Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir pagājušas, taču cīņa par ES vadošo amatu sadali rit pilnā sparā. Lai gan ES dalībvalstu līderi ir panākuši zināmu vienošanos, tomēr lielu daļu no izvirzītajām kandidatūrām vēl ir jāapstiprina Eiropas Parlamentam. Redzot potenciālo jauno vadības sastāvu, rodas jautājums par to kā tas varētu ietekmēt visu organizāciju un arī Latviju?

Kas ir noticis?

Otrdien, 2. jūlijā Eiropas Savienības dalībvalstu līderi aizvadīto Eiropas Parlamenta vēlēšanu zīmē panāca vienošanos par potenciālo bloka augstāko amatu sadali. Tiesa gan, katram no tiem (izņemot Eiropadomes prezidenta vietu un Eiropas parlamenta priekšsēdētāja vietu) vēl ir nepieciešams Eiropas Parlamenta apstiprinājums, tāpēc pašreizējā amatu sadalījumā vēl ir iespējamas izmaiņas. Tomēr esošais piedāvājums pagaidām izskatās sekojošs.

Eiropas Komisijas prezidents

Eiropadomes prezidents Donalds Tusks savā tviterī ir paziņojis, ka šim amatam ir izvirzīta pašreizējā Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leiena, kura pārstāv centriski labējo Eiropas Tautas partiju (EPP).

Urzula fon der Leiena

FOTO: Reuters / Scanpix

Eiropadomes prezidents

Savukārt, paša Tuska pēctecis, domājams, ka būs līdzšinējais Beļģijas premjerministrs Šarls Mišels, kas pārstāv liberāļus.

Šarls Mišels

FOTO: AFP / Scanpix

ES augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos

Šis amats, ļoti iespējams, ka tiks uzticēts sociālistu pārstāvim un pašreizējam Spānijas ārlietu ministram Žozepam Borreljam.

Žozeps Borreljs

FOTO: SCANPIX

Eiropas Centrālās bankas vadītājs

Saskaņā ar panākto vienošanos, šo amatu ieņemtu ilglaicīgā Starptautiskā valūtas fonda (SVF) izpilddirektore Kristīne Lagarda.

Kristīne Lagarda

FOTO: Reuters / Scanpix

Eiropas parlamenta priekšsēdētājs

Savukārt, par jaunā EP sasaukuma priekšsēdētāju ir ticis ievēlēts sociālistu kandidāts Dāvids Marija Sasoli.

Dāvids Marija Sasoli

FOTO: SCANPIX

Ņemot vērā vadītāju nomaiņu visās galvenajās Eiropas Savienības institūcijās, rodas jautājumi par iespējamo jauno vadītāju ietekmi uz organizācijas nākotni un Latvijas interesēm tajā.

Ko šādi ES vadītāji nozīmētu visam blokam?

Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Aldis Austers intervijā portālam TVNET norāda, ka īstenībā šāds vadītāju piedāvājums būtu jāvērtē pat ļoti pozitīvi.

«Šie cilvēki ir Eiropas federālisti un iezīmē diezgan lielas Eiropas federalizācijas tendences. Tie varētu palīdzēt pārvarēt daudzas iesīkstējušas problēmas Eiropas attīstībā un meklētu patiesi eiropeiskus risinājums esošajiem izaicinājumiem,»

 saka eksperts.

«Tomēr viņu ceļš noteikti nebūs viegls, jo dalībvalstīm ir galīgais vārds daudzos jautājumos. Tomēr, ja šo vadītāju figūras būtu redzamākas un tiem būtu spilgtas personības, tad arī ar harizmas palīdzību varētu izdoties skeptiskās dalībvalstis pārliecināt. Jāpārliecina būtu par to, ka vajag vairāk, nevis mazāk Eiropas,» apgalvo Austers.

tāru, pētnieks arī vērš uzmanību uz to, ka īstenībā šāds dalībvalstu līderu piedāvājums liecinot par to, ka bloka iekšienē samazinās Vācijas ietekme. «Tas ir saistīts gan ar pašas Merkeles personību – viņas pašreizējo veselības stāvokli un politiskās karjeras gaidāmo noslēgumu, gan arī ar Vācijas ekonomikas nelielo pasliktināšanos,» norāda Austers.

Viņaprāt, lielāko uzvaru šeit esot ieguvis Francijas prezidents Emanuels Makrons, kurš ir spējis panākt, lai vadošajos amatos potenciāli tiktu iecelti viņam draudzīgi cilvēki. «Kristīne Lagarda, kura varētu kļūt par nākamo Eiropas Centrālās bankas vadītāju, ir Francijas bijusī finanšu ministre. Savukārt, pašreizējais Beļģijas premjerministrs Šarls Mišels savos uzskatos ir liberālis un arī tuvs Makrona sabiedrotais. Tas pats stāsts ir arī par Urzulu fon der Leienu – viņa ir Makrona domubiedrs,» pauž pētnieks.

