"Ivana mācības". Seši sen bez vēsts pazuduši bērni, iespējams, nav starp dzīvajiem (6)

Šobrīd aktuālajā meklēšanā ir 18 nepilngadīgas personas, kuras pazušanas brīdī bija nepilngadīgas un meklēšanā ir vairāk par gadu.

No tām septiņi ir Vjetnamas pilsoņi, viens Armēnijas pilsonis, viens Zviedrijas pilsonis un deviņi Latvijas pilsoņi, informē Valsts policija.

Deviņi ārvalstnieki aizgājuši no patversmēm un, visticamāk, ir klaiņotāji. Arī vienam Latvijas pilsonim, kurš aizgāja no Ģimenes krīzes centra, ir nosliece uz klaiņošanu, stāsta Valsts policijas pārstāve Gita Gžibovska. Divas personas izsludinātas meklēšanā saistībā ar vecāku šķiršanās procesu. Tie ir gadījumi, kad viens no vecākiem bez atļaujas paņem bērnu un neatdod.

Jāteic, ka katru gadu meklēšanā tiek izsludināti vairāki simti nepilngadīgo, bet lielākā daļa tiek ātri atrasti. Bērni aizbēguši no mājām pēc konflikta ar vecākiem vai viņus aizvedis kāds radinieks. “Dažos gadījumos policijai ir informācija par šo personu iespējamo atrašanās vietu un policija ar šīm personām ir sazinājusies. Citos gadījumos policijai ir informācija, ka ģimenes nesaskaņu dēļ bērnu ir aizvedis radinieks, savukārt pārējos – ka ir noticis nelaimes gadījums,” skaidro policijā.

Trīs nepilngadīgās personas, visticamāk, noslīkušas, taču līķi tā arī netika atrasti, vēsta policija.

Viens no iespējamajiem traģiskajiem notikumiem risinājās 2012.gada oktobrī purvainā ezerā Krāslavas pusē. 2012. gada 15.oktobrī no Rēzeknes slimnīcas aizbēga

11 gadus vecais Jānis Tkačenko - bērns ar noslieci uz klaiņošanu. Gāja gadi, policija meklēja bērnu, no kura nebija ne miņas – kā purvā iekritis. 2018. gada pavasarī no aculiecinieka tika saņemta jauna informācija par senajiem notikumiem, kas liecināja, ka Jānis varētu būt noslīcis purvainā ezerā Krāslavas novadā.

Zēns, kas redzēja traģēdiju, tobrīd bija gadu vecāks par Jāni un visus šos gadus baidījās stāstīt, kas noticis.

Valsts policija sadarbībā ar “Bezvēsts.lv” vairākas reizes pārmeklēja ezeru, tomēr neko neatrada, jo meklēšanas apstākļi ir sarežģīti - ne visur bija iespējams piekļūt sarežģītā reljefa dēļ. “Tas nav vienkārši purvs, bet purvs ar divkāršu un vietām pat trīskāršu dibenu, gluži kā daudzstāvu ēka. Turklāt redzamības nav vispār – atliek izmantot tausti,” skaidro organizācijas “Bezvēsts.lv” pārstāve Svetlana Ginetere. Valsts policijas Latgales reģiona pārvalde meklēšanu turpina.

Trijos gadījumos ir pamanāmas kriminālas pēdas – bērni, iespējams, kļuvuši par noziegumu upuriem.

Par diviem meiteņu pazušanas gadījumiem TVNET jau rakstīja. Viens no izgaisušajiem bērniem ir septiņus gadus vecā Laura Strazdiņa, kura Aizkraukles pagastā uz Daugavpils šosejas pazuda 2005. gada 14. septembrī, nākot no skolas. Kriminālprocess par meitenes slepkavību joprojām ir izmeklēšanas stadijā.

Otra ir 1998. gada 20. jūlijā pazudusī tobrīd desmit gadus vecā Dace Ramate, kuru jūlija vakarā nezināms vīrietis ar melnu velosipēdu aizveda no rotaļu laukuma Saldū.

Ne meiteņu mirstīgās atliekas, ne kaut kas no viņu lietām nav atrasts. Neviens nav aizturēts, nekādu pēdu.

