Putins pie varas ir jau 20 gadus. Vai viņš jebkad aizies labprātīgi? (67)

Pirms 20 gadiem, kad Jeļcins nominēja Putinu premjerministra amatam, viņam nepiemita pat ne daļa no pirmā plāna pasaules līdera auras. Pirms pievienošanās Jeļcina administrācijai Putins galvenokārt darbojās kā Sanktpēterburgas mēra Anatolija Sobčaka “pelēkais kardināls”.

Savukārt pēc pārcelšanās uz Maskavu Putins sāka strādāt Prezidenta lietu pārvaldē – amatā, kas nebūtu uzskatāms par vienu no pēdējiem pakāpieniem pirms nokļūšanas varas vertikāles virsotnē.

Skaitļi gan runā paši par sevi. 1999.gada augustā, kad Putins kļuva par premjerministru, viņa reitings sabiedrībā, saskaņā ar neatkarīgā sabiedriskās domes izpētes organizācijas “Levadas centrs” aptauju, bija 31%.

Savukārt 2000.gada janvārī, kad viņš pārņēma prezidenta pienākumu pildīšanu, reitings bija jau 84%.

Un kopš tā laika Putina reitings nekad nav nokrities zem 60% atzīmes, norāda “Levadas centrs”.

Kā skaidrojams straujais popularitātes kāpums Putina valdīšanas pirmajos mēnešos?

Viens faktors ir neapšaubāmi skaidrs – Putina skarbā reakcija uz iekšzemes terorismu.

1999.gada septembrī vairākos noslēpumainos teroraktos, kas tika sarīkoti trīs Krievijas pilsētās, dzīvību zaudēja vairāki simti cilvēku, un Krievijas sabiedrība bija baiļu paralizēta.

Reaģējot uz šiem notikumiem, Putins “demonstrēja muskuļus” - teica to, ko liela daļa Krievijas sabiedrības vēlējās dzirdēt, solot nesaudzīgu vēršanos pret teroristiem, lai kur viņi arī būtu.

Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka par šiem teroraktiem atbildīgi islāma ekstrēmisti no Ziemeļkaukāza.

Putina pasludinātais karš pret islāma teroristiem iezīmēja arī otrā Čečenijas kara sākumu.

Vairāki Putina oponenti, tostarp no Krievijas emigrējušais oligarhs Boriss Berezovskis un bijušais spiegs Aleksandrs Ļitviņenko vēlāk apgalvoja, ka šīs daudzdzīvokļu namu spridzināšanas patiesībā sarīkoja nevis Čečenijas islāmisti, bet gan Krievijas drošības dienesti, lai attaisnotu jaunu militāro kampaņu Čečenijā un tādējādi veicinātu Putina popularitātes pieaugumu sabiedrībā.

Berezovskis 2013.gadā tika atrasts miris Lielbritānijā. Viņa nāves apstākļi joprojām tiek uzskatīti par mīklainiem.

Savukārt Ļitviņenko mira 2006.gadā pēc tam, kad viņš Londonā tika saindēts ar radioaktīvo poloniju-210.

Lielbritānija uzskata, ka Putins pats personīgi esot apstiprinājis Ļitviņenko slepkavību.

Lai kas arī būtu 1999.gada spridzināšanu organizatori, šie notikumi nozīmēja būtisku pagrieziena punktu Putina karjerā – nostiprināja Putina popularitāti tautā.

Ne mazāk svarīgi – šie notikumi palīdzēja Kremļa propagandas aparātam attēlot Putinu kā spēcīgu līderi.

1999.gadā Krievija joprojām atkopās no PSRS sabrukuma un sāpīgās pārejas uz tirgus ekonomiku.

Putina izlēmīgā rīcība medijos tika attēlota kā pilnīgs pretstats Jeļcina brīžiem haotiskajai valdīšanai.

Neilgi pēc kļūšanas par prezidentu Putins devās uz Čečenijas galvaspilsētu Grozniju bruņoto spēku iznīcinātājā “Su-27”.