Par Leienu runājot, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis intervijā norāda, ka viņas vadībā varētu īpaši aktivizēties jautājumi par Eiropas Savienības ciešāku sadarbību aizsardzības jomā.

«Viņa ir pieredzējusi politiķe un ilgstoši ir bijusi arī Vācijas aizsardzības ministre. Eiropas Savienības budžeta veidošanas un arī nākamajos ES integrācijas centienos no komisijas varētu tikt iniciēti vairāki jautājumi, kuri attiecas uz Eiropas drošības savienību, sadarbību ar ASV un mijiedarbību ar NATO. Es pieļauju, ka tas varētu būt viņas dabiskais jautājums,» saka Bukovskis.

Pētnieks arī vērš uzmanību uz to, ka sievietes nozīmēšana par Eiropas Komisijas vadītāju būtu būtiska. «Tas varētu sūtīt pozitīvu signālu pasaulei,» saka Bukovskis.

Ko šādi ES vadītāji nozīmētu Latvijai?

Par Latviju runājot, Kārlis Bukovskis arī norāda, ka mums šāds amatu sadalījums būtu jāvērtē nedz negatīvi, nedz pozitīvi. «Urzula fon der Leiena nebūt nav bijusi Latvijai nedraudzīgākais cilvēks, un es domāju, ka Baltijas valstīm kā tādām viņa absolūti nav slikts variants. Atcerēsimies, ka Lietuvas karaspēks ir veicis militāros iepirkumus tad, kad viņa ir bijusi Vācijas aizsardzības ministre,» norāda eksperts. «Mums būtu arī jāskatās uz to, cik ietekmīgos amatos varētu nokļūt Latvijas Eiropas Parlamenta deputāti. Vismaz šobrīd varētu izskatīties, ka Roberts Zīle savā grupā varētu būt daudz ietekmīgāks,» saka Bukovskis.

FOTO: AFP / Scanpix

Līdzīgās domās ir arī Aldis Austers. Viņš domā, ka Latvijai sastrādāties ar jauno Eiropas Savienības vadību nebūtu būtiskas problēmas. «Es domāju, ka Latvijas faktors ir salīdzinoši nenozīmīgs. Ir ļoti grūti iedomāties to, ka kāds no iepriekš minētajiem līderiem būtu ar lielām pretenzijām pret Latviju vai mazajām Eiropas Savienības valstīm,» apgalvo eksperts.

Gan Austers, gan arī Bukovskis piekrīt, ka, visticamāk, nemainītos arī Latvijas eirokomisārs, un tas arī Urzulas fon der Leienas vadībā būtu Valdis Dombrovskis.

Tomēr nav vēl pagaidām īsti skaidrs, ka viņš varētu vēlreiz ieņemt viceprezidenta posteni. «Šeit ir jautājums par to, vai nākamais Eiropas Komisijas prezidents pieturēsies pie Junkera ieviestā viceprezidentu amatu sadalījuma, kura ietvaros viņš centās mazināt problēmu, ka komisāru vienkārši ir par daudz. Jebkurā gadījumā es nedomāju, ka Dombrovska kļūšana arī vienkārši par komisāru būtu karjeras solis atpakaļ vai arī kritiens. Ja dažiem no komisāriem iedod kādas pārraugošākas tēmas, tas uzreiz nenozīmē to, ka tie kļūst ietekmīgāki,» saka Bukovskis.

Savukārt, Austers viceprezidentūras kontekstā vērš arī uzmanību uz to, ka īstenībā jau Junkers šos posteņus piešķīra tiem politiķiem, kuri jau iepriekš savās valdībās bija ieņēmuši augstus amatus. «Premjeriem bija viceprezidenta amats un to, vai šis sadalījuma princips tiks turpināts nav iespējams simtprocentīgi apgalvot,» saka Austers.

Neskatoties uz šo visu, domnīcas «Providus» direktore Iveta Kažoka intervijā saka, ka viņa tomēr cerot, ka premjerministram Krišjānim Kariņam nav bijis vienaldzīgs jautājums par to, ka mūsu reģiona valstis ES vadošajos amatos nav pārstāvētas vispār. «Es ceru, ka vismaz dažādu otrā līmeņa amatu sadalē par šo reģionālo pārstāvniecību tiks domāts vairāk,» norāda Kažoka.