“Viņš prata nostāties uz rokām un noiet desmit soļus.” Pusaudze Marta joprojām skumst par vecāko brāli, kurš bezvēsts pazuda pirms septiņiem gadiem. 

2012. gada oktobra naktī no Rēzeknes slimnīcas aizbēga divi zēni – vienu atrada, otru – 11 gadus veco Jāni Tkačenko, nē. Pirms laika nu jau pilngadīgais Vladimirs atzinās, ko redzēja liktenīgajā dienā un par ko klusēja septiņus gadus. Tkačenko lietā joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu un dīvainu sakritību, kas nedod miera tuviniekiem. Portāls TVNET turpina rakstu sēriju "Latvijas pazudušie bērni"

Iepriekš pētījām triju meiteņu mīklaino nozušanu pirms daudziem gadiem - divas meitenes pazuda uz Daugavpils šosejas - bija aizdomas, ka vainīgs "šosejas maniaks", viena meitenīte, iespējams, tika nolaupīta Saldū . 

Aizbēgušie zēni

2012. gada 15.oktobra naktī no Rēzeknes slimnīcas aizbēga divi puikas – 11 gadus vecais Jānis Tkačenko un viņa draugs Vladimirs.

No toreiz policijas sniegtās informācijas, skolas darbinieku un tuvinieku stāstītā, izriet šāda notikumu secība: uz slimnīcu abus atveda no Adamovas speciālās internātskolas ar simptomu – augsta temperatūra. Vēlāk noskaidrojās, ka bērni speciāli saēdušies grafītu, lai nonāktu slimnīcā. Pēc aizbēgšanas, stopējot mašīnas no Rēzeknes caur Daugavpili, puikas devās uz Krāslavas pusi, kur, iespējams, dzīvoja Vladimira vecmāmiņa. 18. oktobrī zēni redzēti Kraslavā. Kad skolā uzzināja par notikušo, direktors piezvanījis Vladimira tēvam, kurš devies meklēt dēlu. Pēc Jāņa braucis arī viens no pedagogiem.

Pēc vienas versijas, ieraugot skolas automašīnu, zēni metušies bēgt – katrs uz savu pusi.

Vladimira tēvs sekojis savam dēlam. Neesot viņu panācis, bet vakarā Vladimirs pats pārnācis. 

Tālākā, iespējamā notikumu gaita kļūst satraucoša. Viens puika ir atradies, bet otrs - 11 gadus vecais Jānis “kā akacī iekritis”.

FOTO: No ģimenes personiskā arhīva

Kad Jāņa māte gribējusi parunāties ar zēnu, kurš pēdējais redzēja viņas dēlu, Vladimira vecāki esot likuši šķēršļus. Tolaik prese rakstīja, ka Vladimira vecāki izņēmuši dokumentus no skolas, zēns tur vairs neesot rādījies. Pēc tam ģimene mainījusi dzīvesvietu.

Sagadīšanās? Tagad pēc nu jau 18 gadus vecā Vladimira grēksūdzes tā nešķiet.

 2012. gada rudenī policija organizēja apjomīgus meklēšanas pasākumus, iesaistot  ne tikai policijas spēkus, bet arī Valsts robežsardzes kinologus ar dienesta suņiem, Valsts robežsardzes Aviācijas pārvaldes helikopterus, Rīgas Valsts tehnikuma audzēkņus un skolotājus, pagasta iedzīvotājus, pilsētas iedzīvotājus, organizāciju "Bezvēsts.lv" un daudzus citus brīvprātīgos, taču meklēšanas pasākumu rezultāti nebija iepriecinoši.  

Liecinieks sāk runāt

2018. gadā vienīgais liecinieks sāka runāt. Vladimirs atzinās, ka abi slēpušies purvā un viņš redzējis, kā draugs noslīkst, nobijies un aizbēdzis. Visus šos gadus esot klusējis. Pavasarī policija kopā ar organizācijas “Bezvēsts.lv” brīvprātīgajiem pārmeklēja purvu. Nekā neatrada.

Šobrīd zēna meklēšana turpinās.

Valsts policija aicina iedzīvotājus, kuru rīcībā ir jebkāda ar Jāņa pazušanu, vai iespējamo atrašanās vietu saistīta informācija, ziņot par to likumsargiem.

