Šteinmeiera formula – Ukrainas kapitulācija? (36)

Kas ir noticis?

Šonedēļ pienāca ziņa, ka Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir piekritis tā saucamajai Šteinmeiera formulai miera panākšanai Austrumukrainā. Tā paredz vēlēšanu rīkošanu okupētajos Ukrainas austrumu reģionos, kuras pārraudzītu Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), ukraiņu novērotāji, neatkarīgi preses pārstāvji un politiskās organizācijas. Vēlēšanu laikā atsevišķiem Doņeckas un Luhanskas apgabaliem ar likuma spēku tiktu piešķirts pagaidu īpašais statuss, kas tiktu pagarināts pēc tam, kad EDSO būtu atzinusi, ka vēlēšanas norisinājās atbilstoši EDSO un starptautiskiem demokrātisku vēlēšanu standartiem. Savukārt vēlēšanām ir jānotiek saskaņā ar Ukrainas konstitūciju un Ukrainas likumiem.

Līdz ar to Krievijas bruņotajiem spēkiem un Maskavas atbalstītajiem separātistiem šī teritorija ir jāpamet un Ukrainai ir jāatgūst kontrole pār savu austrumu robežu.

Jāpiebilst, ka Ukrainā jau pašlaik ir spēkā pagaidu likums par Donbasa īpašās teritorijas statusu, kurš zaudēs spēku šā gada beigās. Minētā iemesla dēļ Augstākajai radai «ciešā sadarbībā un diskusijās ar sabiedrību» jāsagatavo jauns likums. Turklāt Zelenskis jau ir paspējis paziņot, ka šajā likumā netikšot pārkāptas nekādas sarkanās līnijas (nekomentējot, kas īsti viņa izpratnē tās būtu). Neskatoties uz to, Šteinmeiera formulas elementus ir paredzēts integrēt arī jaunajā likumā.

Zelenskis ir arī izteicis cerību, ka drīzumā varētu sarīkot «Normandijas četrinieka» samitu, kurā piedalītos Zelenskis, Putins, Makrons un Merkele. Krievija iepriekš bija paziņojusi, ka ar Zelenski netiksies, kamēr vien Ukraina nebūs izteikusi gatavību Šteinmeiera formulu pieņemt.

Rodas jautājumi – kā formulas pieņemšana varētu ietekmēt Ukrainas konflikta attīstību? Vai mēs varam apgalvot, ka Ukraina no Krievijas orbītas neaizies vairs nekad? Atbildi portāls TVNET lūdza sniegt starptautisko attiecību ekspertiem.

Ko saka eksperti?

Baltijas drošības fonda prezidents Olevs Nikers norāda, ka Zelenska piedāvājums par vēlēšanām Donbasā ir labs mēģinājums, kuru varētu veicināt un atbalstīt arī starptautiskā sabiedrība. «Šis piedāvājums varētu būt tāds, kura ietvaros Krievijai ne tikai kaut kas tiek atdots, bet no Krievijas kaut kas tiek arī prasīts. Ir ļoti grūti spriest par šādu vēlēšanu objektīvajiem rezultātiem, bet tas šajā stāstā varētu ienest kādu pagriezienu,» norāda Nikers.

Atbildot uz jautājumu par Ukrainas gatavību atzīt Krievijas uzvaru, Nikers norāda, ka Zelenskis savos izteikumos ir parādījis, ka ir gatavs spert soļus, lai Putinam vairāk piekāptos. Tomēr tajā pašā laikā nedrīkstam aizmirst, ka Zelenskis arī uzskata, ka sankcijas pret Krieviju būtu nepieciešams saglabāt un stingrai nostājai pret Krieviju būtu jābūt. «Mums ir nepieciešams sevi iztēloties Zelenska vietā. Viņa valstī joprojām notiek konflikts un eksistē karstie punkti. Viņam ir nepieciešams atrast risinājumu,» saka Nikers.

Savukārt Latvijas Ārpolitikas institūta vecākais pētnieks Māris Andžāns saka, ka vēl esot par agru spriest par to, vai tā patiesi var tikt uzskatīta par Krievijas uzvaru.

Viņš norāda, ka Zelenskis jau savā priekšvēlēšanu kampaņā solīja karam pielikt punktu un Ukrainā ļoti daudzi cilvēki vēlas, lai tas viss beigtos. «Šo var uztvert kā vienu mēģinājumu to izdarīt. Riski, protams, ir lieli, taču es uzreiz neteiktu, ka tā ir Ukrainas kapitulācija,» norāda pētnieks.

