"Mūžīgi jau nebūsim modīgs medijs." Ivans Kolpakovs par "Meduza" pagātni un nākotni (13)

- Vēl pirms gada "Meduza" birojs atradās Krišjāņa Valdemāra ielā. Vai jau sen pārcēlāties uz Krišjāņa Barona ielu? Kļuva par šauru vai arī pārcēlāties kāda cita iemesla dēļ?

- Krišjāņa Barona ielā esam pusgadu. Valdemāra ielā mums ļoti patika, it īpaši tāpēc, ka mūsu birojs atradās Mihaila Tāla [padomju Latvijas šaha lielmeistara - red.] kvartālā. Es pat gribēju uztaisīt viņa "profilu" un publicēt to pagājušajā "Meduza" dzimšanas dienā, taču nesanāca.

Valdemāra ielā kļuva par šauru, turklāt mēs tur bijām izmētāti pa diviem stāviem.

Mums jau tāpat ir ļoti saskaldīta redakcija: daļa Rīgā, daļa Maskavā un vēl daudz cilvēku citās pilsētās. Nebija patīkami, ka esam izmētāti vēl arī Rīgā. Nolēmām, ka jābūt vienā vietā.

- Pagājušogad lasīju, ka "Meduzā" darbojas 38 rakstošie darbinieki, neskaitot vēl daudzos ārštatniekus. Kāds šis skaitlis ir tagad?

- Par laimi, es darbiniekus neskaitu. Mūsu kļuvis nedaudz vairāk, vai arī esam palikuši tikpat kuplā skaitā. Pirmos četrus gadus mēs diezgan strauji augām, bet tagad varētu teikt, ka esam piebremzējuši, nostabilizējušies. 

- Dzirdēts, ka portālu mēnesī apmeklējot 13 miljoni unikālo lietotāju. Vai tā ir taisnība?

- Mūsu auditorija arī nostabilizējusies - tie ir apmēram 11 līdz 12 miljoni unikālo apmeklētāju mēnesī. Domāju, ka mēs joprojām esam starp populārākajiem Krievijas medijiem; iespējams, šobrīd esam populārākais neatkarīgais medijs, bet tas ir atkarīgs no ārkārtīgi viltīgajām aplēsēm.

Pagājušogad mūsu labākais mēnesis bija aprīlis, kad aizdegās tirdzniecības centrs "Zimņaja višņa" un notika Krievijas prezidenta vēlēšanas. Skaitļi bija traki, mēs "uzlidojām" līdz 18 miljoniem unikālo apmeklētāju.

Šogad tādu anomāliju nebija. Kopumā pēdējā gada laikā visos virzienos esam izauguši par 10%. Dažas platformas aug straujāk, piemēram, mūsu "Instagram" konts no janvāra līdz septembrim izaudzis par 80%, bet "Telegram" tajā pašā laika posmā - par 45%.

- No kā tas atkarīgs? Vai jūs pie tā aktīvi strādājāt, vai arī cilvēki vienkārši sākuši šajos kanālos pavadīt vairāk laika?

- Tas bija gan ārējais pieprasījums, gan pats produkts.

Man šķiet, ka "Instagram" patlaban ir svarīgākais sociālais tīkls pasaulē. Tā ir pati dzīvākā, visstraujāk augošā un visdaudzveidīgākā platforma. Tajā ir visdažādāko veidu saturs.

Manuprāt, mums izdevās radīt unikālu "Instagram" produktu, kāda nevienam citam nav, vismaz ne Krievijas mediju vidū. Tas ir unikāls, bet tajā pašā laikā turpina "Meduza" tradīcijas.

"Telegram" strauji attīstījās 2019.gada vasarā notikušo protestu dēļ. "Telegram" tagad ir pats ātrākais veids, kā izplatīt informāciju. Un tas turklāt vēl ir ļoti ērti. Cilvēks atver "Telegram", viņam tur ir visi jaunumi. Pieprasījums aplikācijā "Telegram" ir ļoti liels.

- Vai "Meduza" komandā ir latvieši? Pastāv mīts, ka jūs nepieņemat darbā vietējos "rakstošos", tikai tehniskos darbiniekus. Pastāstiet, kā tad patiesībā ir

- Nav nekādu noteikumu, kas aizliegtu pieņemt darbā latviešus. Mūsu back office strādā latvieši - tie ir cilvēki, kuri nodarbojas ar biroja uzturēšanu, dokumentiem un tā tālāk. Mums ir izcils izstrādātājs Iļja Borisovs, kurš ir no Latvijas. Un kopumā pieaug to darbinieku skaits, kas šeit ir dzimuši un uzauguši.

