Vai katram, kas bijis Gruzijā, bagāžā kopā ar vīnu tiek pārvests maigi mežonīgs sajūtu mikslis un vēl ilgi sildoša atmiņu pēcgarša. Patiesi ir daudz iemeslu, lai dotos uz šo dāsno zemi, un, iespējams, ir tikai viena lieta, par ko būtu jāsatraucas Gruzijas viesiem, it īpaši sievietēm.

Siltais, maigais sēravotu ūdens apskauj gluži kā mīļotā rokas, un šķiet, ka varenie Sairme kūrorta kalni kā visuzticamākie kareivji saprotoši uzmana šo īpašo mirkli.

Pirmatnējs spēks un tīrs prieks piepilda ik šūnu, aizskalojot civilizācijas stresa rētojumus. Gruzija... šai zemei patiesi piemīt maģiska vara, un tā savā dāsnumā aplaimo ikvienu, kas te ierodas.

FOTO: publicitātes

Veselībai un acu baudai

Ar čartereisu nolaižoties Kutaisi, kas atrodas gandrīz Gruzijas centrā, var doties, uz kuru pusi vien vēlies. Tie, kas vēl atceras padomju laikus, zinās boržomi un slavenos minerālūdeņu kūrotus ar pikantajiem kūrorta romāniem.

Savulaik tikai PSRS Jūras kara flotei pieejamā sanatorija Tsakatulbo nu pārtapusi par Legend Spa Resort, un Versaļas pilij līdzīgais ēku komplekss ar parkiem un dārziem vilina ar radona ūdeņu procedūrām, kurām piemīt teju vai brīnumainas spējas dziedināt dažādas kaulu kaites.

Daļa ēku ir revovētas, bet atlikusī Staļina ampīra apsūbējusī greznība visam piešķir savdabīgu šarmu. Tāds modernā un vēstures mikslis, kas rada sirreaālas sajūtas, it īpaši apskatot telpas, gultu, vannu, kur atpūties pats Tautu tēvs. Tikpat pretrunīgas sajūtas pārņem, skatoties uz pilnībā pamestām majestātiskajām sanatorijām, kuru marmora kolonnas apaugušas ar efejām, bet telpās bez durvīm, logiem ir iemitinājušies... Abhāzijas kara bēgļi un klaiņojošie suņi. 2008. gada militārais konflikts ik palaikam atgādina ar tanku izdangātiem ceļiem un sagrautām ēkām. Šķiet, ka Gruzija kā ievainots, mazliet apjucis un tik daudziem iekārojams putns pacietīgi sakopj rētas un pamazām ceļas spārnos. Tikai stundas attālumā no Kutaisi atrodas Sairme kūrorts ar veselu paleti minerālūdeņu, kur vieni nieru kaitēm, cits kuņģim vai aknām, vēl kāds regulē asinsspiedienu. Dzer, peldies siltajos sēravotu baseinos un topi vesels! Un vēl, visur kalnos kā klejotāju ciltis teltīs mitinās bitenieki. Gruzijas augstkalnu medus ir tik kvalitatīvs, ka kļuvis par vienu no ejošākajām eksportprecēm. Spirdzinošais gaiss un gleznainie skati iedarbojas kā vislabākais uztura bagātinātājs un dabiska prieka dopings.

FOTO: publicitātes

Pabarot acis un dvēseli var doties arī uz daudzajiem Gruzijas klosteriem, kuru kopumā ir ap diviem tūkstošiem. Kā smej gruzīni, mums nav naftas, bet ir svētvietas. Vai tas būtu Gelati klosteris, kur apglabāts ķēniņš Dāvids, vai kalnos paslēpusies pa pusei pamesta baznīca ar satriecošiem viduslaiku sienu gleznojumiem un ikonām - tie fascinē ar pārlaicīga miera pieskārienu.