Un tomēr... Nav skaidrs, kāpēc policija notikušā apstākļus nevarēja noskaidrot jau toreiz - 2012. gada oktobrī.

Vai Vladimira vecāki patiešām nezināja, kas notika tajā dienā, vai gluži otrādi – zināja ļoti labi?

Vai tika izdarīts viss, lai Jāņa mamma uzzinātu patiesību? Un – kāda tad īsti ir šī patiesība?  Māte gadiem cerēja uz brīnumu – dēls atradīsies. Pārdzīvot bērna nāvi – jā, tas ir ļoti smagi, bet gadiem dzīvot neziņā, vēl šausmīgāk.

FOTO: Jāņa Tkačenko meklēšana 

Ģimene netic versijai par Jāņa noslīkšanu

Pat navigācija nepalīdz atrast māju Čornajas pagastā, kur dzīvo bezvēsts pazudušā Jāņa ģimene. Ir pelēka diena, sīki līņā. Mazapdzīvotajā apvidū līkumojam gluži kā pa Dantes deviņiem elles lokiem. Čornajas pagasts atrodas Rāznavas paugurainē, tāpēc ceļš mūs mētā augšā un lejā. No tumšas ūdens mutes kā balti ilkņi stiepjas nolūzušu bērzu pīķi.

Purvainā vieta rudenīgajā lietū šķiet ne visai omulīga; mājas iesēdušās puduros, tālu viena no otras.

Beidzot ieraugām aprūsējušu jumtu, ar melnu papi apsistu, zemu māju. Aiz tās atkal jau pārpurvojusies vieta ar pašnāvnieciska paskata kociņiem. Liels krancis, vēl viens un vēl. Celtne ir  aizvēsturiska – aiz neapdzīvotās daļas, aizaudzis dīķis. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Pretim iznāk vīrs un saka, ka steidzoties uz darbu. Albinas Kolodinskis ir Jāņa mātes Allas vīrs. “Oficiāls,” viņš piemetina. Alla ir darbā – panisonātā, kur strādā diennakti. Brālis cieši atmiņā iespiedies pusaudzei Martai. “Mēs ar Allu sagājām, tad izšķīrāmies, tad atkal sagājām kopā,” paskaidro vīrs, pošoties uz darbu. Marta ir viņa meita.

Jančuks. Tā viņš dēvē Allas dēlu, ko atceras kā pavisam mazu puiku.

Albinas ir latgaliski sirsnīgs - plaši atver durvis, aicina iekšā un stāsta, visu, par ko taujājam. Mājā jaušams nomācošs trūkums – pustumsa, zemi griesti, ieplaisājusi krāsns, uz grīdas skaidu plāksnes. Gaiša un meitenīgi glīti iekārtota ir tikai Martas istaba. Var manīt, ka vecāki par jaunāko atvasi rūpējas. Meitene ir aipads un labs telefons. Tomēr var jau būt, ka mana mēraukla šim stāstam nepiedien - redzams, ka cilvēki iekārto sadzīvi, cik viņu spēkos. 

Mazais Jānis auga daudzbērnu ģimenē – bērniem, ko mamma audzināja viena, dažādi tēvi.  Mamma par bērniem rūpējās, bet viņu dzīves pavadonis allaž bija trūkums.

FOTO: No ģimenes personiskā arhīva

Tagad vecākie Allas bērni aizgājuši savā dzīvē, Marta vecāku paspārnē palikusi viena. Meiteni katru dienu uz skolu aizvizina pagasta autobuss, vakarā viņa atgriežas nomaļajā lauku mājā. Tuvumā neviena. Kā te ir ziemā, pat bail iedomāties. 

“Kāds piezvanīja un mamma ļoti uztraucās, raudāja, pārdzīvoja,” Martai atmiņā palikuši 2012. gada oktobra notikumi. “Mēs neticējām, ka brālis aizbēga, jo viņam patika pie mums. Viņš apkārt neklaiņoja."

 Mamma traki pārdzīvoja visu laiku, katru dienu gaidīja, ka brālis atgriezīsies. 

