Devītā planēta patiesībā varētu būt apelsīna izmēra melnais caurums

Milzīgs Melnais caurums niecīgā galaktikā. Pašā pundurgalaktikas M60-UCD1 viducī peld milzīgs Melnais caurums, kas satur to kopā. NASA atklāja šo dīvaino galaktiku ar Habla teleskopu, kurš to nofotografēja 2014.gada 10.septembrī.

Mūsu Saules sistēmas malā norisinās visai dīvainas lietas. Virkne lielu, akmeņainu ķermeņu – lielākoties Koipera joslas asteroīdi un komētas – peld dīvainā orbītā, kas ir perpendikulāra lielākajai daļai orbītu Saules sistēmā.

“Visticamāk, eksistē kāds objekts, kas šos ķermeņus notur dīvainajā orbītā. Šis objekts varētu būt melnais caurums,” izdevumam “Populars Mechanics” teica fizikas teorētiķis Jakubs Šolcs.

Astronomi jau sen cenšas izdibināt, vai eksistē mistiskā devītā planēta, kuras orbīta ap Sauli atrodas daudz tālāk par Neptūna un Plutona orbītu. 2016. gadā zinātnieki Maiks Brauns un Konstantīns Batigins nāca klajā ar apstiprinošu paziņojumu, ka “vēl līdz šim neatklāta masīva planēta Saules sistēmas ārējā daļā kalpo par vislabāko izskaidrojumu tam, kādēļ vairākiem transneptūna objektiem orbītu konfigurācijās ir novērojama neizskaidrojama korelācija, kuru visticamāk ietekmē šīs masīvās planētas gravitācijas spēks.”

Pētījums, kurā tika spriests par mistiskās planētas eksistenci, satricināja zinātnisko komūnu.

Tomēr pavisam jauna un radikāla teorija vēsta, ka tā tomēr varētu nebūt planēta. Proti, tas varētu būt pirmatnējs melnais caurums, kas mierīgi ietilptu cilvēka saujā.

“Pirmatnējie melnie caurumi parasti ir veidojušies visuma pirmsākumos,” piebilda fizikas teorētiķis Džeimss Anvins.

Astronomi uzskata, ka daudzi pirmatnējie melnie caurumi ar ļoti nelielu masu īsi pēc Lielā sprādziena iztvaikoja.

Lai arī nav tiešu novērojumu, pierādījumi, ka Saules sistēmas malā eksistē kāds objekts, ir pārliecinoši.

Mistiskā devītā planēta mākslinieka interpretācijā.

FOTO: Reuters/ScanPix

Līdz ar savādo Koipera joslas objektu orbītu, lai izskaidrotu šo objektu, zinātnieki pievērsuši uzmanību arī fenomenam, ko dēvē par “microlensing”.

Astronomi dažreiz pavērš savus teleskopus pret lielām zvaigžņu kopām, piemēram, Piena Ceļa vidu. Objekti, kas virzās uz šo zvaigžņu fona, izmaina gaismu, liekot zvaigznēm mirgot. Ja šis objekts ir pietiekami masīvs, tas var izliekt gaismu un rezultātā izmainīt zvaigznes spožumu.

Arī citi objekti, kas nonāk zvaigznes priekšā, piemēram, brūnie un baltie punduri, var izraisīt īsas spožuma izmaiņas, tāpēc, lai uzzinātu vairāk par objektu, zinātniekiem ir jāizanalizē šis spožums un mirgošana.

Ja tā ir planēta, kas veidojusies no parastas matērijas, astronomi domā, ka tai vajadzētu 10 līdz 20 tūkstošus Zemes gadu, lai apriņķotu Sauli. Tās masa varētu būt 15 reizes lielāka nekā Zemei.

Ja šis objekts ir pirmatnējs melnais caurums, tad tam jābūt daudz mazākam par planētu. Pētnieki lēš, ka masas ziņā piecas reizes mazākā melnā cauruma rādiuss varētu būt vien pieci centimetri. Ja zinātniekiem ir taisnība, tad šāda izmēra melnā cauruma identificēšana būtu pamatīgs izaicinājums.

Uz augšu