Trešais gadījums, kurā manāmas kriminālas pēdas, ir saistīts ar pavisam mazu meitenīti – dzimušu 2006. gadā, kura meklēšanā izsludināta 2007. gadā un joprojām nav atrasta.

 Ne bez vēsts pazudušā mazuļa vārdu, ne vietu, ne lietas apstākļus policija neatklāj.

Ivana bojāejas skaudrā mācība

Piecus gadus vecā liepājnieka Ivana Berladina meklēšanai pirms diviem gadiem sekoja teju visa Latvija, un tajā iesaistījās aptuveni 4000 brīvprātīgo. Puisēns 1. jūlija rītā, kamēr visi vēl gulēja, bija izgājis no mājām un šķietami izgaisis. Pēc desmit dienām viņu atrada sīkā Dubeņu mežā, netālu no apdzīvota ciema, patiesībā krūmājā, sarāvušos kamoliņā un mirušu.

Puisītis bija nosalis. 2017.gada vasara bija padevusies lietaina un drēgna.

Ivans nāca no lielas ģimenes – viņš Karostā dzīvoja kopā ar mammu, trīs brāļiem un māsām un bija savam vecumam netipiski patstāvīgs. Ģimenē bērnam netika pievērsta liela vērība, viņš auga savā vaļā. Māte par bērna pazušanu policijai ziņoja tikai nākamās dienas pēcpusdienā.

Vēlāk izrādījās, ka puika rīta agrumā plānās drēbēs, sandalēs bija devies uz autobusa pieturu, pasēdējis tur, tad iekāpis autobusā un aizbraucis līdz Kuršu laukumam, kur zēns, visticamāk, bija sajaucis pieturvietas un tālāk braucis ar autobusu Grobiņas virzienā. Tajā rītā cilvēkiem vajadzēja redzēt, kā mazais puisītis viens iet pa ielu, vajadzēja redzēt iekāpjam autobusā, braucam vairākas pieturas un izkāpjam nomaļā vietā, autobusa galapunktā. Bet neredzēja...

Neviens viņam nepievērsa uzmanību, nepajautāja, kur ir viņa vecāki un kurp viņš dodas, nepajautāja, vai nesalst.

Rokas līdz elkoņiem kabatās sabāzis puisēns ar kapuci galvā steidzīgajiem garāmgājējiem palika nemanāms.

Neviens neatcerējās, ka būtu manījis bērnu, it kā viņš būtu garām slīdoša ēna. Precīzu Ivana nāves laiku tā arī neizdevās noteikt.

Kad bērnišķīgā sejiņa parādījās visos ziņu portālos un televīzijas ekrānos, pēkšņi asaras birdināja un iesaistījās visa Latvija

Vai pēc Ivana esam kļuvuši vērīgāki cits pret citu?

Līdzīgi gadījumi, kas, par laimi, nav beigušies tik traģiski, ir notikuši arī pēc Ivana nāves.

2017. gada decembrī LTV7 raidījums "Itogi goda" veica eksperimentu, kurā kāda sešgadniece atkārtoja Ivana ceļu. Ceļā līdz Dubeņiem tikai viena sieviete painteresējās, kur ir meitenes māte.

2018. gada sākumā raidījums "Bez tabu" ziņoja, ka kāds bērns Salaspilī pēc skolas iekāpis nepareizā maršruta autobusā, no kura tika izsēdināts viņam nezināmā vietā. Gan autobusa šoferis, gan pasažieri bijuši vienaldzīgi, kad bērns sapratis, ka brauc nepareizajā transportā. Bērns sazvanījis māti un, par laimi, mājās nonāca sveiks un vesels, kad viņa atbrauca atvasei pakaļ.

2019. gada 6. jūlijā garāmbraucējs Madonas novadā pamanīja bērnu, kurš viens basām  kājām gāja gar ceļa malu. Bērnu bija pieskatījusi vecmāmiņa, kura kādā brīdi pamanījusi, ka zēns pazudis, un devusies viņu meklēt.

Šis gadījums beidzās laimīgi, kad ar policijas palīdzību bērns tika nogādāts atpakaļ vecāku apgādībā.