Raidījuma «Pasaule kabatā» speciālizlaidumā, kurš ir veltīts Baltijas valstu konvencionālajai militārajai aizsardzībai, kopā ar ekspertiem – militārā analīzes bloga «Vara bungas» autoru Mārtiņu Vērdiņu un Aizsardzības ministrijas parlamentāro sekretāru Mārtiņu Staķi apspriedām ASV bāzētās domnīcas «The Jamestown Foundation» publicētu pētījumu, kurā ir ietverti interesanti domu graudi par Baltijas valstu aizsardzību.

Šajā nedēļā ASV bāzētā domnīca «The Jamestown Foundation» publicēja pētījumu ar nosaukumu «How to Defend the Baltic States». Tajā ir iekļauta analīze par pašreizējo konvencionālo militāro drošības situāciju Baltijas valstīs un izteiktas rekomendācijas nacionālajām valdībām to militāro spēju uzlabošanai. Pētījumā ir iekļauta rekomendācija gan ieviest obligāto militāro dienestu, gan pašām Baltijas valstīm sadarboties aktīvāk, gan rūpīgāk piestrādāt pie kritiskās infrastruktūras aizsardzības un daudzi citi jautājumi.

Lai apspriestu pētījumā iekļautos domu graudus, portāls TVNET uz sarunu aicināja bijušo militāro analītiķi, bloga «Vara bungas» autoru Mārtiņu Vērdiņu. Uz sarunu bijām aicinājuši arī Aizsardzības ministrijas parlamentāro sekretāru Mārtiņu Staķi, taču amatpersona bija aizkavējusies Saeimas sēdē un uz raidījuma ierakstu ierasties nevarēja. Tomēr Staķis vēlāk sniedza savu komentāru telefoniski, kuru arī iekļāvām raidījuma ierakstā.

Vai Baltijā novietotais karavīru skaits ir pietiekams, lai atvairītu Krievijas uzbrukumu vismaz 30 dienas?

Minētajā pētījumā ir norādīts, ka pirmie NATO papildspēki Baltijā varētu ierasties ne ātrāk par 30 dienām.

Savukārt alianses galveno spēku mobilizēšana prasītu pat vairākus mēnešus. Līdz ar to Baltijas valstīm kopā ar NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupām vismaz mēnesi būtu jānoturas pašām. Pretējā gadījumā Krievija Baltiju var ieņemt un paspēt izveidot aizsardzības pozīcijas, lai padarītu mūsu teritoriju atgūšanu ļoti grūtu. Rodas jautājums – vai mēs esam to spējīgi izdarīt?

Mārtiņš Vērdiņš apgalvo, ka NATO multinacionālo bataljonu klātbūtne trīs Baltijas valstīs norāda, ka uz vietas esošie regulārie spēki jau paši par sevi no NATO sabiedroto puses netiek uzskatīti par pietiekamiem aizsardzībai kādu vērā ņemamu laika sprīdi.

«Mums un jebkuram militārajam plānotājam gribētos, lai pie mums novietotie spēki būtu daudz lielāki. Piemēram, Baltijas valstīs varētu būt novietotas pat vairākas divīzijas,» saka Vērdiņš.

Tomēr viņš arī vērš uzmanību uz to, ka palielināt NATO spēkus mūsu teritorijā varētu būt politiski problemātiski, jo tas varētu tikt slimīgi uztverts pašā Krievijā. «Viņu ir tik, cik ir, un diez vai to kļūs vairāk,» saka Vērdiņš. Bloga «Vara bungas» autors piekrīt pētījuma autora viedoklim, ka nebūtu nemaz slikti, ja Baltijas valstis būtu spējīgas nepieciešamos regulāros karavīrus savā teritorijā atrast pašas.

Viņš piekrīt, ka viens no variantiem šo karavīru atrašanai ir obligātā militārā dienesta atjaunošana, ar kura palīdzību varētu kara gadījumā nokomplektēt vismaz 7 pilnvērtīgas brigādes (3 Lietuvā, 2 Latvijā un 2 Igaunijā).

«Neatkarības kara laikā Latvijas armijā bija 70.000 karavīru, un pētījuma autors norāda, ka demogrāfiski mēs spētu mobilizēt daudz vairāk vīru nekā pašlaik,» saka Vērdiņš.

