Cilvēks ir dīvains un visai pretrunīgs radījums. Viņš, lūk, ir izgudrojis atomreaktorus un kosmosa kuģus, bet tajā pašā laikā ieslēdz kondicionieri un uzreiz atrauj vaļā logu, iedomājoties, ka karstā, sutīgā laikā pēkšņi pa logu birojā ielidos spirdzinošs vējiņš, kas savienosies draudzīgā komandā ar kondicioniera vēso dvašu un ar divkāršu spēku atveldzēs katru sakarsušo biroja darbinieku.
Tikai pēc tam visos aug pamatīgs izbrīns, kāpēc virsū sazin no kurienes veļas elles sutoņa. Logs taču vaļā un kondicionieris ir ieslēgts. Cilvēks parasti drīz saprot savu neattapību un steidz atvērt vaļā vēl divus logus, kamēr kolēģis kondicionierī uzstāda Antarktīdas režīmu. Dažreiz jābrīnās, kā birojos, satiekoties aukstajām un siltajām gaisa masām, neizceļas kaut kādi virpuļviesuļi vai pie griestiem nesāk vilkties tumšu mākoņu gubas.
Tas viss man atgādina Sīzifa mokas, veļot kalnā akmeni. Atšķirība tikai tāda, ka Sīzifam diez vai nācās maksāt milzīgus elektrības rēķinus par to, ka viņš pilnīgā bezjēgā ir vēlis kalnā akmeni.
Ir skaidrs, ka cilvēkam vispār nerūp gaisa kondicioniera veselība un labklājība. Cilvēks nesaprot, ka sutīgs gaiss, īpaši pēc lietusgāzēm, kondicionierim ir kaitīgs. Tagad, protams, lietusgāzes ir visai ekskluzīva parādība, tomēr pa logu nāk iekšā putekļu mākoņi, kas galīgi nenāk par labu kondicioniera filtram. Lūk, rezultātā kondicionieris var salūzt, turklāt es galvoju, ka tas salūzīs akurāt rudenī, kad visi gribēs, lai tas biroju piepūš ar siltu gaisu. Sak, varēsiet tad logu vērt vaļā cik uziet.
Protams, ir jauki, kad logs ir vaļā, bet virs galvas meditatīvi dūc kondicionieris, tomēr lieliski būtu padomāt, vai tikai šādā veidā mēs necenšamies dīķi izsmelt ar cauru spaini.
/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
/nginx/o/2019/06/12/12255043t1h8672.jpg)