Ar vairākiem sadarbojamies kā ārštata autoriem, bet kopumā ar rakstošajiem mums tik labi neveicas.

Iemesls - tas pats, kas pirms pieciem gadiem. Labā krievu valodā rakstošie ir ļoti iedziļinājušies vietējos notikumos, bet nezina, kas notiek Krievijā, un tā ir problēma.

Cilvēki, kuri labi izprot Krievijā notiekošo, kaut kāda iemesla dēļ tik labi nepārvalda krievu valodu. Mēs šādu likumsakarību pamanījām jau pirms pieciem gadiem. Tā izgaismojas katru reizi, kad mēģinām ar kādu šeit sadarboties.

Turklāt man ir tāda iekšēja sajūta: manuprāt, ļoti labam vietējam žurnālistam būtu pareizi turpināt strādāt vietējos medijos.

Mūsu mērķis nav pārvilināt žurnālistus no Latvijas medijiem. Es negribu novājināt vietējo presi.

- Vai esat iepazinušies ar vietējiem žurnālistiem? Vai uzturat kontaktus ar vietējo mediju industriju?

- Tikko kā uz šejieni pārcēlāmies, es centos personīgi iepazīties ar to mediju vadītājiem, ar kuriem tas bija iespējams. Man šeit ir daudz paziņu medijos, un es nedaudz sekoju līdzi tam, kas šeit notiek. Bet nevaru sevi saukt par par lielu Latvijas mediju industrijas speciālistu.

- Kā jūs sekojat vietējiem notikumiem? Ko lasāt, lai saprastu, kas notiek Latvijā?

- Es apskatu žurnāla "Ir" vāku. Nesaprotu gan, kas tur rakstīts, jo latviski nelasu pietiekami labi. Es ieskatos vietējos resursos, bet negribu saukt konkrētus nosaukumus, lai kāds neapvainotos vai netiktu aizmirsts.

Bet no tiem, kuru tekstus obligāti izlasu - ir tāds vietējais izmeklējošās žurnālistikas projekts Re:Baltica. Ja tam iznāk pētījums krievu valodā, es to obligāti izlasu.

Lasu arī "Vesti Segodņa" un gūstu no tā īpaša veida apmierinājumu. Aizeju pēc kafijas uz "Cadets de Gascogne", un tur stāv šī avīze. Es to izšķirstu, gaidot savu kafiju.

- Padalīsieties sajūtās par izlasīto?

- Man šķiet, ka tas ir īpašs 90.gadu žurnālistikas rezervāts. Tāda žurnālistika Krievijā vairs nav atrodama. Avīze "Vesti" liek man justies tā, it kā es būtu iekāpis laika mašīnā. Tas ir savā veidā fantastiski.

Man patīk dažāda žurnālistika. Lasu gan glancētos žurnālus, gan tabloīdus, gan arī biznesa medijus - man vienkārši ir interesanti, kā šī joma darbojas dažādos līmeņos.

Cilvēki šajā profesijā strādā tik atšķirīgi. Man ir pētnieciska interese; es neskatos no augšas. Pats esmu strādājis reģionālajā žurnālistikā. Kad tiekos ar šādiem - ne galvaspilsētas - izdevumiem, man paliek silti ap sirdi.

- Vai jūs pārsteidza tas, ka latviešu žurnālisti piketā pie Krievijas vēstniecības Latvijā izrādīja atbalstu Ivanam Golunovam? 

- Es biju aizkustināts līdz sirds dziļumiem, iedvesmots, tas atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu. 

Es nedomāju, ka tik daudz cilvēku atnāks uz akciju Latvijā. Man bija priekšstats, ka Latvijas sabiedrība ir miegaina, to grūti uzmodināt, īpaši attiecībā uz notikumiem Krievijā.

Tas bija fantastiski. Un vispār visa Ivana Golunova atbalsta kampaņa no žurnālistu, Krievijas un citu valstu iedzīvotāju puses bija absolūti fantastiska.

Sanāca tā, ka lielu daļu Vaņas ieslodzījuma laika es biju Latvijā, tāpēc pats redzēju tikai piketu pretī Krievijas vēstniecībai, kā arī biju Golunova atbalsta maršā Maskavā, neko citu neredzēju. Tas bija ļoti forši, un es visiem esmu pateicīgs.

