/nginx/o/2018/07/16/10143915t1h4d02.jpg)
Kāda cilvēka atpazīšana ir kaut kas vairāk par tā deguna vai mutes identificēšanu. Zinātnieki uzskata – lai uztvertu visu sejas struktūru kopā, mēs izmantojam tā saucamo konfigurēto atpazīšanu. Tieši tāpēc, lai atpazītu cilvēka seju, kas ir “kājām gaisā”, nepieciešams vairāk laika.
Pētnieki tagad uzskata, ka šimpanzes arī izmanto kaut ko līdzīgu konfigurētajai atpazīšanai, tomēr pastāv viena atšķirība – sejas vietā tās atpazīst dibenus.
Pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “PLOS One”, Nīderlandes un Japānas zinātnieki novēroja šimpanzes brīdī, kad tās savukārt vēroja attēlus ar savu sugas brāļu dibeniem un skārienjūtīgajā panelī atzīmēja tās fotogrāfijas, kuros attēlotais dibens piederēja vienai un tai pašai šimpanzei.
Izskatījās, ka šimpanzes lēnāk spēja atpazīt pēcpuses, kad tās bija apgrieztas par 180 grādiem. Tas liecina, ka šimpanzes izmanto tādus pašus atpazīšanas paņēmienus un pavedienus kā cilvēks.
Pētnieki arī veica eksperimentu ar cilvēkiem, kuriem, kā jau bija gaidāms, vajadzēja vairāk laika, lai atpazītu apgrieztas sejas, tomēr reakcijas ātrums nemainījās, kad tika rādītas cilvēku pakaļpuses apgrieztas forogrāfijas.
Tiek uzskatīts, ka šimpanzes evolūcijas ceļā ir attīstījušās tā, lai fokusētos uz pēcpusēm, jo tās parasti pārvietojas grupās viena aiz otras. Staigājot uz četrām kājām, tās burtiski atrodas ar seju pie biedra dibena.
Tā kā šimpanžu mātītēm ovulācijas periodā ir sarkani un palielināti dibeni, tēviņi tās uzreiz var identificēt. Turklāt šimpanzes spēj pēc mātīšu dibeniem atšķirt svešinieci no radinieces, izvairoties no krustošanās.
