaltic un Adžārijas AR tūrisma departamentu.