Lukturītis, gumijas zābaki un spēja pārvietoties puspietupienā – tas ir viss, kas vajadzīgs, dodoties uz Baltijā vienīgajiem pazemes ezeriem, kas atrodas netālu no Straupes. Vēl jāzina, ka būs ellīga tumsa, pārņems viegla klaustrofobija un tu sajutīsi, kā tas ir – atrasties pazemē ar sešus metrus biezu smilšakmens un zemes segu virs galvas. Bet būs forši! Īpaši šī vieta patiks bērniem.

No Straupes dodamies Lēdurgas virzienā un pēc dažiem kilometriem jau nonākam pie mājām “Vējiņi”. Tieši no šejienes sākas ceļš uz pazemes ezeriem... un ne tikai, jo īpaši aizsargājamo dabas teritoriju veido lielākie sufozijas (avotu darbības) lauki Baltijā ar tā sauktajām kritenēm un pazemes tuneļiem, par kuru esamību pētniekiem nav šaubu, bet kurus neviens vēl nav redzējis.

Iekrita traktors, nogrima zirgs

Gar pamestu kolhoza fermu dodamies cauri baltu bērziņu audzei. Padomju laikos virs pazemes tuneļiem zemi ārdīja traktori, bet tagad pazemes valstību sargā sastādītais bērzu mežs. Zeme pieder “Vējiņu” saimniekiem, bet alas atrodas valsts aizsardzībā, tāpēc visprātīgāk, ja uz tām jūs pavadīs vietējais gids. Mums nenomaldīties palīdzēs Samanta.

Foto: Vējiņu pazemes ezeri

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Lai gan vietējie par pazemes alām bija dzirdējuši un daži pat kā bērni tajās ložņājuši, oficiāli pazemes pasaule smilšakmenī tika atklāta 1985. gadā, kad dabas retumu pētnieks Guntis Eniņš ar domubiedriem mežā atrada īpatnējas alas un uzdrīkstējās doties dziļāk pazemes labirintos. Alu tuneļi ar dzidrajiem ezeriem veidojušies dabiski, lai gan vietām izskatās kā skulptora darināti.

Dodamies pa gravām augšu un lejup, nogriežamies uz takas, kas ved gar Braslas labo krastu. Tas ir vairākus metrus augstāks nekā pretējais, kurš ir garlaicīgi lēzens. Nonākam pie tāda kā meteorīta izrauta krātera, kas atgādina pusizēstu salātu bļodu. Vecos laikos to dēvēja par elles bedri. Korekts nosaukums ir kritene.

Samanta stāsta, ka kritene veidojusies vismaz 120 gadu laikā - tās iekšpusē ir divi avoti, kas izskalo smiltis. Tomēr dziļāka kritene veidojas ļoti lēnām – gada laikā iekrīt par vienu centimetru, skaidro Samanta. Tas tāpēc, ka pazemes ūdeņi smiltis aizskalo, bet pēc lietus bedres sāni sakrīt izskalotajā padziļinājumā, līdz ar to daudz dziļāka kritene nekļūst. “Efekts kā izlietnei – kas ielīst, tas iztek laukā,” saka pazemes ezeru gide. Tie, kas uzdrīkstējušies iekāpt kritenē, saka - tur pie viena no zemes caurumiem svilpojot vējš.

Starp citu, kritene šajos pazemes avotu izgrauztajos laukos var izveidoties jebkurā brīdī. Vienā rāvienā zeme zem kājām var sašūpoties un iegrūt.

Runā, ka senos laikos šajā apvidū zemē iekritis zirgs ar visu jātnieku, bet vēlāk traktors. Pēdējais iegruvums notika 2003. gadā ceļā uz “Vējiņu” mājām.

Foto: Vējiņu pazemes ezeri

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kā baznīcā vai piramīdas iekšpusē

Pa stāvām kāpnēm virzāmies lejup, kur vīd caurums zemē. Mēs laižamies pazemē, dodamies lielajā nezināmajā! Izrādās, ka jālien kā lapsai alā, jo no malas ieeja zemes caurumā šķita plašāka nekā ir īstenībā. Vinnijs Pūks te noteikti iesprūstu. Zem zemes gaiss kļūst dzestrs un mikls. Rāpojam dziļumā, līdz Samanta saka, ka varam apsēsties. Kādu brīdi sēžam zem zemes, tumsā un klusumā.

Acis pamazām aprod ar tumsu, un pēc brīža jau spēju saskatīt smilšakmens griestus. Ziniet, izcila vieta meditācijai!

Kad meitene ieslēdz lukturi, pārsteigumā salecos. Zem kājām skalojas dzidrs zilganzaļš ūdens, kas luktura gaismā viļņojas rūsganajās alas velvēs. Patiesībā ir necienīgi šo maģiski skaisto dabas veidojumu saukt par alu - drīzāk te izskatās kā pils zālē vai dabas baznīcā.