2012. gadā medijos parādījās Adamovas speciālās internātskolas vadības stāstītais: zēnam esot bijusi nosliece uz klaiņošanu. To neapstiprina ne ģimene, ne Čornojas pagasta sociālā darbiniece Inta Vegileja. “Zēns bija kluss, draudzīgs, arī mamma labsirdīga, pretimnākoša. Jānis bija mīlēts, mamma lepojās ar viņa sasniegumiem.  Ģimene sociālā dienesta redzesloka bija trūkuma problēmu dēļ,” stāsta Inta Vegileja. “Neviens taču nevarēja iedomāties ko tādu, ka viņš no slimnīcas aizbēgs.” Jāņa tēvs bērna audzināšanā nepiedalījās, piemetina sociālā darbiniece.

Ja nu kādreiz malkas kravu atveda - tas viss.

Meitene atnes brāļa fotogrāfijas un zīmējumu. “Es neticu,” biželes purina Marta. Viņa netic, ka brālis noslīcis purvā. Pēc viņas domām, Vladimirs melo.

Tāpat kā toreiz pirms septiņiem gadiem, kad zvanīja viņas brālim un vilināja pie sevis, sakot, ka viņu mājās ir dators, internets, visādas spēles.

“Mānija, ka viņam visa kā ir tik daudz, lai brauc, pie viņa būšot labāk.”

Marta padomā un saka, ka brālis viņu mazu auklējis. Viņa atceras, kā abi skrējuši pa pagalmu, spēlējušies. “Viņam patika akrobātika – Jānis varēja nostāties uz rokām un noiet desmit soļus.Viņš gribēja kļūt par cirka mākslinieku.”

FOTO: No ģimenes personiskā arhīva

Vismaz kapavieta...

“ “Šustrijs” tāds mazs bija - mēs labi draudzējāmies. Es toreiz Preiļu rajonā kurinātavā strādāju. Sākumā viņa tēvs vēl jaucās, bet drīz vien Jančuks viņu par onkuli, bet mani par tēvu sāka saukt,” stāsta Albinas. 

“Kad Jānis pazuda, mēs ar viņa māti Allu kopā nedzīvojām. Toreiz paziņoja, ka Jānis viens pazudis, bet par otru puiku neko neteica, lai gan abi kopā aizbēga. Tagad tas Vladimirs 18 gadu vecumā pēkšņi “atcerējās”, ka Jānis noslīcis. Melo, melo..

Te bija tādas baumas, neteikšu, kurš sacīja, bet tas ir prokuratūrai tuvs cilvēks. Tā arī pateica: iejaukta skola un slimnīca.

Varbūt nozaga Jančuku, varbūt kaut kas atgadījās. Mati ceļas stāvus, kad dzirdi, kādas lietas notiek - izņem orgānus.” Albinas nošausminās un turpina: “Toreiz Alla gribēja parunāties ar Vladimiru – uzreiz atskrēja viņa tēvs, aizveda dēlu projām, lai neviens ar viņu nerunā." 

Es nesaprotu, kādi noslēpumi var būt? Policijai jau toreiz vajadzēja kārtīgi izpurināt to puiku. Bet viņi: “Nav pierādījunu, mums nav tiesību.”

Albinas saka, ka toreiz Vladimirs daudzus zēnus pie sevis vilinājis – stāstījis, ka viņam ir dators, spēles un vēl daudz kas. “Tos puikas kaut kā ātri izķēra. Meloja, nebija viņš no bagātas ģimenes.” Albinas piebilst, ka tikai tagad Alla ir mazliet nomierinājusies - dēla nozušanu smagi pārdzīvo.

Ģimene tikpat kā necer Jančuku atrast dzīvu - gribētos vien cilvēcīgi apglabāt, lai ir vismaz kapavieta. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Pazūd arī otrs dēls

Tomēr drāmatiski notikumi šo ģimeni satricināja jau agrāk. Kad Jančuks bija mazs, viens no viņa vecākajiem brāļiem Nazarijs Kučerovs ar stopiem devās uz Spāniju lasīt vīnogas. Sākumā zvanīja mātei, bet pēc tam pazuda - tajā pašā 2012. gadā, kad notika traģēdija ar Jančuku.

Gāja gadi - ne vēsts. Alla bija zaudējusi uzreiz divus dēlus. 