Foto: Austrumukrainas konflikta jaunā «nodaļa»

Komentējot konflikta tālāko attīstību, Andžāns apgalvo, ka Donbasa vēlēšanās noteikti uzvarēšot prokrieviskie spēki, kuru pārvalde iegūšot starptautisku leģitimitāti. «No turienes jau sen prom ir nacionālistiski noskaņotie ukraiņi,» saka pētnieks. Tāpat viņš norāda uz to, ka starptautiskajiem novērotājiem varētu būt problēmas noteikt, kurš būtu Ukrainas un kurš Krievijas pilsonis. «Es domāju, ka tur būs ļoti daudz nianšu,» pauž Andžāns.

Turklāt, pat ja starptautiskie novērotāji uzskatīs, ka vēlēšanu norisē ir novērojami nopietni pārkāpumi, Krievija noteikti domāšot citādāk.

Maskava arī nepiekāpšoties jautājumā par austrumu robežas atdošanu Ukrainas valdības kontrolei. «Es domāju, ka tā atradīs dažādus iemeslus, lai robežu savā kontrolē paturētu,» apgalvo Andžāns.

Savukārt Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra norāda, ka Šteinmeiera formulas dēļ Krievijai nevajag būtiski mainīt savu politiku saistībā ar Ukrainu. «Ir skaidrs, ka Doņeckas separātisti tāpat darīs visu, ko tiem liks Krievija. Maskavas ietekmē Ukrainā ilgtermiņā nekas nav mainījies, un spekulēt par to nav nekāda pamata,» saka Skudra.

Skudra arī norāda, ka ļoti daudz kas būs atkarīgs no tā, vai tagad izdosies sarīkot minēto Normandijas formāta tikšanos. Tās ietvaros noskaidrosies, vai izdosies pieņemt ceļa karti vai arī lēmumu par darba grupas izveidi šīs ceļa kartes izveidei. Tai tad vajadzētu kalpot par ietvaru konflikta tālākam noregulējumam. «Priekšnoteikums minētās ceļa kartes izstrādāšanai būtu īpašais statuss, vēlēšanu sarīkošana, robežkontroles nodrošināšana un likumdošanas maiņa. Šeit atkal ir jautājums par to, vai īpašais statuss nozīmētu tikai jauna Ukrainas valdības likuma pieņemšanu, vai arī tas nozīmētu izmaiņas Ukrainas konstitūcijā (kā to prasa separātisti un Krievija),» apgalvo Skudra.

Foto: Zelenskis dodas pirmajā darba vizītē uz Donbasu

Vai Šteinmeiera formula varētu palīdzēt veidot atkusni Rietumu attiecībās ar Krieviju?

Ņemot vērā, ka pastāv zināma iespēja, ka Rietumvalstīm varētu būt kārdinājums izmantot Šteinmeiera formulas veiksmes stāsta piemēru, lai attaisnotu intensīvāka dialoga veidošanu ar Krieviju, lūdzām aptaujātos  ekspertus komentēt arī šo problemātiku.

Māris Andžāns norāda, ka par attiecību normalizēšanos ar Krieviju runā jau kādu laiku.

«Es jau agrāk esmu izteicies, ka agrāk vai vēlāk attiecībās ar Krieviju būs kārtējais restarts.

Tas jau iepriekš notika pēc uzbrukuma Gruzijai. Šoreiz gan situācija ir citādāka un starptautiskā sabiedrība ir vienotāka, taču tendences ir tās pašas. Jau šogad redzējām aicinājumus G7 pārvērst par G8, un redzam, ka arvien skaļāk runā balsis, kuras saka, ka attiecības ar Krieviju būtu jānormalizē. Daudz kas pamazām aizmirstas, un cilvēki neiet bojā tādos apmēros. Atmiņa šajā gadījumā ir īsa,» saka Andžāns. Viņš arī norāda: kaut arī Krievija nav pasaules lielākā ekonomika, tā tiek uzskatīta par ekonomiskajai sadarbībai pievilcīgu.

Turklāt Krievijas loma aug saistībā ar Ķīnu. Eiropas valstis arvien vairāk vēlas Ķīnu iegrožot un negrib to, lai Krievija pārāk aiziet Ķīnas orbītā. Tā tiek uzlūkota kā līdzsvarošanas palīgs pret Pekinas ietekmi, saka Andžāns.

Pretējs viedoklis gan ir Ojāram Skudram. Pētnieks norāda, ka attiecību normalizācija (vismaz sankciju dimensijā) ar Krieviju nevar notikt, kamēr vien Maskava kardināli nemaina savu politiku Ukrainā.

Foto: Gruveši un izpostītas dzīves jeb karadarbības sekas Donbasā