GALERIJA: Pikets Ivana Golunova atbalstam Rīgā

- Vai "Meduza" tamlīdzīgā situācijā iestātos par Latvijas žurnālistiem? Teiksim, ja notiktu vēršanās pret Re:Baltica žurnālisti Ingu Spriņģi un to pavadītu līdzīgs dīvains stāsts - vai "Meduza" izrādītu solidaritāti?

- Tas ir ļoti abstrakts jautājums, vai mēs kādu atbalstītu vai nē. Bez šaubām, mēs pievēršam uzmanību gadījumiem, kad notiek izrēķināšanās ar žurnālistiem. Mums tas ir principa jautājums, un mēs cenšamies to vienmēr paturēt fokusā. Ja nav neatkarīgo žurnālistu - nav neatkarīgas žurnālistikas. Mēs nevaram darboties savā profesijā, ja ar mums izrēķinās, ja pret mums izdara spiedienu, ja mūs cenšas iebiedēt vai ieslodzīt cietumā. Žurnālisti solidarizējas ar žurnālistiem, jo šajā profesijā viss personificējas konkrētā žurnālistā.

Domāju, ka Latvijā tiktu izdarīti pārkāpumi pret žurnālistiem, "Meduza" nāktu palīgā. Mēs censtos darīt visu iespējamo, lai par to visi uzzinātu.

Mūsu lielākais spēks ir tajā, ka varam par kaut ko izstāstīt, un to zinās visi. Tas ir galvenais veids, kā varam palīdzēt šādā situācijā nokļuvušam cilvēkam.

Grūtības slēpjas tajā, ka ne visu varam izstāstīt. Diemžēl mēnešos, kas pagājuši kopš Golunova lietas, mums jautā: bet kāpēc jūs neatbalstāt tos un tos? Tāpēc, ka visus atbalstīt nav iespējams. Tā ir ļoti smaga izvēle, ko nākas izdarīt ik dienas - par kuru rakstīsim, par kuru nē. Grūta izvēle, bet tā ir jāizdara, jo mūsu resursi nav neierobežoti.

- Kāpēc "Meduza" atteicās aicināt uz 12.jūnija demonstrāciju Maskavā, un, galvenais, vai jūs šo lēmumu nenožēlojāt, saņemot kritiku, ka "Meduza" "savu puisi izglāba, bet pēc tam notinās"?

- Bija ļoti nopietns spiediens. Gaidīja, ka mēs atbalstīsim demonstrāciju, bet tā bija nesaskaņota akcija. Diemžēl Krievijā tas nozīmē nopietnu risku tiem, kas šādā akcijā piedalās. Ir juridiskais aspekts, ir arī ideoloģiskais.

Juridiskais aspekts ir vienkāršs - Krievijā medijiem nav tiesību aicināt uz dalību nesaskaņotās akcijās, tas var beigties ar medija slēgšanu. Nav nozīmes, ka esam reģistrēti Latvijā.

Ideoloģiskais aspekts - vai esam gatavi uzņemties atbildību par cilvēkiem, kuri aizies uz nesankcionētu akciju un, iespējams, cietīs? Vai mēs uzskatām, ka žurnālistiem jāaicina uz dalību akcijās?

"Meduza" nav aktīvistu izdevums, mēs cenšamies būtu neatkarīgi no visiem.

Jā, protams, mēs cenšamies dot balsi tiem, kurus citādi nedzird. Protams, konfliktā "valdība pret cilvēku" mēs nostājamies cilvēka pusē.

Protams, konfliktā starp stipro un vājo mēs nostāsimies vājā pusē, taču mums ir ļoti svarīgi saglabāt neatkarību attiecībā uz visu, kas notiek ap mums.

Mēs apspriedāmies un nolēmām, ka neaicināsim cilvēkus uz nesaskaņotu akciju, taču, iespējams, neizvēlējāmies piemērotākos vārdus, lai šo lēmumu paskaidrotu. Bet man šķiet, ka daudzi pret "Meduza" tolaik vērstie vārdi bija netaisni.

GALERIJA: Protests Maskavā 12.jūnijā

- Jūs ne tā pateicāt, vai arī jūs ne tā saprata?

- Es ne tā pateicu, un mani ne tā saprata. Varbūt žurnālistiem vajadzēja skaidrāk pamatot savu pozīciju. Galu galā - ja mūs nesaprot pareizi, tad neesam lāgā komunicējuši. Būtībā tās ir mūsu kļūdas.

