Tur rēgi klejo un tūristi. Iespaidīgā Rasu kapsēta Viļņā

Viļņa ir viena no manām mīļākajām pilsētām, kurā esmu viesojies. Nedaudz mežonīgāka par betonā izlieto Rīgu, sirsnīgāka par vēso Tallinu, pieklājīgāka par lepno Prāgu un dvēselei tuvāka par urbāno Berlīni. Viļņā es allaž jūtos kā mājās, par spīti tam, ka jādzīvo hostelī un sarunā ar vietējiem jāatceras katram latviešu valodas vārdam pielikt galotni -as.

Viļņu es lēnām cenšos iepazīt līdz pašām saknēm, tāpēc arvien biežāk manos klejojumos pa to iekļūst arī pilsētas perifērā daļa. Reiz es pat iekāpu pirmajā pilsētas autobusā, kas gadījās priekšā, un pamatīgi izvizinājos pa Viļņas rajoniem, beigās nokļūstot teju meža viducī.

Dodoties uz Viļņu šoreiz, man bija divi galvenie mērķi – apmeklēt nesen atklāto Viļņas Modernās mākslas muzeju un paklīst pa senajiem Rasu kapiem. Muti ieplest lika abas vietas, tomēr šoreiz pastāstīšu par kapiem.

Rasu kapi (Rasų kapines) ir vecākie un zināmākie kapi Viļņā, un tajos apglabāti daudzi nozīmīgi cilvēki. Vairākos avotos rakstīts, ka tie izveidoti 1769. gadā, tomēr citi vēsturnieki uzskata, ka tas noticis 1796. gadā. Lai nu kā, iesvētīti šie kapi tika 1801. gada 24. aprīlī, bet divas dienas vēlāk tie zemes klēpī uzņēma pirmo nelaiķi. 20. gadsimtā Rasu kapos tika apglabāti daudzi poļi, to skaitā arī Polijas bijušā līdera Juzefa Pilsudska māte Marija un blakus viņai arī Pilsudska sirds. Kapos dus daudzi Lietuvā un pasaulē nozīmīgi cilvēki, no kuriem zināmākais, šķiet, būs izcilais lietuviešu gleznotājs un komponists Mikalojs Konstantīns Čurļonis.

Ņemot vērā, ka kopš 1967. gada šajos kapos cilvēki tiek glabāti tikai galējos izņēmuma gadījumos, piemēram, tas netiek liegts jau apglabāto ģimenes locekļiem, kapi ir pārvērtušies par kultūrvēsturisko pieminekli, piemiņas vietu un zināmā mērā arī tūrisma objektu.

Un patiesi, manu pieri vagoja neapmierinātības rievas, kad, ar trolejbusu nonācis līdz kapiem (tiesa, no pilsētas centra mierīgi var aiziet kājām), es sastapos ar veselu organizēto tūristu ordu, kas kāpa ārā no sešiem divstāvīgajiem autobusiem. Tajā mirklī sapratu, ka Rasu kapu nozīmi un slavu pasaulē esmu novērtējis krietni par zemu, tāpēc jāievelk elpa un jācenšas netrāpīties viņiem zem kājām.

Uzreiz pie ieejas kapos atrodas 1920. gadā izveidotie poļu kapi, kuros atdusas 164 poļu karavīri. Turpat uz akmens paaugstinājuma salikti vainagi poļu karoga krāsās, sveces un poļu karoga strēmeles, kas liecina, ka poļiem šī vieta Lietuvā ir ļoti nozīmīga, turklāt jāpiemin, ka poļu kapus, kas Otrā pasaules kara laika tika izdemolēti, 1993. gadā atjaunoja Polijas Republika.

FOTO: RASU KAPSĒTA VIĻŅĀ

Skats, kas pavērās, ieejot pašos kapos, bija visai neaprakstāms. Reti esmu bijis vietā, kas ir tik skaista un elpu aizraujoša, kaut arī kapu lietās uzskatu sevi par pašpasludinātu ekspertu. Tā nav nekāda meža līdzenumā iekopta skumīgu kapu kopiņu grupa, ko ik nedēļas ar grābeklīšiem nāk nogrābt nostalģijas vajātie.

Rasu kapi ir episki, iespaidīgi un atmiņā – cerams, ka ne murgos – paliekoši. Monolītas katakombas un rupji tēsti krusti, kas laika gaitā saslējušies katrs uz savu pusi, tomēr joprojām stingri stāv zemē, apzīmējot vietu, kur dus attiecīgais nelaiķis. Tā kā kapi atrodas uz pamatīga reljefa, uzkāpjot kapu kalna pašā galā, paveras iespaidīgs skats uz krustiem un pieminekļiem nosēto ieleju.

Klīstot pa ejām un taku līkločiem, rodas neaprakstāma vēlme rūpīgi izpētīt katru apbedījuma vietu un iemūžināt to fotogrāfijā. Vienīgo vilšanos sagādāja spožā un gaužām dzīvespriecīgā saule, kas tajā dienā kapus bija pārvērtusi par izdedzinātu stepi. Ja vien būtu nakts, lietus un pērkona negaiss – tad patiesi es varētu sajusties kā Edgara Alana Po vai Artura Konana Doila stāsta varonis.

Turpat, kalna galā atrodu arī vareno Čurļoņa kapu, kas monolīti slejas pret debesīm, it kā cenšoties atdarīt māksliniekam par tā rūgto dzīves noslēgumu.

Ak jā, ja kāds nevēlas kādu sev vajadzīgu nelaiķa atdusas vietu meklēt pats, tad var lieti noderēt ārkārtīgi nadzīgais vīrelis, kurš kā bulta šaudās gar starp kapu pieminekļiem un piedāvā savus pakalpojumus, piemēram, parādīt, kur guļ Čurļonis, vai īsi pastāstīt par kapu vēsturi. Kad viņš mani pirmo reizi bija teju līdz nāvei pārbaidījis, pēkšņi izlecot no kāda pieminekļa aizsega, es viņa piedāvājumus noraidīju vairākas reizes, sakot, ka mēģināšu padzisušos uzrakstus uz pieminekļiem izburtot pats. Vīrs nebija sarūgtināts, jo pamanīja tuvojamies minēto tūristu rindas. Ceru, ka peļņa viņam toreiz bija branga.

Diemžēl to, ka šajos kapos dus arī Pilsudska māte un sirds, sazin kādā veidā biju palaidis garām, tāpēc, pasērsis pie Čurļoņa kapa, apmetu vēl trīs četru lokus ap kapu “kvartāliem” un visai apmierināts devos prom.

Tālāk es devos uz nesen atklāto Viļņas Modernās mākslas muzeju, kur apskatīju visādus brīnumus ne no šīs pasaules, tomēr tikai vakarā, kad, atgūlies hosteļa ērtajās cisās, grasījos iemigt, sapratu, ka man tas neizdosies, jo Rasu kapi mani joprojām nelaiž vaļā. “Ja reiz jāguļas smiltājā, tad tikai tādā vietā,” es noskaitīju pie sevis un paņēmu pārlapot Čurļoņa mākslas albumu.