Kremlis par šo notikumu ziņoja, ka daļu lidojuma lidmašīnu pilotējis Putins personīgi.

Turpmākos 20 gadus Kremļa propagandas mašīna nepagurstoši radījusi un rada jaunus mītus par Putinu kā rīcības cilvēku un spēcīgu personību.

Putina pasludinātais karš ar terorismu arī nozīmēja, ka Krievijai un Rietumiem ir vienots mērķis. Vismaz sākumā.

Pēc 2001.gada 11.septembra teroraktiem ASV, Putins bija viens no pirmajiem pasaules līderiem, kas piezvanīja ASV prezidentam Džordžam Bušam.

Krievijas valdība samierinājās ar ASV militāro klātbūtni Centrālāzijā, kas tai bija nepieciešama, īstenojot invāziju Afganistānā. Krievija pat ļāva ASV karavīrus un aprīkojumu transportējošajām lidmašīnām šķērsot Krievijas gaisa telpu – nekas tāds Aukstā kara laikā nebija pat iedomājams.

Tajā pašā laikā Putins kritizēja NATO paplašināšanos uz austrumiem un pakāpeniski atkāpās no savas salīdzinoši draudzīgās attieksmes pret Rietumiem.

Krievijas un Rietumu attiecības zemāko punktu visā Putina valdīšanas laikā sasniedza 2014.gadā, kad Krievija okupēja un anektēja Ukrainai piederošo Krimu.

Krievijas aneksijai bija smagas sekas, jo Rietumi Krievijai par šādu rīcību piemēroja ekonomiskās sankcijas.

Lai arī sankcijas izjuta arī Krievijas vienkāršie iedzīvotāji, tas nekādā veidā neiedragāja Putina popularitāti Krievijas sabiedrībā.

Atšķirībā no 1999.gada Kremļa kontrole par medijiem tagad ir daudz stingrāka. Preses brīvības pastāvīga ierobežošana Putinam garantējusi to, ka viņa politika Krievijā tiek kritizēta vien ierobežotā daudzumā.

Krievijas mediji arī nav īpaši aizrāvušies ar Putina 20 valdīšanas gadu atzīmēšanu.

Tomēr pēc divdesmit gadu atrašanās pašā varas virsotnē Putina “fasādē” sāk parādīties pirmās plaisas.

Putins joprojām bauda lielu atbalstu Krievijas sabiedrībā, tomēr tas nav ne tuvu tik iespaidīgs kā pēc patriotisma viļņa, ko izraisīja Krimas “atgriešanās” Krievijas sastāvā.

Šovasar notiekošie iedzīvotāju protesti pret neatkarīgo kandidātu nepielaišanu dalībai pašvaldību vēlēšanās radījuši jaunu izaicinājumu Kremlim.

Lai arī šie protesti nerada tiešus draudus Putina monopolam uz varu Kremlī, Krievijas opozīcija šos protestus izmanto, lai paustu neapmierinātību gan ar Putina režīmu, gan pašu Putinu, kurš aizsēdējies prezidenta krēslā, gan pret valdošo eliti kopumā, kas grimst arvien dziļāk korupcijā.

Krievijā neviens pat nerunā par iespējamo Putina pēcteci prezidenta amatā.

Saskaņā ar konstitūciju, pēc pašreizējā termiņa beigām 2024.gadā Putins vairs nedrīkst ieņemt prezidenta amatu.

Protams, viņš varu saglabās, ja vien gribēs, un nekas neliecina, ka viņš negribēs.

Šogad Krievijas pilsētā Jekaterinburgā notikušajā nesankcionētajā ielu mākslas festivālā grafiti mākslinieks Filips Kozlovs uzzīmēja grafiti, kurā redzama epizode no baleta “Gulbju ezers” - šī baleta izrāde tika rādīta televīzijā 1991.gada augustā, kad notika apvērsums pret pēdējo PSRS līderi Mihailu Gorbačovu. Zem zīmējuma rakstīts - “20 garus gadus mēs ceram atkal ieraudzīt baletu”.