Baltijas ceļš Rīgas un rīdzinieku acīm

1 / 4

Baltijas ceļš

FOTO: TVNET

1989. gada 23. augusts. Pulkstenis sit 19:00. Uz piecpadsmit minūtēm aptuveni divi miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju sadodas rokās, veidojot cilvēku ķēdi no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai. Tikai piecpadsmit minūtes – bet cik izšķirošas, zīmīgas un būtiskas tās bija ceļā uz neatkarības kaldināšanu! Atzīmējot Baltijas ceļa 30. gadadienu, portāls TVNET uzrunāja vairākus rīdziniekus, aicinot viņus dalīties atmiņās par šo notikumu, kā arī sarunājās ar vienu no Baltijas ceļa organizētājiem, Imantu Kulinski.

Mārītes atmiņas par Baltijas ceļu

“1989. gada vasara atmiņās palikusi silta un trauksmaina. Biju Rīgas Politehniskā institūta (tagad - RTU) studente,” ar portālu TVNET atmiņās par Baltijas ceļu Rīgas posmā dalās Mārīte Meļņika. 

“Vasaru, kā jau lielākā daļa tā laika studentu, pavadīju studentu celtnieku vienībā, kur netrūka ne ēverģēlību, ne smaga darba, ne dumpiniecisma un spīta. Augusta otrajā pusē studenti jau sāka atgriezties Rīgā, iekārtoties kopmītnēs un gatavoties jaunajam mācību gadam. Avīzes mēs nelasījām, radio neklausījāmies, TV pārraides, sevišķi vasarā, arī nebija populārs izklaides veids. Es neatceros, kā tapa zināms par tautas pulcēšanos Baltijas ceļā.

Mūsu kopmītnes atradās netālu no Brīvības ielas Teikas rajonā. Tie bija divi lieli ēku korpusi RPI studentiem un otras 2 ēkas - Latvijas Universitātes studentiem. Droši vien "klusais telefons" nostrādāja. 

Pievakarē jau savlaicīgi draudzīgā pulciņā devāmies uz Brīvības ielu. Cilvēku bija daudz. Ja tipiskās foto liecības rāda, kā cilvēki stāv, sadevušies rokās, viens blakus otram, tad mūsu gadījumā - bijām saspiedušies cieši kopā vismaz 3 rindās vienuviet. Nekādas koordinācijas par izretošanos vai tamlīdzīga nebija. Karogi, draudzīga, noslēpumaina atmosfēra, iekšēja sajūta, ka darām kaut ko ļoti lielu un nozīmīgu, tikai nav īsti līdz galam skaidrs - cik lielu un nozīmīgu. 

Tajā brīdī arī neprātojām, ka varētu tikt novēroti un noziņoti jebkādiem drošības birojiem (Valsts drošības komitejai jeb “čekai” u.c).

Vismaz mēs, tuvākās draudzenes savā kursiņā, zinājām, kura mūsu kursabiedrene ir no "tām aprindām", bet mēs to skaļi neapspriedām pat savā starpā. Nekādas represijas nesekoja. Iespējams, viņa pati bija apmulsusi par savu vietu un ideoloģisko nostāju. Kā jau teicu, arī man pašai nebija tā apziņa, ka daru kaut ko lielu un ļoti nozīmīgu savas valsts nākotnei. Bija tāds kolektīvais pacēlums un sajūta, ka nevar nedarīt.

Informatīvie materiāli un sapratne par to, kas īsti bija padomju vara un kā viņa ar mums manipulēja un zināmā mērā "nozombēja", nāca pēc tam. Tas bija tik šokējoši, ka neesmu komunistiem un viņu līdzskrējējiem piedevusi līdz šai baltai dienai. 

Dziesmas un smaidi pavadīja Baltijas ceļu. Miers un gandarījums. Vēlāk visi pacilātā noskaņojumā izklīdām, iekšēji gatavi savai Dziesmotajai revolūcijai, kura tikai tad pa īstam sākās. 

Manas atmiņas vairāk atbilst manu draugu un paziņu noskaņojumam, bet nav vispārināmas uz sabiedrību kopumā,” piebilst Mārīte. 

Uz augšu