Vai mežam nepieciešams cilvēks?

Mežs. Ilustratīvs attēls.

FOTO: Pixabay

Vai mežs spētu izdzīvot bez cilvēka? Un cilvēks - bez meža? Vai gadsimtu gaitā esam iemācījušies sadzīvot ar mežu, nenodarot tam kaitējumu, un kā cilvēks var palīdzēt mežam? To portāls TVNET vaicāja Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošajam pētniekam Ārim Jansonam.

Vaicāts, kādas cilvēku veiktas darbības visnegatīvāk ietekmējušas mežu, Jansons nosauc pārtikas ieguvi, jo lauksaimniecības teritorijas visvairāk “apēd” mežu platību. Kādreiz 98% Latvijas teritorijas klājuši meži un purvi, bet cilvēka darbības rezultātā šis procents samazinājies līdz 54%; daļa mežu teritorijas pārtapusi par dzīvojamo teritoriju, daļa - par lauksaimniecības zemi, vēl daļa tiek izmantota citiem mērķiem.

Mežs cieš arī no cilvēku neuzmanības - lielākā daļa mežu ugunsgrēku izceļas no pavirši apdzēsta sērkociņa, novārtā atstāta ugunskura vai izsmēķa. Tāpat meži cietuši dažādu revolūciju un politisko nemieru laikā, par ko liecina uz izdzīvojušajiem kokiem atrodamās degumu rētas. Runājot par meža ugunsgrēkiem, eksperts prognozē, ka ugunsnelaimju skaits mežos nākotnē tikai pieaugs. Klimatam kļūstot karstākam, mežs vasarās aizvien ilgāku laiku būs ļoti sauss, tādēļ pieaug aizdegšanās risks un uguns izplatīšanās ātrums. 

“Vairāk un jau savlaicīgi jādomā par infrastruktūru, kas paredzēta ugunsapsardzībai,” norāda institūta “Silava” vadošais pētnieks.

Tomēr jāsecina, ka laika gaitā cilvēki Latvijā spējuši draudzīgi līdzāspastāvēt un sadzīvot ar mežu: tā, piemēram, salīdzinot ar citām valstīm, mūsu mežos arī vēsturiski ticis lietots niecīgs ķīmisko līdzekļu apjoms.

“Mežs - tā ir dzīva ekosistēma, ko jāmācās izprast,” saka Jansons, “bieži vien cilvēki satraucas par nozāģētiem kokiem, taču jāsaprot, ka nozāģēto koku vietā augs jauni un vieta tukša nepaliks. Mēs neesam tropos, kur koka nozāģēšana izraisa augsnes izskalošanos un citas ilgtermiņa sekas - mēs dzīvojam mežu zonā. Pat neko nedarot, pēc kāda laika jebkurā vietā ieviesīsies mežs, nevis veidosies tuksnesis.”

Eksperts uzsver, ka nav grandiozu risku, kas varētu novest pie neatgriezeniskas mežu bojāejas Latvijas teritorijā. Tiesa, mēs kā sabiedrība varam darīt daudz, lai veicinātu meža atjaunošanos, augšanu un veselību. Šai jomai veltīta vesela zinātne - mežzinātne, kas pēta meža ekosistēmu un veidus, kā cilvēks to var labvēlīgi ietekmēt.

Vaicāts, kas ir lielākais izaicinājums, ar ko mežzinātnieki mūsdienās sastopas, pētnieks nosauc cilvēku informēšanu par mežu. “Jāatzīst, ka teju vai visiem ir viedoklis par mežiem, taču tas var būt ļoti nepilnīgs un reizēm pat aplams. Tādēļ sabiedrība jāizglīto par meža uzbūvi un īpatnībām. Jāmāca cilvēki saprast, ka, piemēram, tas, kas notiek ar viņu piemājas koku, teiksim, kāda slimība, nav attiecināms uz visiem Latvijas mežiem,” tā Jansons.

Cits izaicinājums ir izpratnes veicināšana par oglekļa piesaisti. “Mežs oglekli glabā augsnē un kokos. Ja daļu no šiem kokiem izņemam no mežā ārā, un, teiksim, izveidojam kārtīgu guļbūvi, tad šis ogleklis, kas glabājas kokos, nekur nepazūd vēl nākamos simts līdz divsimts gadus. 

Savukārt izcirtumā atkal aug jauni koki. Ja saimniekojam gudri, tad jaunie koki aug ātrāk nekā vecie, piesaistot vairāk oglekļa. Savukārt, ja kokus ēkas būvē vai kur citur neizmanto cilvēks, mežs tos ”paņem atpakaļ” - tie iet bojā snieglauzēs, ugunsgrēkos, no kukaiņu vai vēja ietekmes vai vienkārši vecuma - nokrīt, sadalās un ogleklis jau īsā laikā nonāk atpakaļ gaisā. Dabai tur nekā slikta nav - cik oglekļi piesaistīja, tik atdeva. Bet mēs, cilvēki, vēlamies, lai piesaista vairāk, - tādēļ ir mērķtiecīgi jāstrādā.  Izaicinājums to izskaidrot plašākai publikai un politiķiem, kas, labu gribot, nevēlas pieļaut mežu zāģēšanu,” norāda pētnieks.

Trešais lielais izaicinājums ir meža pielāgošana klimata izmaiņām. “Klimatam mainoties, nākotnē aizvien biežāk būs novērojamas vētras, kam ir nozīmīga ietekme uz lielām mežu platībām. Kokiem augot noteiktos apstākļos, tie spēj pakāpeniski pielāgoties vēja ietekmei, ”norūdīties” un kļūt noturīgāki. To zinot, cilvēki var stādīt kokus mazāk blīvi un rūpīgāk kopt mežus, tādējādi samazinot vētru bojājumu apjomu.

Jāsaprot, ka svarīgi ir ne tikai cīnīties pret klimata pārmaiņām, bet arī būt tālredzīgiem un mācīties tām pielāgoties. Ar zinātnieku darbu varam būt soli priekšā šīm izmaiņām un palīdzēt mežam sagatavoties tam, kas nāks,” secina pētnieks.

*Sadarbībā ar Meža attīstības fondu

Uz augšu