Viena no Latvijas lielākajām bagātībām ir meži, kas nereti tiek dēvēti arī par mūsu valsts zaļo zeltu. Tiesa, aizvien biežāk uzvirmo diskusijas par mežu nākotni - vai arī pēc simts gadiem mūsu valsti klās biezi skujkoku un lapkoku meži? Vai tos neiznīcinās cilvēku negausība un dabas postažas, piemēram, ugunsgrēki? Un ko katrs no mums var darīt, lai mežus saglabātu un veicinātu? To portāls TVNET vaicāja Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošajam pētniekam Dr. Jurģim Jansonam.
Pētnieks uzsver, ka, runājot par cilvēka attiecībām ar mežu, svarīgi izšķirt divus terminus: “mežu ciršana” un “mežu izciršana”. Mežu izciršana saistīta ar vēlmi mainīt zemes lietojuma veidu, piemēram, meža teritoriju pārvērst par lauksaimniecības teritoriju, un šis process aizsākās jau tad, kad Latvijas teritoriju sāka apdzīvot pirmie cilvēki.
“Izpētīts, ka toreiz vismaz 99% Latvijas teritorijas klājuši meži un purvi, un, lai ienācējiem būtu, kur dzīvot, meži bija jāizcērt,” skaidro Jansons, “ja jautājums ir par to, cik ilgā laikā mežus izcirtīs, tad tas atkarīgs no tā, cik intensīvi attīstīsies pilsētas un lauksaimniecība. Taču, visticamāk, meža platība savā vēsturiskajā teritorijā lielos apmēros nemainīsies, jo izciršana šādos vēsturiskos apgabalos prasa gan īpašas atļaujas, gan kompensāciju izmaksu.” Jāpiezīmē, ka šobrīd Latvijā meži un purvi klāj 3,6 miljonus hektāru jeb 55,6% valsts teritorijas.
Dr. Jansons uzsver, ka meža ekosistēma ir ļoti stabila un spēj atjaunoties pat pēc izciršanas, kā arī min piemērus par cilvēku radītām, bet pēcāk pamestām būvēm, kuru vidū ar laiku sāk veidoties jauns mežs.
Turpretī mežu ciršana ir process, ar ko nodarbojas mežinieki; koki tiek kontrolēti cirsti, veidojas izcirtumi, un tālāk mežs atjaunojas pats vai to mērķtiecīgi atjauno cilvēki. “Vidēji gadā Latvijā cilvēki nocērt 1.2-1.5% no kopējās meža teritorijas, bet jāņem vērā, ka nocirsto teritoriju palīdzam dabai atjaunot vai arī tā pati atjaunojas. Ja nocērtam 1 hektāru meža, tad aptuveni pēc pāris gadiem vietā augs jauni koki. Koku augšanas ātrums atkarīgs no koku sugas – baltalkšņi izaug 20 gados, bet priedēm un ozoliem nepieciešams piecas reizes ilgāks laiks. Cilvēka neskartā vidē šo procesu regulē daba, piemēram, notiek vienlaidus vējgāzes, kad koki tiek nolauzti pilnībā, un mežs atjaunojas pats,” skaidro pētnieks.
“Mežsaimniecības rezultātā meža platība nesamazinās. Jā, mežs maina savu vecumu un izskatu, jo veco koku vietā nāk jauni. To savā ziņā var salīdzināt ar cilvēka aiziešanu mūžībā, bet viņa vietā dzimst jauni cilvēki. Nevar taču teikt, ka cilvēki izmirs tikai tāpēc, ka katru dienu nomirst tūkstošiem cilvēku. Tāpat ir ar kokiem,” saka Jansons, piebilstot, ka ļoti liela loma gan tagad, gan nākotnē ir un būs meža zinātnei, kas pēta, kā mežus padarīt kvalitatīvākus, veselīgākus un veicināt to ātrāku augšanu.
Runājot par privāto sektoru, pētnieks norāda uz vienu no problēmām daļā privāto mežu- vecais mežs tiek nocirsts, bet jaunu koku augšana netiek veicināta. “Tā, diemžēl, nav mežsaimniecība, jo mežsaimiecībā mežu gan cērt, gan mērķtiecīgi atjauno. Ja nocērtam un pārējo atstājam dabas ziņā, tad tā ir tikai primitīva resursu ieguve. Šo problēmu meža nozare cenšas risināt, nākotnē arvien mērķtiecīgāk motivējot meža īpašniekus mežus atjaunot un kopt,” saka Jansons.
“Mežs būs vienmēr, bet jautājums ir par tā kvalitāti,” saka pētnieks, kā pozitīvu tendenci izceļot faktu, ka aizvien vairāk privāto mežsaimnieku novērtē, kā ieguldītās pūles meža atjaunošanā atmaksājas.
Vaicāts par mežu atjaunošanas tehniku un inovācijām šajā jomā, Jansons norāda, ka galvenā atjaunošanas pamattehnikām ir augsnes sagatavošana. Sagatavotā augsnē jaunie koki neapšaubāmi aug labāk nekā nesagatavotā, jo samazinās lakstaugu konkurence un kokam līdz ar to ir vieglāk, līdz tas kļūst par dominējošo dzīvības formu.
Šobrīd aizvien populārāka kļūst ‘’podiņu’’ tehnika, respektīvi, jau kokaudzētavā jaunais kociņš tiek iesēts podiņā, kur izaug un pēc tam tiek nogādāts mežā, tādējādi krietni samazinot koka nokalšanas un bojāejas risku. Taču tāpat tiek pielietota klasiskā kailsakņu metode, respektīvi, koks tiek stādīts bez podiņa, atzīst Jansons.
Ieskicējot nākotnes tendences, pētnieks norāda, ka koku stādīšanu aizvien biežāk varētu veikt mašīnas. Pētnieki un zinātnieki aktīvi pēta mašīnstādīšanas pieeju, vērtējot tās efektivitāti.
Vaicāts, ko katrs individuāli varam darīt, lai veicinātu mežu saglabāšanos un kvalitāti, Jansons aicina mežsaimniekus vairāk uzmanības vērst uz mežu kopšanu. “Cilvēks daudzējādā ziņā ir kā koks - gan viens, gan otrs uzplaukst, ja tam jau kopš mazotnes tiek pievērsta papildu uzmanība, gaišums un rūpes,” rezumē pētnieks.
*Sadarbībā ar Meža attīstības fondu