Vai obligātais militārais dienests ir zāles mūsu likstām?

Skeptiskāks pret šādu scenāriju ir Mārtiņš Staķis. Viņš telefonintervijā norāda, ka obligātā militārā dienesta atjaunošana (uz 2 gadiem, kā norādīts pētījumā) būtu ļoti problemātiska. «Mums vajadzētu paanalizēt, vai mēs paši, mūsu ekonomika un mūsu tēvi būtu tam gatavi. Es novērtēju daudzus plusus, kādi tam varētu būt, bet mēs tomēr skatāmies uz situāciju reāli,» saka Staķis.

Parlamentārais sekretārs piekrīt tam, ka ir vajadzīgi divi gadi, lai apmācītu speciālistus darbam ar specifisku tehniku, tomēr profesionālais militārais dienests valsts aizsardzības funkciju var pildīt daudz labāk. Turklāt pētījumā ir arī pozitīvi izcelta Polija, kura no obligātā militārā dienesta ir atteikusies jau 2008. gadā.

Par obligātā militārā dienesta ekonomisko aspektu runājot, Mārtiņš Vērdiņš norāda, ka pētījumā ir pieļauts, ka vajadzības gadījumā NATO sabiedrotie varētu mūsu spēkus apgādāt ar nepieciešamo ekipējumu. Tādā veidā ekonomiskais spiediens no obligātajā militārajā dienestā iesaucamajiem karavīriem nebūtu tik liels. Savukārt Mārtiņš Staķis tam nepiekrīt. Viņš norāda, ka šāds scenārijs, visticamāk, nerealizēsies, un Latvijai būtu nepieciešams aizsardzības nozarei tērēt vismaz 4% no valsts Iekšzemes kopprodukta.

Vērdiņš arī norāda, ka par obligāto militāro dienestu vismaz vajadzētu diskutēt politiskajā līmenī. «Lieta tāda, ka mūsu politiķi bieži šādu lietu saprot kā vispārējo karaklausību, kuras ietvaros armijā tiek iesaukti absolūti visi. Tajā pašā laikā pastāv arī citi obligātā militārā dienesta modeļi. Piemēram, Lietuvā tiek iesaukts tikai tas karavīru daudzums, kurus var kvalitatīvi un labi apmācīt,» apgalvo Vērdiņš. Bijušais militārais analītiķis arī uzsver, ka obligātajā militārajā dienestā esošie karavīri jau sava dienesta laikā sniedz jūtamu pienesumu valsts aizsardzībai.

«Papildu 2000-3000 karavīru jau būtu liels pienesums mūsu pašu kājnieku brigādei,» saka Vērdiņš.

Vai Baltijas valstis pašas savā starpā sadarbojas pietiekami?

Pētījumā tiek pausta arī kritika, ka pašu trīs Baltijas valstu savstarpējā sadarbība varētu būt vēl labāka. Šo pieņēmumu arī lūdzām komentēt gan Vērdiņam, gan arī Staķim.

Vērdiņš norāda: kaut arī bruņoto spēku līmenī tā ir maksimāli laba, pastāv vairākas problēmas militārās vadības savietojamībā. «Ja mēs savienojam komandķēdes, tad var sanākt, ka Baltijas valstīm ir jāatsakās no daļas suverenitātes pār bruņotajiem spēkiem un tā jānodod kādam apvienotajam štābam vai citai struktūrai. Pagaidām Baltijas valstīs eksistē trīs savā starpā sadarbojošies ģenerālštābi, taču runāt par Baltijas valstu bruņotajiem spēkiem kā vienoti vadāmu struktūru nevaram,» apgalvo bijušais militārais analītiķis.

Viņš gan norāda, ka norisinās mēģinājumi komandstruktūras apvienot augstākā līmenī – caur NATO štābiem, bet pagaidām nav pierādījies, ka šie štābi spēj efektīvi koordinēt trīs Baltijas valstu spēku bruņoto darbību.

«Mūsu armijas ir pietiekami dažādi uzbūvētas, apbruņotas, un mēs esam pārāk maz veikuši kopīgus vingrinājumus, lai noskaidrotu, kā šī komandķēde varētu darboties vai strādāt,» pauž Vērdiņš.