Es zinu, ka rīkojos pareizi, bet varbūt ne pārāk pareizi to pateicu. Nelaikā tika pateikti ne gluži pareizie vārdi.

- "Meduza" ģenerāldirektore Gaļina Timčenko intervijā "YouTube" kanālam "ещёнепознер" teica, ka jūs abi esat paranoiķi un kontrolfrīki. Vai jūs viņai piekrītat? Kā tas izpaužas? Vai Ivans Kolpakovs izlasa katru rakstu, kas publicēts portālā?

- Diemžēl katru portālā publicēto rakstu neesmu izlasījis, lai gan gribētu, taču attiecīgā brīdī tas nav fiziski iespējams. Es pirms publicēšanas izlasu visus svarīgākos tekstus, kas var saturēt dažādus juridiskos un reputācijas riskus. Esmu ļoti iesaistīts materiālu tapšanā.

Es nevis tikai sēžu kabinetā un sapņoju par to, cik fantastiska būs "Meduza" nākotne", es katru dienu ar uzrotītām piedurknēm kaut ko daru.

- Vai "Meduza" galvenais redaktors kaut uz brīdi atslēdzas no darba?

- Tas ir tāds darbs, par kuru nevar aizmirst, aizverot redakcijas durvis. Tu no rīta pamosties, paņem rokās telefonu, ieraugi paziņojumus un jau sāc kaut ko darīt. Kad atnāc mājās, pārģērbies mājas drēbēs un turpini strādāt.

Nezinu recepti, kā cīnīties ar pašizdegšanu un vienkāršu izdegšanu. Tāda periodiski notiek. Es cenšos vienkārši pastaigāties pa Rīgu. Tas ir milzīgs Rīgas pluss, ka var vienkārši iziet uz ielas un pastaigāties. 

Tā ir brīnišķīga iespēja, kad pēc faktiski Krievijā pavadītas smagas dienas vari iziet laukā, iesēsties vilcienā un pēc 40 minūtēm būt pie jūras. Tas labi iztīra galvu.

- Vai jūs Rīgā atpazīst?

- Tā ir gadījies, taču nevaru pateikt, cik bieži atpazīst vai neatpazīst. Manuprāt, rīdzinieki neraujas tā vienkārši runāties ar nepazīstamiem vai ne pārāk labi pazīstamiem cilvēkiem.

Krievijā nepastāv nekādas personīgās robežas, ja tevi atpazīs, tad pienāks klāt. Neveiklas situācijas Krievijā gadās daudz biežāk nekā šeit. Šeit man ir, iespējams, mānīga drošības sajūta.

Kopumā man patīk tas, ka, aizejot uz saviesīgu pasākumus, pazīstu tur ne pārāk daudz cilvēku.

- Tajā pašā intervijā kanālam "ещёнепознер" (pēc uzmākšanās skandāla) ģenerāldirektore Gaļina Timčenko uz jautājumu, vai pastāv iespēja, ka Ivans Kolpakovs atgriezīsies "Meduza" galvenā redaktora amatā, viņa atbildēja ar "nē". Intervija notika decembrī, bet martā jūs atgriezāties. Kas mainījās?

- Es patiešām nebiju plānojis atgriezties, bet kārtīgi padomāju un nolēmu, ka man ir pārāk daudz pienākumu pret "Meduza", pret Gaļu, pret dažādiem cilvēkiem uzņēmuma iekšienē, kuri man neļauj tā vienkārši paiet malā.

Tas nebija pats vieglākais lēmums, bet man šķita, ka tā būs pareizi. Nevaru teikt, kas bija lēmuma iniciators, bet to pieņēmu es.

Protams, lēmums tika pieņemts pēc vairākiem desmitiem sarunu ar redakcionālajiem vadītājiem, citu nodaļu vadītājiem, konsultēšanos un tā tālāk - tas notika izsvērti, nevis vienā sekundē.

- Iemesls, kāpēc mēs tiekamies, ir 6. un 7.novembrī Stokholmas Ekonomikas augstskolā gaidāmā konference "Reinventing Media Business". Jūs tajā uzstāsieties ar lekciju "Mēs izveidojām jaunu cilvēku vidū populārāko mediju Krievijā. Ko tālāk?" Vai var palūgt lekcijas tīzeri - kas tad būs tālāk?

- Tas ir pats interesantākais - kas tad būs tālāk. Es domāju, ka mūs gaida nopietni pārbaudījumi, jo mūžīgi jau nebūsim modīgs medijs.

