"Manai imūnsistēmai bija ļoti grūti cīnīties pat ar vienkāršām iesnām," viņa stāsta. "Dažreiz man ilgi asiņoja deguns."
Tagad Skārleta dzīvo Sandjego, Kalifornijas štatā, un strādā par klīnisko psiholoģi. Pat tur viņa joprojām cieš no migrēnas, kas saistīta ar laika apstākļiem, un apmēram reizi gadā viņai ir lēkme, kādēļ viņa nedrīkst vadīt auto. Kodolkatastrofa atstājusi arī psiholoģiskus nospiedumus, kuri ietekmēja viņas dzīves un karjeras trajektoriju.
Skārleta spēj atsaukt atmiņu "zibšņus" no 1986.gada dažus mēnešus pēc katastrofas. "Gigantiski augļi," viņa stāsta. "Āboli gandrīz melones lielumā."
"Vecāki man teica, ka tas esot bijis skaistākais pavasaris, kādu viņi piedzīvojuši, jo viss esot plaucis un ziedējis. Diemžēl daudz kas no tā bija toksisks," viņa norāda.
Bezpeļņas organizācija "American Cancer Society" norāda - nav tāda sliekšņa, zem kura šāda veida radiācija būtu pilnīgi nekaitīga cilvēka veselībai.
Černobiļas tuvumā dzīvojušajiem bērniem izaugot ir augstāks vairogdziedzera vēža risks, savukārt seku likvidācijas darbos iesaistītajiem ir lielāks leikēmijas risks.
Pieaugušā vecumā atskatoties uz notikušo, Skārleta uzsver - viņa būtu vēlējusies, lai valdība ukraiņus būtu laicīgāk un nopietnāk brīdinājusi par sekām, ko katastrofa varētu atstāt uz veselību.
"Es pazinu pāris cilvēkus, kuri bija ļoti jauni. Viņiem strauji attīstījās vēzis, un viņi ļoti drīz nomira," stāsta Skārleta.
90.gadu vidū Ukrainā pastiprinājās etniskā spriedze, un Skārletas ebreju ģimene nolēma emigrēt uz ASV. Ģimene pieteicās patvērumam Savienotajās Valstīs un pēc vairāk nekā gada beidzot varēja pārcelties uz Ņujorku. Skārleta, viņas vecākais brālis un vecāki 1995.gadā sāka dzīvot Bruklinas rajonā, kur bija daudz krievvalodīgo.