“Skatieties, griesti te ir kā Ēģiptes piramīdās vai Latvijas baznīcās – spices vietā cepurīte, kas mūs pasargā no zemes iegrūšanas,” stāsta Samanta. Viņa apliecina, ka līnijas, raksti, grebumi alas sienās, kas izskatās kā Frederika Hundertvasera vai Antonio Gaudi mākslas darbi, ir dabas radīti.

Samanta parāda triku, kā acis mūs apmāna! Viņa spīdina lukturi dzidrajā pazemes ezerā, kas šķiet pavisam sekls.

Izrādās, ka dziļums tajā sasniedz 1,5 metrus. Ūdens ir neparasti dzidrs, jo tek no avota. Ūdens apmaiņas process ir ļoti lēns - tieši kur ūdens iztek no alas, nav zināms.

Tālāk smilšakmens sienā redzama melna alas mute, kurā ir otrs – divus metrus dziļš ezers. Tur tūristiem neiesaka doties, jo ir bīstami - alas griesti ir zemāki un tumsa dziļāka.

Kopumā alu labirints ir 48 metrus garš un met līkločus.

Foto: Vējiņu pazemes ezeri

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Astoņdesmitajos gados pētnieki laidās nezināmajā gumijas laivās ar drošības virvi ap vidukli. Arī paši “Vējiņu” saimnieki tikai reizi uzdrīkstējās aizkļūt līdz alas galam, kur zeme, spiežoties ap cilvēku no visām pusēm, diktē savus noteikumus. Alā visu gadu ir konstanta piecu grādu temperatūra. Te neiekļūst ne sniegs, ne lietus. No visas dzīvās radības pazemē komfortabli jūtas tikai sikspārņi, kas te pārlaiž ziemu. Augu un citu dzīvnieku te nav.

Pa stāvajām kāpnēm kā pa garo pupu atgriežamies virszemē.

Pazemē man patika tieši četras ar pusi minūtes, un viens gan man ir skaidrs – nākamajā karmiskajā dzīvē par kurmi negribu pārdzimt.

Brilles aizsvīst, un tālrunis atkal ir zonā. Jāteic, ka pēc zemzemes nebūtībā pavadītā bezizmēra laika šķiet, ka arī odiem nav ne vainas.

Kas ir zem tevis?

“Vispār, liekas, šeit iespējams turpināt cerīgus meklējumus, jo pazemes tuneļiem jābūt daudziem. Par to esamību tuvākajā apkārtnē liecina astoņas milzīgas sufozijas piltuves,” 1986. gadā rakstīja Guntis Eniņš. Iespējams, ka vēl 20.gadsimta sākumā pazemes alu tuneļi bija garāki, bet vēlāk nogruvumi tos atdalīja. Kas notiek metrus sešus zem mūsu kājām? Iežu slāņi te veidojušies 380 miljonu gadu laikā – virs smilšakmens iežiem, ko skalo gruntsūdeņi, ir māla kārta, kas liedz dziļākos slāņos nokļūt nokrišņu ūdeņiem. Tāpēc pazemē izveidojusies alu sistēma, kas nemainīga saglabājas gadsimtiem ilgi.

Kaut kur netālu esot Vējiņu pilskalns, kas bijis apdzīvots gadsimtu pirms mūsu ēras un tikpat ilgi mūsu gadsimtā, bet mēs dodamies uz otru pazemes ezeru sistēmu.

Garākais un atraktīvākais tunelis atrodas Braslas krastā. Ieeja ir plata, bet labu gabalu jāiet pustupus. Kad beidzot var piecelties, es stāvu ūdenī. Lukturis izgaismo bezgala skaistus veidojumus uz alu sienām, kas vizuļo zeltainā un sudrabainā krāsā. Man šķiet, ka dzeltenie auskari, iekārti alas stūrī, ir no virszemes iezagušies priežu sveķi, bet patiesībā tās ir augu valsts primārās formas. 

Foto: Vējiņu pazemes ezeri

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tālāk atkal ir jāpārvietojas tupus. Gaitenis atduras pret zaru un smilšu čupu, kas šķiet nogruvusi. Alas sienā ir dzidrs avotiņš, kurā var nomazgāt muti un padzerties. Kad izslēdzam lukturus un aprodam ar tumsu, diskomforts pazūd – no ieejas alā plūst gaisma.

Te valda pārlaicīgs miers, šķiet, ka smilšakmens klintis sargā no informācijas haosa tur ārā.

Iznāku no alas, dziļi ieelpoju pielijušas zemes smaržu, mirkli apstādinu skatienu Braslas tumšajos ūdeņos un... noklikšķinu telefonu. Sabrukusi Valsts ieņēmumu dienesta informācijas sistēma. Ha, ha – informatīvais murgs turpinās.

Foto: Vējiņu pazemes ezeri

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Nedaudz pastaigājam pa takām, no kurām paveras iespaidīgi dabas skati, un tad dodamies uz Straupi. Nākamajā rītā pamostos rūsganu smilšu kaudzē – pazemes valstība, sabirstot matos, atnākusi līdzi, lai neaizmirstu.