2015. gadā sieviete vērsās policijā un organizācijā “Bezvēsts.lv”. Informācija angļu un spāņu valodās tika izplatīta Eiropas cilvēku meklēšanas vietnēs un nodota Europol pārstāvjiem. Meklēšanā iesaistījās vietējā policija un ārzemju kolēģi. Mātei bija vajadzīgs emocionāls atbalsts - viņa gaidīja mājās divus savus dēlus. 2016. gadā tika saņemta informācija, ka Nazarija Kučerova vārds ir Spānijas sociālā dienesta reģistros. Izrādījās, ka 28 gadus vecais vīrietis Madridē saņem sociālo pabalstu.

Sekoja ziņa no Francijas policijas - Nazarijs ir atrasts - nevis Madridē, bet Parīzē, Kapucīņu bulvārī, kur viņš regulāri ubago.

Vēstulē bija norādīts, ka viņš “oficiāli” kā bezpajumtnieks mitinās Kapucīņu bulvārī.  Puisi atrada un uzrunāja organizācijas franču draugi. Latvijas vēstniecība Francijā bija gatava palīdzēt puisim atgriezties Latvijā. Nazarijs atteicās - viņš labāk ubago Parīzē nekā atgriežas Čornojas pagastā.

FOTO: Valsts policija

“Desmit gadi pagājuši, droši vien turpat “bomžo”. Viņam īstais vārds ir Nazrijs, bet tā viņu visi par Ēriku sauca. Sākumā viņš meklēja darbu, mācījās spāņu valodu, gribēja strādāt pie apelsīniem, jo tur vairāk maksājot, bet pēc tam… Ek, mamma lūdzās: “Brauc mājās!”

Es toreiz cehā strādāju, teicu: “Brauc šurp, strādāsim kopā!” Bet viņš: “Ko es tur darīšu?”, atceras Allas dzīvesbiedrs.

Atvadamies no mājiniekiem un es nodomāju, ka jābūt dūša, lai dzīvotu tik nomaļā vietā, kad pirmais ko ieraugi pārkāpjot mājas slieksim ir purva akači.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Visa pamatā - ģimene

Toties Čornojas pagasta centrs ar trīsstāvu padomju laikos celtām daudzdzīvokļu mājām ir sakopts kā konfekte. Sastādītas puķes, masīvi koka soliņi, neliela estrāde. Pagasts nevar lepoties ar senu vēsturi - tas izveidots 1964. gadā, kad tam pievienoja Čapajeva vārdā nosaukto kolhozu.

Čornajas pagasta Pārvaldes vadītājs Oļegs Kvitkovskis te saimnieko kopš 2001. gada.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Viņš stāsta, ka pagastā skolas nav, tāpēc, lai  bērnus no attālākiem rajoniem katru rītu nogādātu skolā, viņus vispirms  atved uz pagasta centru, tālāk jau ar citiem autobusiem izvadā dažādos virzienos. Šajā mācību gadā tika slēgta Adamovas speciālā internātpamatskola bērniem ar mācīšanās, garīgās veselības un somatiskajām saslimšanām. No trim Rēzeknes novada speciālajām skolām izveidos vienu. Kvikovskis saka, ka nereti speciālā skolā bērns mācās tāpēc, ka viņš audzis sociāli neveselīgā vidē un viņa uzvedības problēmas drīzāk ir sociāla rakstura nevis saistītas ar psihisku saslimšanu. Uzvedības novirze bijusi arī Jānim Tkačenko.

“Visa pamatā ir ģimene,” dziļdomīgi secina pagasta vadītājs. “Ja ģimenē ir mīlestība un uzmanība, tad bērns nekur projam nebēg, bet, ja mājās viņš nejūtas vajadzīgs un drošībā, tad bērnu viegli var aizvilināt projām.

Saikne ar ģimene šajā gadījumā nebija pietiekami stipra.

Bērns nedēļu bija internātā, gadījās, ka pat uz brīvdienām neizņēma.” Kvitkovskis stāsta to pašu, ko visi pagastveči - cilvēku skaits sarūk, darba vietu nav. Čornaja tomēr salīdzinoši ir labā situācijā - līdz Rēzeknei 15 kilometru. “Noteikti aizbrauciet līdz mūsu pludmalei,” atvadoties vedina Čornajas saimnieks.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Pludmale gleznainā Rāznas ezera krastā ar Eiropas līdzfinansējumu patiešām iekārtota augstā līmenī.

Prombraucot mums par Čornajas pagasta jau ir daudz gaišāks iespaids.