Savukārt Mārtiņš Staķis pauž viedokli, ka Eiropas Savienība pati par sevi nav federāla savienība. «Pētījuma autors ir nācis no Amerikas Savienotajām Valstīm un redz lietas citādāk. Es uzskatu, ka Baltijas valstīm izveidot vienotu armiju ir salīdzinoši utopisks scenārijs un gan igauņu, gan lietuviešu kolēģiem ir pašiem savi administratīvie plāni. Tāpat starp visām trīs valstīm pastāv jūtamas atšķirības. Piemēram, Lietuva uzsver, ka tai ir lieli un labi ceļi, bet Latvija ir purvaina. Šādā situācijā nemaz nav iespējams lietot vienu un to pašu militāro tehniku,» saka Staķis.

Vienkāršā iedzīvotāja loma Krievijas agresijas apturēšanā

Vērdiņš norāda, ka vienkāršo iedzīvotāju iekļaušanai cīņā pret agresoru būtu ļoti simboliska nozīme, bet no militārā viedokļa tiem obligāti būtu jādarbojas ciešā tandēmā ar regulārajiem spēkiem. Pretējā gadījumā tie būtu ļoti mazsvarīgi un nevarētu būtiski ietekmēt cīņu gaitu. «Vislabākais būtu, ja šie patriotiskie pilsoņi jau būtu iestājušies zemessardzē. Mūsu valstī situācija ar militārā aroda apgūšanu nav pārāk laba. Tā paaudze, kura savulaik izgāja obligāto militāro dienestu padomju armijā, pamazām noiet no skatuves dažādu iemeslu dēļ.

Savukārt jaunā paaudze ir absolūti demilitarizēta. Ja jaunietis nav bijis zemessargos vai jaunsargos, tad apmācība ir jāsāk praktiski no nulles.

Mums arī nav obligātā militārā dienesta, kurā cilvēkus karam varētu sagatavot. Tas nozīmē, ka konflikta gadījumā mums būs ļoti daudz patriotisku cilvēku, kuri ļoti daudz ko gribēs darīt dzimtenes labā, bet tiem nebūs nekādas iespējas izrādīt organizētu pretestību,» norāda Vērdiņš.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Ko šāda pētījuma parādīšanās varētu signalizēt Baltijai?

«Ņemot vērā, ka pētījumi ar šādu detalizācijas pakāpi līdz šim nav bijuši, jāņem vērā tas, ka NATO iekšienē diskusijas par mūsu drošību notiek arī politiskajā plāksnē. Šo pētījumu noteikti lasīs vairāki politiķi un citi ietekmīgi cilvēki, kuri savu viedokli veidos no tajā iegūtās informācijas.

Šis pētījums arī norāda uz to, ka ir sākusies NATO 5. panta interpretācija un politiķi ir sākuši diskutēt par to, kā tas tiks lietots un izmantots.

Es domāju, ka tas ir ļoti veselīgi,» saka Vērdiņš. Vienlaikus viņš saka, ka NATO sabiedrotie, visticamāk, neizdarīs spiedienu uz Baltiju novērst tās problēmas aizsardzībā. Tomēr bijušais militārais analītiķis vēlas uzsvērt, ka mūsu sniegums nenoliedzami tiks ņemts vērā brīdī, kad sabiedrotajiem krīzes gadījumā būs jāpieņem politiskais lēmums sūtīt palīdzību, lai stātos pretī Krievijai.

Savukārt Mārtiņš Staķis norāda, ka pētījums ir tikai hipotētisks un tajā ietvertais konvencionālā iebrukuma scenārijs ne obligāti realizēsies. Viņš gan ir priecīgs par pētījuma analītisko pusi, jo tā ļoti labi parādot reālo situāciju ar Krievijas apdraudējumu trīs Baltijas valstīm. Runājot par rekomendāciju daļu, kurā ir izteiktie ieteikumi, Aizsardzības ministrijai esot daudzi iebildumi.

 

Lai ielūkotos pilnajā diskusijā par minēto pētījumu un Baltijas valstu aizsardzību, skaties raidījuma ierakstu raksta sākumā.