Gruzīni tik ļoti lepojas ar saviem varoņiem, kas cīnījušies pret - ak vai, cik daudziem iekarotājiem, ka nevilšus pielīp viņu pašcieņa un arī... pārgalvība.

It īpaši, kad attopi, ka rāpies pa knapi divas pēdas šauru kalnu taciņu un tā aiza lejā, nu... tāda dabiska lieta. Pielīp arī bijība pret pareizticīgajām tradīcijām (pat ja, ieejot klosterī, jāietinas kauč kādos paltrakos, lai tik kāds miesas plikums nebūtu redzams). Interesanti, ka pavisam nesen Gruzijas pareizticīgo patriarhs Elija II tika radis ģeniālu veidu, kā veicināt demogrāfiju valstī. Jāatgādina, ka Gruzija pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā nonāca ekonomiskā izolācijā un grūtībās un tūkstošiem cilvēku darba meklējumos devās uz ārvalstīm. Un tad Elija II nāca klajā ar paziņojumu - es personīgi kristīšu katru trešo bērnu ģimenē un būšu viņa krusttēvs. Nu jau patriarham ir vairāk nekā 48 000 krustbērnu.

FOTO: publicitātes

Dievišķie grēciņi

Gruzīni teicienu "katrs ciemiņš ir Dieva sūtīts" saprot tieši. Ciemiņš tak ceļā būs izsalcis. Tiek klāti gari koka galdi, kuri burtiski vai lūst no ēdieniem. Ikdienā gruzīnu maltīte sastāv vismaz no sešiem ēdieniem, bet viesiem tiek pasniegti vismaz 12. Vispār jau esi paēdis no tā, ko mēs saucam par starteriem, kur noteikti ir dārzeņu salāti, baklažāni eļļā ar zemesriekstiem, dažādas gaļas uzkodas. Un tad nāk satsivi, hinkaļi, badrijani, čakapuli, dolmas un vēl uz iesma cepta gaļa, kukurūzas plāceņi – to visu ne apēst, ne atcerēties iespējams. Kūkas, salīdzinot ar mūsu daudzveidību, šķiet vienkāršas, bet, ja ir tik sulīgi un dievīgi gardi augļi, tad neko vairāk arī nevajag. Vīns te, kā saka, plūst upēm un tiek pasniegts lielās ūdens krūkās. (Starp citu, karstā laikā esot ieteicams lietot gaišo vīnu.) No malas izskatās, ka Gruzijā visi to tik vien dara, kā nepārtraukti dzer vīnu, bet tajā pašā laikā viņiem tikpat kā neesot alkoholiķu. Maltīte pie galda vai katrreiz pārtop mazās dzīrēs ar tostiem, dziesmām, gruzīnu piparoto humoru, dejām, un trīs vai četras stundas paiet nemanot. Maza piebilde: ja patiešām vēlaties baudīt autentisku gruzīnu virtuvi, tad meklējiet nelielus ģimenes restorānus, kur kāda vecmāmiņa Lela, mazliet pievelkot melnās zeķēs tērpto kāju, savā nelielajā virtuvē rada kulināros brīnumus no turpat ciemā iegādātiem produktiem vai kalna nogāzē salasītām sēnēm un ogām. Un vēl, ja nu kādai dāmai vēl atmiņā (vai no māmiņas stāstiem izveidojies) stereotips par uzmācīgajiem gruzīnu vīriešiem, kas sekoja katrai blondīnei, saucot "devuška, devuška", tad tas nu, par laimi, ir nolikts padomju laiku folkloras arhīvā. Gruzīnu vīrieši ir atturīgi laipni un izpalīdzīgi.

Vienīgais, par ko šajā zemē ir jāsatraucas sievietēm, tā maigi izsakoties - atgriežoties mājās, uz svariem kādu laiku ieteicams nekāpt. Bet to noteikti kompensē mirdzoša sejas āda, dabiskās enerģijas baterijas, D vitamīna kūre un viegli reibinošas kā gruzīnu vīns atmiņas.

FOTO: publicitātes