Gadus, divus, varbūt piecus vari būt modīgs medijs, par kuru visi runā. Taču mode ir mainīga. Manuprāt, mūsu gadījumā pareizā stratēģija ir kļūt par klasiku.

Kļūt par lielu mediju ar daudz tradicionālāku struktūru, lai gan vienmēr esam no tā vairījušies. Turklāt, lai nopietni nodarbotos ar žurnālistiku, lai nopietni uzlabotu savu ekspertīzi dažādās jomās, nepieciešama vērienīga iekšējā pārbūve. Saglabājot jaunuzņēmuma kultūru, kura mums joprojām ir, jāmācās veidot patiešām lielu mediju, kas izlaists nevis uz vienu mēnesi vai gadu, bet gan uz vairākiem gadiem vai pat gadu desmitiem.

- Ko jūs ar to domājat? Intervijas sākumā jūs slavinājāt "Instagram" kā galveno platformu; izklausījās, ka teju grasāties pārcelties uz turieni un portāls vairs nebūs vajadzīgs, bet tagad runājat par klasiku...

- Savā ziņā esam pārcēlušies - tai skaitā uz "Instagram". Mēs vienlaicīgi dzīvojam daudzās dažādās platformās. Es ceru, ka mēs apgūsim vēl citas, bet nav nekādas stratēģijas, tā jau ir realitāte.

"Meduza" daudzus gadus ir vairākplatformu medijs. Mēs ražojam saturu dažādām platformām, tā tas vienkārši ir.

Mūs vairāk satrauc ideoloģiski nopietnākās lietas - kādu mediju vēlamies veidot, kā dēļ mēs galu galā strādājam, kas ir mūsu vērtīgākā auditorija, kādi mēs gribam būt nākotnē, kā mēs panāksim zināšanu līmeņa celšanos, kā tikt pie lielāka skaita ekskluzīvo materiālu, kā panākt to, lai kļūstam par lielāko krievvalodīgo mediju. Šie jautājumi ir svarīgāki par to, kādā platformā mēs grasāmies parādīties nākamā gada laikā.

Mēs ļoti strauji izaugām, un tā bija viena no veiksmīgas izaugsmes atslēgām - mēs augām, pamēģinājām visu ko jaunu, neaizdomājoties, vai tas ir vajadzīgs vai nē.

Mēs vienkārši nolēmām pamēģināt visu. Tagad mēs esam izmēģinājuši, ko ko vien varējām. Pienācis laiks izšķirties, kas no tā visa ir patiešām svarīgs.

- Vai jau izdevies iegūt atbildi uz to, kas ir pati vērtīgākā "Meduza" auditorija?

- Jā. Mēs viņus saucam par "jaunajiem pieaugušajiem". Tie ir cilvēki virs 25 gadu vecuma, kuri jau dzīvo pieaugušo dzīvi, uzņemas atbildību, domā par nākotni, bet vienalga vēl ir jauni.

- Projekts aizsākās 2014.gada 20.oktobrī, tātad šomēnes portālam "Meduza" aprit pieci gadi. Kā jūs to nosvinēsiet?

- Mēs iekšēji jau nosvinējām. Mums katru gadu notiek "Meduza" saiets, un šogad mums bija gan saiets, gan iekšējā "Ferma". "Ferma" - tā ir mūsu ikgadējā žurnālistikas skola, kuru šogad nācās izlaist "Golunova lietas" dēļ. Tā kā mums ir daudz jaunu darbinieku, nolēmām rīkot iekšējo "Fermu", kurā "Meduza" redaktori un ne tikai redaktori, bet arī tehniskās nodaļas pārstāvji lasa lekcijas citiem "Meduza" darbiniekiem. Tādā veidā tiek nodota informācija par to, kādas ir iespējas uzņēmumā un kā tās izmantot, lai izveidotu interesantākus materiālus.

"Meduza" piecgadi atzīmējām ar to, ka strādājām kopā. Pie mums atbrauca darbinieki no Maskavas, Sanktpēterburgas, visi sanāca kopā, lai kopīgi pastrādātu.

Piektajā gadadienā iznāks speciāls projekts un kaudze dažādu materiālu par "Meduza" - tie būs gan jautri, gan ne pārāk.

- Daudz laimes dzimšanas dienā un paldies!

- Paldies!

GALERIJA: "Meduza" birojs Krišjāņa Barona ielā