"Galopā uz augstpapēžu kurpēm": trīs bērnu māmiņas plānotā loģistika - izpildāmi? Reti

FOTO: Depositphotos

Vienmēr raucu degunu, kad kāds vārdus “menedžēšana” un “loģistika” attiecina uz tik vienkāršu un dabīgu lietu kā ģimenes sadzīves organizēšanu. Tomēr pašai pavisam nesen bija diena, kad galva vairs nespēja neko loģisku samenedžēt.

Daži obligāti uzdevumi

Tātad – ir parasta vasaras darba diena, skolēniem ir brīvlaiks, un es atrodos pelnītā bērna kopšanas atvaļinājumā. Saulīte spīd, viss ir super, tomēr ir daži uzdevumi, kas jāveic. Vai dažas lietas, kas jāsamenedžē. Vai sauksim tos par dienas pieturas punktiem:

· ap 10 no rīta jāaizbrauc uz novada domi un jāaizved iesniegums. (Jā, iedomājieties, iesniegums papīra formātā!) Un iesniegums man vispirms kaut kur ir jāizdrukā, jo mājās tādas sadzīves iekārtas kā printeris man nav. Tātad - vispirms jādodas uz “interneta salonu” - ak, tādi tiešām eksistē! Pļavniekos noteikti,

· 13.30 jānoliek mazais bērns diendusā,

· 16.00 jānogādā vidējā meita treniņā,

· 17.45 jātiekas ar vīru, lai nodotu mazākos bērnus,

· 18.00 – mana ilgi gaidītā masāža :) :) :) :) :) Jāizmanto dāvanu karte, kurai pēc 5 dienām beidzas derīguma termiņš. Protams, novilkts līdz pēdējam. Nu neko.

Papildus:

· viengadnieks – visu dienu fonā. Jāpieskata, lai nerāpjas uz galda un nenokrīt. Jāaudzina, ka nedrīkst izmētāt mantas. 100 reizes jāatgādina, ka kaķa barība nav viņas nedz brokastu, nedz pusdienu piedāvājumā,

· ēst gatavošana bērniem, tīru drēbju sarūpēšana, karalauka novākšana,

· dārza izravēšana (ēēē, būsim godīgi – 10 nepieklājīgi īsu vadziņu uzturēšana, bet vienalga),

· kaut kad vajadzētu pastrādāt pie individuālajiem darbiem… Laikam naktī.

Atslēgas vārds – pielāgošanās

Nav taču traki. Ne tāda vien diena ir pievarēta. Auto man ir, tiesības – arī, un visus padsmit kilometrus garos braucienus varu ātri izbraukt. Visu galvā salieku pa plauktiņiem un pēc brokastīm, mazo bērnu cieši sev piekļaudama un pa ceļam uz auto nepārtraukti bučodama, dodos dienas gaitās.

Atverot mašīnas durvis, saprotu, ka nāksies visu loģistiku pārmenedžēt! Bērna auto krēsliņš palicis pie vīra. Ieelpoju. Nobučoju mazo. Vēl joprojām – taču nekas traks.

Sāku aktīvi darbināt galvu. Par laimi, mazo no rīta piekrīt pieskatīt draudzene, un es netraucēti varu nokārtot savu pirmo uzdevumu. Pēc tam draudzene izpalīdzēt vairs nevarēs.

Ir 11.30, kad atgriežos. Saprotu, ka vidējā meita uz treniņu jāved ar sabiedrisko transportu. Tas nav tik viegli, jo piemājas autobuss iet vien piecas reizes dienā, bet man paveicas – šodien autobusa laiki man der.

Pateicos draudzenei par izpalīdzēšanu un sāku gatavot pusdienas. Saprotu, ka bērna diendusa ir jāpārplāno, tāpēc darbi neveicas tik raiti. Tomēr pulksten 15.00 ar abām meitām sēžam vēsā autobusā. Brauciens paņems vien stundu, un man nāksies izmantot nieka trīs transporta veidus.

Visi ir paēduši, un mazā, autobusa liegi šūpināta, drīz sāks savu gulēšanu pusotru stundu vēlāk no ierastā laika. Braucu autobusā un uzelpoju. Kondicionēts gaiss! Vēsums. Super. Un vakarā masāža. Viss ir labi. Visu paspēju.

Neatlaidīgs nemiers

Braucu autobusā, un tāda savāda sajūta. Tagad ir nedaudz pēc 15.00, treniņš meitai sākas 16.00. Paspēsim. Tā, 17.45 satikšos ar vīru un atdošu mazākos bērnus, un braukšu uz masāžu. Labi. Bet tāpat ir sajūta, ka kaut ko esmu aizmirsusi. Skatos pa logu un cenšos izbaudīt skatu. Pļavnieku daudzstāvenes. Mmmmm. Lielveikals. Skaisti!

Skaisti?! Nē, kaut ko es esmu aizmirsusi! Pamperi mazajai līdzi ir? Ir. Durvis aizslēdzu? Bāc, nu bet protams! Kas mani tirda? Ko zemapziņa man grib pateikt?

Vēlreiz visu maļu uz riņķi. Tagad ir 15.10, meitai treniņš beigsies 17.00, bet 17.45 es, sasvīdusi, saspringusi un izsalkusi, atbrīvošos pie VEF, bet 18.00 man relaksētai un atģērbtai jāatlaižas uz masāžas galda Katrīnas ielā.

Bāc! Es taču esmu bez mašīnas. Ja es tagad nesēdētu vēsā Rīgas Satiksmes autobusā, viss taču būtu labi – ar mašīnu tas ir 15 minūšu brauciens!

Atteikšanās māksla

Jā, es jau varētu kaut kā aizkulties uz to sasodīto masāžu, bet vai es sasvīdusi, saspringusi un izsalkusi spēšu to izbaudīt? Pēc pāris nobrauktām pieturām saņemos un piezvanu – lūdzu pagarināt dāvanu kartes derīguma termiņu. Es ieplānošu masāžu dienā, kad nebūs nekādu citu plānu un man nenāksies neko menedžēt un loģistikot.

Autobuss ir patīkami vēss, bet man no tā maza laime. Protams, varēja taču nevest meitu uz treniņu un doties uz savu masāžu. Nē, es nevarēju. Jo es esmu mamma un tas ir dejošanas treniņš.

Visi, kas kaut reizi dejojuši ne tikai ar kājām, bet visu savu būtību, to sapratīs.

Uz augšu